Jau divpadsmito gadu projektā „Latvijas lepnums" tiek izvirzīti pašaizliedzīgākie un darbīgākie cilvēki no mūsu vidus, kuri ikdienā cenšas vairot labo, nesavtīgi palīdzot citiem, dodot cerību un iedvesmojot. Šim aprakstam noteikti atbilst izvirzītā Madonas novada bērnu un jauniešu ārpusģimenes aprūpes un atbalsta centrs „Ozoli" vadītāja, Liezēres pamatskolas skolotāja SARMĪTE PABĒRZA.
Pieteikuma vēstulē kādreizējā „Ozolu" iemītniece Kristīne organizatoriem rakstīja: „Sarmīte Pabērza nav tikai centriņa vadītāja. Viņa nav vienkārši cilvēks, kurš dara savu darbu, viņa centra iemītniekiem ir mātes vietā. Šī sieviete pārdzīvo par katru no saviem centra bērniņiem, viņa cīnās kā lauvene, lai bērniem būtu labi. Ja ir skumji, viņa ir pirmā, kas būs blakus, uzklausīs un dāvās savu siltumu. Pat ja kāds ir devies jau savā dzīvē, viņa interesējas, piezvana, uzraksta un katros svētkos atceras. Viņa ir ļoti pozitīvs un gaišs cilvēks, un tāda viņa mums paliks – mūsu MĀMIŅA!"
Uzrunāta par viņas kandidatūras pieteikumu projektā „Latvijas lepnums 2015", Sarmīte Pabērza atklāj pirmās izjūtas: – Ja godīgi, es biju tiešām pārsteigta. Tā ir taisnība, ka ar Kristīni sarakstāmies, viņa ir nodibinājusi jauku ģimeni. Bet pārsteigums par to, ka savulaik bija ļoti daudz visādu asu brīžu, taču, redz, paiet gadi, cilvēks pieaug un to visu redz jau pavisam citādākām acīm.
– Šādos brīžos jums noteikti ir gandarījums, ka par spīti visām likstām un asumiem audzēkņu dzīves ceļš nogludinās.
– Mēs priecājamies par katru audzēkni, kam dzīve sakārtojusies un izveidojusies. Atnākot no turienes, no kurienes jau katrs atnāk, viņiem ir līdzi sava bagāža, par kuru reizēm nemaz nezinām, kas par problēmām ir bijis zem tā visa. Mēs jau strādājam ar bērniem, bet pirmkārt būtu jāmāca vecāki, jo viss bērnā nāk no vecākiem. Ja viņi nemainās, tad ir skumji.
– Cik tālu varat ietekmēt vecāku attieksmi pret savu bērnu, cik daudz šajā darbā iesaistās citas institūcijas?
– Ar vecākiem strādā sociālais dienests un bāriņtiesa, vecāki ir viņu redzeslokā. Kad, un diemžēl jāteic – ja, vecāki atbrauc uz ārpusģimenes aprūpes centru „Ozoli", varam viņiem parādīt miniatūras, kā mēs ar bērniem runājam un risinām problēmas. Nevis ar kulaku, sodiem, rupjībām vai bļaušanu, bet to, ka ir citas metodes. Daži vecāki saprot un caur asarām secina, ka bērns ir ļoti cilvēcīgs un jauks, bet paši viņu visu laiku ir grūduši zemē. Protams, ka pie tādas attieksmes bērns bēguļos un staigās pa citām mājām. Ar bērnu ir jārunā tāpat, kā ar pieaugušu cilvēku, tādu pašu, kā citi pieaugušie.
– Kāda ir tā neredzamā aprūpes un atbalsta centra ikdiena?
– Mēs vadāmies pēc principa, ka šeit dzīvojam kā mājās un visi esam viena liela ģimene.
Protams, viss atkarīgs no tā, kā vecāki bērnu audzinājuši. Jācitē viens mans skolēns, kas teica: „Savai mammai es neesmu interesants. Viņa jautā tikai: tu paēdi, cikos iesi gulēt, mugurā ir, ko vilkt, skolā viss kārtībā?" Tas bija tādā atklāsmes brīdī, bet patiesībā šai bērnā iekšā ir dzīva dvēsele, ārpusē – rupjības, riebeklības. Ne jau skolā viņš jūtas slikti, bet gan mājas atnes uz skolu. Viņš var atļauties sēdēt stundā ar cepuri galvā. Skolotāja uzsāk cīniņu, 15 minūtes paiet, kamēr dabū to cepuri nost. „Forši, man veltīja 15 minūtes!" Jo mammas uzmanību bērns nevar dabūt.
– Tātad bērns sev nepieciešamo uzmanību meklē citiem veidiem.
– Tā ir neaudzinātība mājās, un diemžēl daudzi vecāki ir neinformēti par elementārām lietām. Viņi nerunā. Vai viņiem šķiet, ka bērni visu televīzijā uzzinās, no mobilajiem telefoniem vai internetā izlasīs? Vai arī šķiet, ka skolā to visu iemācīs. Skolai ir citas funkcijas, tur jāmāca mācību priekšmeti un audzināšana ir tikai tik, cik par saskarsmi. Pamatā audzināšanai jānāk no ģimenes. Ne jau velti mūsu senči teica, ka par ģimeni spriež pēc bērniem. Mans tētis vienmēr raudzījās, lai mēs labi uzvestos. Es neatceros, ka pieaugušo kompānijās būtu sēdējusi pie viena galda, kur kāds kaut ko laista. Mūs ar brāli iedzina istabā, lai sēžam un lasām. Tagad – svētku galds uzklāts, un pirmie pie tā dodas mazuļi. Tāpat arī agrāk dziedāja jebkurā mājā, kāds mācēja spēlēt akordeonu vai mandolīnu, ģitāru. Bet kā ir šodien? Meitene nesen atbrauca no dzimšanas dienas svinēšanas savās mājās un priecājās, ka pirmo reizi viņas dzimšanas diena svinēta bez alkohola. To viņa savai mammai bija lūgusi, lai bērna svētkos iztiek bez tā. Mums jābūt pašiem domājošiem un pašiem gribošiem darboties ar bērnu. Mēs visi piekūstam, bet, ja tev ir bērns, ir jādarbojas, jāvelta viņam pienācīga uzmanība.
– Šķiet, tās ir divas lielākās vecāku nelaimes Latvijā – alkohols un nemācēšana dzīvot citādāk.
– Tam es vēl pievienotu darba trūkumu. Šobrīd mums ir viena ģimene, kuras bērniņi pie mums dzīvo 4-5 mēnešus. Pie mums pirmo reizi sieviete atbrauca sagrauta, viņa bija gluži kā bez krāsas, bez smaržas – kaut kā kustējās sava vīra ēnā, kurš turklāt ir ne tas jaukākais. Sākumā viņa dabūja vienu, tad otru, tad trešo pagaidu darbiņu. Tagad – pastāvīgu darbu, un sieviete burtiski staro. Tas nekas, ka strādā gaterī, bet viņa katru dienu iet uz darbu, mājās, uztaisa vakariņas kā visas sievas. Sagaida vīru no haltūras, parunājas par bērniem, piezvana uz šejieni. Tā ir stabilitāte ne tikai par naudu, bet arī par būšanu cilvēkos, jušanos vajadzīgai. Darbs ir ļoti nozīmīgs, jo ar to laukos ir grūti.
– Vai šādās situācijās, kad ģimenē apstākļi šķietami sāk uzlaboties, bērni atgriežas pie saviem vecākiem?
– Iepriekšminētajā situācijā diemžēl ir vēl citi zemūdens akmeņi. Par to, ka bērns atnāk uz šejieni un kad aiziet prom, mēs esam tiesīgi izteikt savu viedokli, bet lēmumu par to pieņem bāriņtiesa sadarbībā ar sociālo dienestu. Viņi izvērtē, vai bērns var atgriezties, vai viņa dzīvei būs normāli apstākļi, vai emocionālais fons ir sakārtots. Protams, tas ir galvenais mērķis, lai bērns atgrieztos ģimenē, jo savi vecāki ir savi vecāki, ar tiem vienmēr uztur saikni, un tas ir labi. Cik katrs atsaucas pretī, tā jau ir cita lieta.
– Ja atgriešanās ģimenē nav iespējama, kāds ceļš ir ejams, cik ilgi bērni var uzturēties ārpusģimenes aprūpes centrā?
– „Ozolos" šobrīd dzīvo arī studentes, tāpēc, ka Madonas novada pašvaldība nolikumā ir iestrādājusi noteikumu, ka bērns līdz 24 gadiem var atrasties šeit, ja paralēli izglītojas. Kolīdz jaunietis nodibina ģimeni, ir bērni vai kā citādi sāk savu personīgo dzīvi, tad arī šajā pieaugušajā dzīvē pašam ir jādodas un jānostājas uz kājām. Ir, kas sasniedz 18 gadu un dodas savā dzīvē, caur sociālo dienestu kārtojot dzīvokļu un pabalstu lietas.
– Kā ir bērnus palaist vaļā? Ja reiz dzīvojat kā liela ģimene, laika gaitā viņiem noteikti pieķeraties.
– Vakar (otrdien. – Aut.) palaidām divas meitenītes uz audžuģimeni. Mēs sajutām, ka šī ģimene ir īsta un ka meitenēm tur būs labi. 4,5 gadus bērns te ir nodzīvojis, iemācījies runāt, staigāt, un tagad viņiem ir sava mamma un tētis. Mēs esam laimīgi, bet, protams, pa asariņai notraušam. Vakar arī gājām atvadīties no visiem bērniem, audzinātājām, mediķiem un visiem, kas darījuši labu. Norunājām, ka atsūtīs fotogrāfiju, kādreiz atbrauks ciemos.
Ja esam bērnus palaiduši savā dzīvē, tā īsti viņu dzīvē pēc tam nelaužamies, jo nezinām, cik daudz bērns šo savas dzīves posmu gribēs vai negribēs atcerēties. Ir, kas brauc, samīļojas, uztur kontaktus, raksta. Bet no savas puses cenšamies neuzbāzties: „Nu, kā tad iet mūsu bērniņam?" Tas tomēr nav mūsu bērniņš, nedrīkst ģimenei to tā atgādināt, jo tas ir ļoti privāti un intīmi.
– Kā šajā darbā nepiekūstat, kad par tik daudziem bērniņiem vienkopus jātur rūpe?
– Protams, es arī piekūstu. Es neesmu nekāds Everests vai supermens, vai labā feja. Te vispār nav, ko darīt vienam cilvēkam, tas ir kolektīvs darbs. Kopumā esam 13 darbinieku –
trīs audzinātāji, pieci audzinātāju palīgi, sociālais pedagogs, sociālais darbinieks, psihologs, pie mums brauc arī psihiatri, mediķi, kā arī ir saimnieciskie darbinieki. Savukārt bērnu ir 25.
Reizēm jau piekūstam, jo visi tomēr esam cilvēki. Tāpēc ar kaut ko labu jāuzlādējas, piemēram, svētdien brauksim uz teātra izrādi „Bruņota un bīstama". Ir vajadzīgas šādas ekskursijas, izbraukšanas, izdziedāšanās.
Man mājās ir emocionālais barometrs – mans vīrs, meitas un dēls, tad viņi vienmēr kaut ko savā starpā buras un saorganizē. Vīram ļoti patīk ceļot. Kolīdz jūt, ka man īsti nav kaut kas, kā vajag, tā ir – „celies augšā un braucam". Mēs esam izbraukājuši visu Latviju, kaimiņvalstis. Novembra svētkos vakarā man paziņoja, ka naktī brauksim uz Poliju. Laiks bija draņķīgs, lija, bet mēs labu gabalu vienkārši pabraukājām. Tā ir laba atiešana no darba. Otra lieta ir zemes darbi un puķes. Visi jau teic – kam tas dārzs vajadzīgs, bet man to vajag gan. Un mežs – tā ir tāda lieta, kas laba visos gadalaikos – kaut vai izstaigāties. Mēs dzīvojam ļoti skaistā vietā – Liezēre ir brīnišķīgs apvidus. Kad braucu pa Kurzemi vai Zemgali, man tur nav, kur sirdi piesiet. Man vajag pauguru, gravu, slīkšņu, sēnes, ogas, ķirzakas, putnus un visu pārējo. Kā no laukiem, no Ērgļu puses, esmu nākusi, tā arī tagad laukos turos.