Šomēnes svētkus svin sociālā darba veicēji. Tas ir smags un atbildīgs, bet vienlaikus ļoti nepieciešams darbs. Sociālā darba speciālisti veic sociālā darbinieka, karitatīvā sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus.
INGA STRADIŅA sociālā rehabilitētāja pienākumus veic dienas aprūpes centrā "Veseta" un atzīst, ka izvēle darboties sociālajā jomā nav bijusi nejauša.
– Mana iepriekšējā profesija – skolotājs – patiesībā ir cieši saistīta arī ar sociālo jomu. Ļoti daudz ko es pratu un pielietoju tajā laikā, kad strādāju par skolotāju, un pielietoju arī tagad, darbā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
– Kā izvēlējāties mainīt profesiju?
– Es nekad nedomāju, ka strādāšu skolā. Kad sāku tur strādāt, likās, ka tas būs uz pavisam īsu brīdi, bet tas izvērtās divdesmit gados. Strādāju Vestienas pamatskolā, un pienāca brīdis, kad tika lemts par skolas slēgšanu. Nespēju sevi saskatīt lielā skolā, ar klasēm, kurās mācās daudz bērnu. Zināju, ka tas būs pavisam citādāk nekā skolā ar mazu bērnu pulciņu, kur viss tik pazīstams un ierasts, kur esi kā ģimenē. Tāpat bija iestājies no šī darba nogurums, rutīna. Lēmums par skolas slēgšanu bija arī iemesls izkāpt no ierastās vides un dzīvē kaut ko pamainīt, izmēģināt ko jaunu.
– Lēmums par skolas slēgšanu noteikti nāca negaidīti.
– Nē, par skolas slēgšanu runāja jau vairākus gadus. Bērnu skaitam samazinoties, kolektīvs saprata, ka ilgi tas patiešām neturpināsies un pienāks diena, kad skola tiks slēgta. Zinājām, ka tā būs, un šim lēmumam bijām gatavas. Protams, katrā pagastā skolai ir būtiska nozīme. Tā ir dzīvība, pamats kopienai. Lēmums ir skumjš, bet būsim reāli. Esmu pārliecināta – ja nākotnē pagasta iedzīvotājiem būs vajadzība pēc skolas, tā noteikti atkal tiks atvērta. Prieks, ka Vestienas muiža nav tukša un pamesta, tajā norit aktīva rosība un tā paliek pagasta iedzīvotājiem.
– Kā ceļš jūs atveda uz dienas aprūpes centru "Veseta"?
– Strādājot skolā, paralēli apguvu sociālā aprūpētāja profesiju. Praksi izgāju "Baltajā ūdensrozē". Mazliet jau pārzināju šo sfēru, zināju darba specifiku. Kad skola tika slēgta, nāca piedāvājums darbu turpināt "Baltajā ūdensrozē". Šeit esmu kopš aizvadītā gada augusta. Sākotnēji bija paredzēts darbiniecei dot atvaļinājumu, bet apstākļi sakrita tā, ka kļuvu par pastāvīgu darbinieci. Tas ir kļuvis par manu sirdsdarbu. Kad bija pagājušas divas nedēļas, iezagās rūgtums, ka šie cilvēki būs jāpamet, jo tik ļoti pie viņiem un šī darba Jaunkalsnavā biju pieradusi, pieķērusies klientiem.
Sociālais darbs sabiedrībai ir ļoti nepieciešams, bet tikpat vajadzīgas un nozīmīgas ir vietas, kur cilvēkiem nākt. Un nav runa tikai par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ikvienam, kurš jūtas vientuļš vai ikdienu pavada viens, šāda vieta ir vajadzīga, kaut vai lai tikai iznāktu no mājas, būtu sabiedrībā. Nereti cilvēki jūtas patiešām vientuļi, un citi savus līdzcilvēkus nemaz nepamana, jo ir aizņemti ar sevi, savu dzīvi. Ir patiesi liels prieks, ka Jaunkalsnavā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir šāda vieta, kur atnākt, būt kopā, parunāties un darboties.
– Ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties šajā darbā?
– Manā skatījumā, sociālais darbs kopumā ir liels izaicinājums, katram ir sava specifika, un darbs nepavisam nav viegls. Manuprāt, lielākais izaicinājums dienas aprūpes centrā ir dažādās situācijas, kas nav ierastas. Darbā neviens priekšā nepateiks, kāds ir pareizais risinājums. Tas jāmeklē pašam, jāatrod īstā un pareizā pieeja. Centru apmeklē seši klienti ar īpašām vajadzībām. Katrs ir citādāks, katram ir nepieciešama sava pieeja, un katru dienu tā var būt pavisam citādāka. Šie cilvēki ir īpaši, tu nevari paredzēt, kādu reakciju izsauks kāds tevis pateikts vārds vai darbība. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, piesardzīgam, lai lieki nesatrauktu klientu. Šajā darbā ir jāatrod smalkā robeža, kad nav par maz un nav par daudz. Tas patiesi ir liels izaicinājums.
Ņemot vērā, ka dienas aprūpes centra klienti ir arī cilvēki ar kustību traucējumiem, izaicinājums nereti ir arī laikapstākļi, kas apgrūtina pārvietošanos. Esot ciešāk saistīta ar šo darbu, vairāk novēroju, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem vide nav īpaši pieejama. Diemžēl ir vietas, kur, piemēram, cilvēks ratiņkrēslā nemaz nespēj iekļūt.
Protams, arī mācību process ir bijis izaicinošs. Dažādie pētījumi un citi darbi, kas bija jāveic mācību laikā, prasīja daudz papildu laika un enerģijas, bet ļoti labi iemācīja saplānot laiku. Šī ir tā joma, kur nepārtraukti sevi ir jāpilnveido, lai pēc iespējas labāk spētu pildīt savus darba pienākumus.
Tāpat, manā skatījumā, liels izaicinājums ir atrast īstos darbiņus katram klientam. Viņi ir ļoti dažādi, katram ir sava problēma. Kādam ir redzes traucējumi, citam kustību problēmas, līdz ar to ir jāmeklē katram atbilstošas nodarbības, darbiņi, ko viņi var paveikt. Ir arī reizes, kad klienti neko negrib darīt. Ir nepieciešama dažādība, lai viņus ieinteresētu, iesaistītu. Tas ir izaicinājums, bet cenšamies ar visu tikt galā.
– Kādi ir sociālā rehabilitētāja darba uzdevumi?
– Sociālais rehabilitētājs plāno, vada un organizē sociālās aktivizēšanas darbu tā, lai veicinātu indivīda iekļaušanos sabiedrībā. Sociālais rehabilitētājs palīdz sociālajam darbiniekam sadarbībā ar citiem speciālistiem izstrādāt un īstenot klientu individuālos sociālās rehabilitācijas plānus, mainīt un papildināt tos atbilstoši pārmaiņām klienta dzīves situācijā. Palīdz klientam uzlabot esošās un apgūt jaunas sociālās prasmes.
– Ik dienu nākas mērot attālu ceļa posmu uz darbu.
– Es joprojām dzīvoju Vestienā un katru dienu mēroju ceļu uz darbu, bet tas ir tikai pozitīvi. Strādājot skolā secināju – lai nokļūtu darbā, jāmēro pārsimt metru, un bieži vien, ejot šo ierasto ceļu, nemaz nepamani, kas notiek apkārt, cik skaista ir daba.
Piekrītot darba piedāvājumam, saskāros ar jaunu izaicinājumu – atjaunoju savas prasmes vadīt automašīnu. Saskatu tajā tikai pozitīvas iezīmes. Lai arī ne vienmēr laikapstākļi ir atbilstoši, es mācos tiem pielāgoties. Katrs rīts un vakars ceļā ir kas īpašs. Man ir laiks palūkoties apkārt, novērtēt, cik skaista un dažāda ir mūsu daba, kā tā mainās. Šonedēļ, braucot mājās, pamanīju pirmo atlidojušo stārķi. Vai es to būtu pamanījusi, izejot caur parku uz skolu? Lai cik savādi tas būtu, tomēr ceļā es arī nedaudz atpūšos. Protams, pie stūres esot, jābūt modram un uzmanīgam, bet brauciens ir atpūta, kad varu pārdomāt savu dienas plānu, dažādas situācijas. Tas ir lielisks ieguvums, katru reizi ceļš ir citādāks un vienmēr ir ko redzēt. Tas ir baudījums dvēselei.
– Sociālā rehabilitētāja darbs nav viegls, kur pēc darba dienas jūs gūstat jaunu enerģijas lādiņu?
– Ikdienas dunā laika, šķiet, kļuvis mazāk, un vaļasprieki ir palikuši tikai fonā. Sirdslieta ir rokdarbi, patīk gan adīt, gan tamborēt, tāpat arī dažādi darbi no papīra. Idejas smeļos internetā, īpaši pinterestā. Tur rodu arī idejas, kuras izmantoju darbā. Šobrīd varu teikt, ka mūsdienu tehnoloģijas, interneta pieejamība ļoti atvieglo ikdienu. Tur var atrast jebko. Protams, ir daudz nevajadzīgas informācijas, bet vai to "uzsūkt" – tas atkarīgs no paša cilvēka, kritiskās domāšanas. Atceros, kad sāku strādāt skolā, interneta vēl nebija, informācija tika meklēta grāmatās, žurnālos un tās bija tik, cik nu bija, bet iztikām. Šobrīd ir daudz vieglāk gan bērniem mācoties, gan strādājot dažādās jomās. Daži klikšķi – un esi atradis visu nepieciešamo.
Savukārt grāmatu lasīšanai vienmēr rodu laiku. Tās var būt tikai dažas lappuses pirms miega, bet man ir ļoti nozīmīgi palasīt. Grāmatas ir vērtība, un literatūra vienmēr ir bijusi mana aizraušanās.
17.03.2023.