Pagājis gads, kopš LIAA Madonas biznesa inkubatorā par vecāko projektu vadītāju darbu uzsāka ANETE URKA.
Uzaicināju
Aneti pastāstīt par darbu ar jaunajiem uzņēmējiem biznesa inkubatorā,
padalīties savā stāstā par atgriešanos dzimtajā pusē un ģimenes
uzņēmējdarbības uzsākšanu kafejnīcā "Grāmatnīca" Varakļānos. Anete ir
arī trīs bērnu mamma, kas iedvesmo ar savām "superspējām", darbīgumu,
neatlaidību, dzīvesprieku.
– Kāds ir bijis pirmais darba gads, ko tas ir mācījis?
– Mana pārliecība, ko iemācījos vienā no savām pirmajām darbavietām, – nav problēmu, ir tikai izaicinājumi. Madonas biznesa inkubatora izaicinājumi ir vairāk pozitīvi. Ja kāda situācija bijusi sarežģītāka, tā nekad netuvojas izmisumam, drīzāk ir interesanti un radoši sarežģīta. Protams, šo gadu noteikti ietekmēja epidemioloģiskā situācija valstī un ar to saistītie ierobežojumi. Ir žēl redzēt, ka "Covid-19" ietekmē dažu uzņēmumu darbību, mazina to iespējas sasniegt iepriekš izvirzītos mērķus. Taču šī situācija liek uz daudzām lietām palūkoties citādāk, izvirzīt citus mērķus, gūt jaunas mācības, varbūt izvēlēties citu ceļu, pa kuru iet.
– Kāds bija ceļš, līdz kļuvi par LIAA Madonas biznesa inkubatora vecāko projektu vadītāju?
– Ceļš līdz darbam LIAA ir bijis diezgan notikumiem bagāts. Jāsāk ar ģimeni. Ar vīru Gati esam kopā no 16 gadu vecuma, abi mācījāmies vienā klasē un absolvējām Varakļānu vidusskolu. Pēc vidusskolas abi devāmies uz Vidzemes Augstskolu Valmierā, kur es apguvu komunikāciju un sabiedriskās attiecības, vīrs – biznesa vadību. Apprecējāmies 3. kursā. Reizē sākām darba gaitas. Sākumā vīrs strādāja bankā, es studējot izgāju prakses, gan žurnālistikā ("Latgales radio"), gan sabiedrisko attiecību aģentūrā "Hauska&Partner" Rīgā, gan strādāju pie dažādiem projektiem pašvaldībā un augstskolā. Kopā ar vīru vadījām arī Vidzemes Augstskolas studentu teātri. Pēc tam abi strādājām vienā uzņēmumā LPKS "Trikāta KS" (piensaimnieku kooperatīvā), kam piederēja piena pārstrādes uzņēmums "Trikātas siers". Tur man bija universāls darbs, saistīts ar visu, kas ietverams tēmā "komunikācija", – mārketings, reklāma, zīmolvadība un sabiedriskās attiecības. Gatis bija iepirkumu speciālists. Tad pieteicās mūsu pirmais bērns – dēls Jēkabs. Laikā, kamēr atrados dekrēta atvaļinājumā, kooperatīvs uzbūvēja jaunu piena pārstrādes uzņēmumu Jelgavā – SIA "Latvijas piens", kur jaunajā rūpnīcā mums abiem piedāvāja darbu. Vīram – iepirkumi, noliktava, man – mārketings un zīmolvadība. Tad pēc sešiem Valmierā nodzīvotiem gadiem pārcēlāmies dzīvot uz Jelgavu. Tur piedzima mūsu vidējā meita Adele. Pēc apmēram diviem gadiem pavērās jauna iespēja – atgriezties mājās Latgalē, kur vīram piedāvāja darbu. Adelei bija tikai trīs mēneši, kad pārvācāmies uz vīra vecāku mājām ciematā ar nosaukumu Stiukas, Dekšāres pagastā. Šeit piedzima mūsu jaunākā meita Matilde. Taču dekrēta atvaļinājumu laikā paspēju pastrādāt ar vairākiem interesantiem projektiem, tai skaitā Latgales vēstniecībā "Gors", iesaistījos arī Lūznavas muižas attīstības stratēģijas definēšanā, kādu nelielu laiku, īstenojot projektu, strādāju gaļas pārstrādes uzņēmumā "Sātys", kā arī LPKS "Viļāni" izstrādāju piena produktu līnijas zīmolu "Bryunaļa".
– Kā ir būt par mammu trim bērniem, iesaistīties reģiona uzņēmēju projektos, kā visu var paspēt?
– Esot mājās ar bērniem, negribējās pazaudēt profesionālo asumu. Ikdienas darbos ar vīru esam līdzvērtīgi un arī bērnus audzinām kopā. Parasti vienojamies, kurš ko var izdarīt un kā otram palīdzēt. Tad, ja abi līdzvērtīgi iesaistās, nekas nav ne sarežģīti, ne neiespējami. Man noteikti vienu bērnu bija sarežģītāk audzināt, nekā šobrīd trīs, jo vienam bērnam esi uzticības persona no A līdz Z, bet trim bērniem visiem kopā ir daudz, ko darīt. Mēs dzīvojam kopā ar vīra mammu un viņas vīru, līdz ar to blakus ir ome un opis, mani vecāki dzīvo netālu un var trijotni pieskatīt. Abi ar vīru nākam no ģimenēm, kur uzauguši trīs bērni. No saviem vecākiem esam iemācījušies saprast un neapšaubīt viens otra izvēles, un, ja kāds ir izvēlējies uzsākt attīstīt jaunu ideju vai darbu, tad vairāk domā, kā varētu palīdzēt, nekā mēģina atrunāt. Pirms piedalījos konkursā uz LIAA biznesa inkubatora vecākā projektu vadītāja vietu, domāju par attālumu, kas man būs jāmēro uz darbu un atpakaļ. Taču pirms tam divus gadus strādāju SIA "Preiļu slimnīca" par mārketinga un sabiedrisko attiecību speciālisti. Ir dzirdēts sakām, ka grūti sameklēt darbu, manā pieredzē tā īsti nav bijis. Par to esmu pārliecinājusies arī šobrīd, strādājot Madonas biznesa inkubatorā. Ja nevari atrast darbu, tad radi sev darbu pats. Vienmēr ir iespēja kļūt par darba devēju un nodrošināt ar algu vēl kādu.
– Biznesa inkubatorā to var apgūt?
– Biznesa inkubatori ir īstā vieta, kur to mācīties un pierādīt sevi, inkubatori piedāvās ne tikai zināšanas, bet arī finansiālu atbalstu. Gan es, gan manas kolēģes vadām mācības jaunajiem uzņēmējiem. Ģimenē ar uzņēmējdarbību nodarbojamies praktiski – mums pieder neliela ģimenes kafejnīca Varakļānos "Grāmatnīca". Lai arī ikdienā kafejnīcā nestrādāju, vakaros, brīvdienās risinu jautājumus, kas saistīti ar sociālajiem tīkliem, ar komunikāciju, reklāmas aktivitātēm. Organizējām ēst gatavošanas darbnīcas, kas patlaban gan nenotiek, jo jāievēro ierobežojošie pasākumi. Tomēr domājam, kā saglabāt dažādas interesantas aktivitātes arī šajā laikā.
– Kā ar uzņēmējdarbības ideju "auklēties" kopā ar biznesa inkubatora klientiem?
– Mans pirmais novērojums – biznesa inkubatora programma ir ļoti veiksmīga, tā tiešām sasniedz savus mērķus. Inkubators spēj palīdzēt visiem, kam radusies doma par uzņēmējdarbību, – sākot ar biznesa idejas autoriem, kuriem jāiemācās pievērst domas un uzmanību pareizajiem faktoriem, situāciju analīzei un secinājumu izdarīšanai. Kāds, piemēram, iestādījis vairākus hektārus upeņu un tagad sāk domāt, ko darīt – kā pārstrādāt, varbūt pārdot, kā veidot zīmolu utt. Cits mantojumā saņēmis lauku māju ar zemi, vēl citam ir kazu ferma, kādam padodas dabiskās kosmētikas radīšana, citam – fotogrāfija, vēl kādam – gleznošana, auto remonts, IT, un vēl tūkstošiem ideju. Inkubatorā tiek sniegtas godīgas atbildes, pēc būtības, palīdzot katram atrast to labāko. Esmu redzējusi ideju autorus, kas pēc pirmsinkubācijas programmas pasaka – nē, šī ideja nav man domāta! Tas ir labi, ja cilvēks ir pārbaudījis, testējis un sapratis. Citi nonāk pie atziņas – tas būs foršs hobijbizness, bet ar to nenopelnīšu, man ir jāiet strādāt algotu darbu. Ir arī tādi, kas uzreiz pēc pirmsinkubācijas iestājas inkubācijas programmā, kuriem ir superīgas, inovatīvas idejas, sākot no jauno tehnoloģiju iekārtām, kas varētu mainīt nozaru darbību, līdz pat praktiskām lietām un produktiem, ko liks ikdienā uz galda. Tikpat atšķirīgas kā idejas ir arī to autori. Ir tādi, kas pārāk daudz rēķina un kalkulē, neiziet uz risku, ir, kas uzreiz gatavi riskēt un ieguldīt lielus līdzekļus lielam vērienam. Uzņēmējdarbībā daudz ir atkarīgs no cilvēka, viņa rakstura. Arī no Varakļānu puses ir veiksmes stāsts – "VaraKlānu" stiprie alkoholiskie dzērieni, ko piedāvā SIA "BROVAR". Viņi pagaidām ir vienīgie varakļānieši, kas ir inkubācijā. Pirmsinkubācijā no Varakļāniem ir divas dalībnieces ar lieliskām idejām, kam piemīt potenciāls attīstīties.
– Kas pašai dod enerģiju "superspējām"?
– Droši vien tas ir vairāku lietu kopums, bet man liekas, ka mūsdienās cilvēki ļoti daudz enerģijas un dzīvesprieka pazaudē nevajadzīgās negativitātēs. Mums ar vīru ir nostāja – vai nu izmaini, vai samierinies, vai ej projām, ja dzīve piespēlē kādu ne tik vieglu situāciju. Taču daudzi pazaudē enerģiju, dzīvesprieku, laimi, spēju darīt vairāk, dusmojoties par situācijām, nemēģinot piespiest citus mainīties, neejot prom no sliktām situācijām un sliktiem cilvēkiem. Vairāk jāieklausās sevī. Esam katoļi, un mūsu ticība ļauj dzīvē vieglāk skatīties uz lietām un notikumiem. Ir vieglāk dzīvot, ja ir centrs, vērtību skala, kas neļauj aizlidot pa vējam, tas rada dzīves atskaites punktu. Nav jau obligāti jābūt katolim, bet nedrīkst izlaist no dzīves garīguma faktoru, nedrīkst domāt tikai par ēdienu, par vīrusu, par mašīnu, par strīdu ar kādu cilvēku. Garīgais pamats mums ir ielikts ģimenē. Kopā esam izgājuši cauri dažādiem dzīves pārbaudījumiem un mācībām, kas pilnībā izsit no "sliedēm", esam bijuši situācijās, kurās nav atbildes uz jautājumu "Kāpēc?". Ģimene un ticība mums vienmēr ir rādījusi gaismu tuneļa galā. Garīgām lietām ir jāatvēl laiks arī ikdienā, nedrīkst tikai skriet pa dzīvi, neredzot, nenovērtējot visu, kas apkārt. Jāspēj būt klātesošam katrā dzīves situācijā, darbā, projektā, notikumā, katrā satiktā cilvēkā, domā un sarunā.
– Vai atliek laiks arī vaļaspriekam?
– Kad strādāju Preiļu slimnīcā, mēs ar kolēģi veidojām fitnesa klubu. Abi ar vīru dziedājām Valmieras kamerkorī "Kaķi", Rēzeknes korī "Ezerzeme". Šobrīd dziedam Varakļānu baznīcas korī. Trīs mēnešus dzīvē esmu bijusi bezdarbniece, un šajā periodā es ieguvu šuvējas kvalifikāciju. Arī šobrīd ļoti patīk šūt, jo mana vecmamma bija šuvēja, un šūšana vienmēr ir ļoti saistījusi.
– Jūsu ģimene dzīvo laukos. Kas ir lauku šarms un burvība?
– Laukos ir vairāk darba, bet tai pašā laikā arī vairāk brīvības. Bērnus var brīvi izlaist pagalmā paskraidīt, nedomājot par automašīnām, svešiem cilvēkiem. Mums ap māju ir 4 ha zemes, tas ir viņu izklaides parks, nav jāpāriet vairāki luksofori, lai nonāktu smilškastē. Mums ir pienākumi, bet lielākoties tādi, kurus paši izvēlamies. Standartpienākums pavasarī sasēt dārzu, rudenī novākt ražu un savākt lapas, kas drīzāk ir atslodze no mūsu darba ikdienas. Arī laukos mums ir projekti. Piemēram, man un vīramātei Inesei ir kopīgs puķudobju projekts. Vīram ir projekti "Siltumnīcas" un "Pīles". Inese audzē govis un cūkas, vīramātes vīrs rūpējas par lauksaimniecības zemēm. Laukos ir daudz lietu, ko darīt, ir daudz iespēju radīt, audzēt, gatavot, ražot. Vismaz man pēc darba pilsētā vajag ierakties ar rokām zemē, izvārīt ievārījumu vai uzšūt meitai naktskreklu, lai neaizmirstu taustāmo realitāti, lai saglabātu saikni ar dabu.
06.11.2020.