Šis gads visai spraigs ir padevies AS „Madonas ūdens" valdes priekšsēdētājam GUNTARAM DAMBENIEKAM. Vēl šā gada pavasarī un vasarā daudzviet pilsētā ūdenssaimniecības attīstības projekta realizācijas gaitā ielas bija pārraktas, taču novembrī šis Madonas pilsētas un arī novada vēsturē dārgākais projekts noslēdzās, un šobrīd aptuveni 99% pilsētas iedzīvotāju ir iespēja saņemt uzņēmuma pakalpojumus. Šomēnes Guntars Dambenieks par paveikto saņēma arī Vides ministrijas balvu „Ābols 2010" nominācijā „Gada projekta vadītājs". Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar viņu.
– Pastāstiet par savu dzīves gājumu līdz nokļūšanai uzņēmumā „Madonas ūdens"!
– Esmu dzimis Limbažos, taču kopš mazotnes dzīvoju Rīgā. Beidzu Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti un jau studiju laikā sāku strādāt Teiču rezervātā. Studiju laikā mana tēma bija zooloģija, zīdītājdzīvnieki, kas arī bija mana specialitāte Teičos.
Rezervātā nostrādāju septiņus gadus un paralēli zinātniskajam darbam iesaistījos arī dažādu projektu izstrādē un finansējuma piesaistīšanā. 1998. gadā saņēmu piedāvājumu koordinēt Valsts programmas „800+" Madonas rajona ūdenssaimniecības projektus. Drīz pēc tam bija iespēja piedalīties konkursā uz „Madonas ūdens" vadītāja amatu, kurā arī uzvarēju.
– Tie ir vairāki būtiski dzīves lēcieni – no galvaspilsētas uz Teiču rezervātu un no Teičiem uz pašvaldības uzņēmumu.
– Jau ejot studēt bioloģiju, sapratu, ka Rīgā nevēlos palikt, jo interesēja daba un dabas aizsardzība. Interese par šīm lietām izveidojās jau no mazotnes, jo ar ģimeni bieži ceļojām un pavadījām daudz laika pie dabas. Skolas laikā sāku aizrauties ar makšķerēšanu. Tas laikam arī noteica šo dzīves ceļu. Protams, tagad darbs ir kļuvis vispusīgāks un aizvien vairāk jāpārzina arī citas jomas.
Izšķiršanās no Teičiem pāriet darbā uz „Madonas ūdeni" nebija viegla, taču jau rezervātā uzkrātā pieredze lika saprast, ka šī ir joma, kurā varu paveikt kaut ko vairāk. Lai gan sākotnēji mans mērķis nebija kļūt par projektu vai uzņēmuma vadītāju, izvēli neesmu nožēlojis, un dzīve acīmredzot visu ir ievirzījusi pareizajās sliedēs.
– Vai šajos aptuveni desmit „Madonas ūdenī" pavadītajos gados uzņēmumam ir izdevies sasniegt visu to, ko sākotnēji bija iecerēts?
– Šobrīd, noslēdzoties tādam būtiskākam posmam saistībā ar Madonas ūdenssaimniecības projekta nodošanu, kā reiz par šo jautājumu aizdomājos. Kas būtu izmainījies, ja šo gadu laikā uzņēmuma darbība un projektu īstenošana būtu organizēta citādi. Par to domājot, secināju, ka esam rīkojušies pareizi un sākotnējie mērķi, kas bija saistīti ar uzņēmuma attīstību, kā arī virzība uz tiem ir bijusi pareiza. Lēmumi, ko pieņēmām, bija stratēģiski svarīgi, un tagad varēsim strādāt ar to, ko šajos gados ir izdevies izbūvēt, lai gan arī veicamo darbu vēl nav mazums.
– Kaut arī uzņēmuma darbs vairāk ir saistīts ar tehnisko pusi, gala pakalpojuma saņēmējs ir iedzīvotājs. Kā izdodas sabalansēt tehniskos jautājumus un ikdienas komunikāciju ar iedzīvotājiem?
– Ikdienā bieži dzirdam vārdu „problēma". Pats cenšos dzīvot pēc principa (un arī uzņēmuma darbiniekus noskaņoju līdzīgi), ka problēma ir kaut kas liels un praktiski neatrisināms. Viss pārējais ir jautājumi, un jautājumus var atrisināt runājot, diskutējot, meklējot kompromisus un vienojoties. Ja sevi noskaņojam uz to, ka ikviens jautājums ir risināms, tad arī rezultāts ir labāks, bet, ja abas puses nostājas pozā, tad arī risinājuma nebūs. Kopš strādāju šajā uzņēmumā, ar neatrisināmām problēmām man nav nācies saskarties. Pirms pāris gadiem šķita, ka no mums neatkarīgu iemeslu dēļ iestrēgst lielais ūdenssaimniecības projekts, taču gala iznākums ir izdevies ļoti pozitīvs.
– Šķiet, pilsētas iedzīvotāji pa šiem gadiem ir jau aizmirsuši, kāds ūdens no krāna tecēja agrāk.
– Tas ir tikai normāli, ka pie labām lietām pierod un slikto neatceras. Uz to arī mums kā pašvaldības uzņēmumam ir jātiecas. Arī ūdensapgāde ir viena no tām lietām, pie kā, ja ir sakārtota un labi darbojas, cilvēki ātri pierod.
– Vai, pagājušajā mēnesī noslēdzoties ūdenssaimniecības attīstības projektam un šomēnes saņemot Vides ministrijas apbalvojumu, ir padarīta darba izjūta un domas par atpūtu vai tomēr laika atelpai nav, jo ir jau ieskicēti tālākie darbi?
– Par atpūtu nedomājam un arī uz lauriem dusēt negrasāmies. Sakarā ar pilsētas ūdenssaimniecības projekta realizāciju mums ir sakrājušies arī vairāki darbiņi saistībā ar ūdenssaimniecības projektiem pagastu teritorijās, kurus esam apņēmušies palīdzēt kūrēt, kā, piemēram, Praulienā. Darba pietiek, un arī vīzija par turpmāk veicamo ir skaidra, atliek tikai to visu ieviest.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 30.12.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto