Nu jau astoņi gadi apritējuši, kopš Madonas slimnīcā darbu uzsācis jaunais ārsts, anesteziologs Jānis Labucis, kas ir apguvis arī specifisku virzienu — algoloģiju. Ja par anesteziologa specialitāti ir dzirdēts kas vairāk, tad par to, kas ir algologa kompetencē, daudzi nezina.
Kopš šī gada janvāra Madonā, Saules ielā 13a ir iespēja griezties pie ārsta Jāņa Labuča privātpraksē, lai saņemtu kvalificēta algologa konsultāciju un pakalpojumus.
Aicināju ārstu JĀNI LABUCI uz sarunu par to, kāds ir algologa darbs.
– Izskaidrojiet tiem, kas nezina, kas ir algologs?
– Algoloģija ir zinātne par sāpēm, un algologs ir medicīnas speciālists, kurš specializējies visadažādāko sāpju diagnostikā un palīdz novērst sāpju radītās ciešanas. No klīniskā viedokļa ir akūtās sāpes un hroniskās sāpes, un algologs ir specialitāte hronisko sāpju sindromu ārstēšanai. Akūtās sāpes ir pārējo speciālistu pārziņā. Tiklīdz pēkšņi kaut kas sāk sāpēt, meklējam to speciālistu, kas ārstē to ķermeņa daļu, kas sāp. Aizejam pie daktera, apārstējam, kļūst labi, bet, ja netiekam vaļā no sāpēm, tās kļūt hroniskas. Hroniskas sāpes tieši iespaido dzīves kvalitāti, kas iekļauj ikdienas aktivitāšu veikšanu, socializēšanos un vispārēju labklājību. Ir vērts griezties pie algologa, lai precīzi noskaidrotu gan cēloņus, gan iespējamo terapiju.
– Kā jūs nokļuvāt līdz algologa specialitātei?
– Par mediķi neviens nepiedzimst, jānoiet diezgan garš ceļš, jābūt arī interesei, jo medicīna ir smaga un kritiska nozare, īpaši ja nākas saskarties ar smagām slimībām, kuras nereti pavada sāpes un ciešanas. Viss, protams, sākās ar ārstniecības studijām, jo vispirms ir jākļūst par ārstu, un tas ir 6 gadu profesionālās izglītības ceļš. Pēc ārsta grāda iegūšanas apguvu anestezioloģijas/reanimatoloģijas specialitāti, kas tieši saistīta ar akūto medicīnu, bieži tā ir saistīta ar akūtām sāpēm, akūtu sāpju ārstēšanu, kā arī ar operācijām, kur mans pienākums ir nodrošināt narkozi. Pamazām sāku interesēties arī par to, kas ar pacientiem notiek vēlāk, sapratu, ka ir liela daļa cilvēku, kas cieš no hroniskajām sāpēm. Tāpēc sāku mācīties algoloģiju, kas ir papildspecialitāte, ko papildus izvēlas dažādu specialitāšu ārsti, bet pamatā neirologi un anesteziologi, jo viena no ārstēšanas metodēm ir blokādes. Algoloģija bija kā likumsakarīgs nākamais solis pēc tam, kad anestezioloģija pamatā skar tikai akūtās lietas. Mana kā ārsta algologa interese – kas notiek ar pacienta hroniskajām sāpēm tālāk un kā var palīdzēt. Protams, mēs paši arī esam cilvēki, ne tikai ārsti un kolēģi, arī pašiem kādreiz kaut kas sāp, un tad ir tas jautājums:
– Ko darīt? Metodes ir daudzas un dažādas, bet ir, kas strādā un palīdz, ir, kas nestrādā, un jāizvēlas katram atbilstošākā.
Pēc algoloģijas apgūšanas papildus esmu guvis ieskatu lietišķajā kinezioloģijā – vēl interesantāka sadaļa, kad meklē cēloņus funkcionāliem traucējumiem, sakarības un testē iespējamos risinājumus caur muskuļu spēku. Algoloģija apskata biopsihosociālu sāpju modeli – tas sevī iekļauj gan audu bojājuma iespējamību, gan emocionālo uzvedību, gan sociālo labsajūtu, un bieži tas viss kombinējas. Bieži jau sāpju izpausme nav tikai audu bojājums, tā ir arī uzvedība, mūsu attieksme, emocijas, mūsu pārdzīvojumi. Domāju, ka mums katram ir bijis kāds lielāks emocionāls pārdzīvojums, pēc kura sāk sāpēt kāda vieta, vai tā būtu galva, spranda vai jostas daļa. Jāsaprot, vai tā ir mugura vai emocijas, vai abi kopā, un attiecīgi – ārstējam arī kompleksi. Nereti tiek lietota arī iekaisumu veicinoša pārtika, ir jāmaina ēšanas paradumi. Sāpes neārstē tikai ar špricīti vai tabletīti, ir jāizvērtē arī dzīvesveids, kurā arī liela nozīme ir fiziskajām aktivitātēm.
– Kā izvēlējāties studēt medicīnu?
– Jau mācoties Krapes pamatskolā, zināju, ka būšu saistīts ar ārstniecību, pēc tam devos uz Ogres Valsts ģimnāziju, kur padevās ķīmija, bioloģija, matemātika, likumsakarīgi – studijas medicīnā sāku ar Rīgas Stradiņa universitāti. Rezidentūra anestezioloģijā/reanimatoloģijā bija Latvijas Universitātē, bet algoloģijas papildspecialitāti apguvu RSU. Rezidentūras laikā tiku pabijis daudzās Latvijas slimnīcās, un tā vairs nebija skola, bet jau ārsta dzīve.
– Kāds ceļš jūs atveda uz Madonu?
– Uz Madonas slimnīcu atnācu strādāt jau rezidentūras laikā kā anesteziologs/reanimatologs, sāku ar dežūrām Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļā. Madonā privātpraksi zobārstniecībā atvēra sieva Alla Labuce, tāpēc tagad Madonas slimnīcā ir mans ikdienas darbs. Mēs abi izvēlējāmies skaisto un mierīgo Madonas pilsētu pretstatā steidzīgajai Rīgai. Tā kā bijusi saskarsme ar sāpju pacientiem, arī tiem, kas ievietoti reanimācijas nodaļā, tad turpinās izzināšanas darbs – kā varu palīdzēt pret sāpēm. Joprojām turpinu meklēt atbildes, lasu medicīnas literatūru, apmeklēju dažādus starptautiskus kongresus.
– Kā vērtējat ārstēšanas iespējas Madonas slimnīcā?
– Madonas slimnīca ir ļoti laba un ar ļoti profesionāliem kolēģiem. Ir vairākas operācijas, ko Madonas slimnīcā veic ātrāk nekā lielajās slimnīcās. Par operāciju laiku un kvalitāti varu teikt tikai to labāko. Mazākā slimnīcā mēs visi viens otru labāk zinām – gan stiprās, gan vājās puses, vairs neejam to ceļu, kad vajag saprast, kurš kurā jomā ir profesionālāks, tāpēc veidojas efektīvāka komanda. Lielajās slimnīcās ir lēnāka loģistika, kamēr pacients nokļūst tur, kur viņam ir jānokļūst.
– Kuras ir izplatītākās sāpes, ar kurām griežas pie algologa?
– Muguras sāpes, galvassāpes, tai skaitā migrēna, locītavu sāpes, plecu sāpes, dažādi hroniski sāpju sindromi. Ar zināmām lielo locītavu patoloģijām labi tiek galā traumatalogi. Taču ne vienmēr vaina ir, piemēram, sāpīgajā vietā, ko parāda izmeklējumi. Arī pēc operācijas tas var būt algologa uzdevums pasekot pacienta sajūtām. Protams, ne visiem ir skaidrs, ka neviens ārsts neiedos jaunu muguru, jaunus skriemeļus, un tapēc dažkārt tikai kvalitatīva sāpju terapija var uzlabot dzīves kvalitāti.
– Ar kādām domām uzsākāt algologa privātpraksi?
– Es to uztveru kā izaicinājumu, lai vairāk praktizētu algoloģijā un varētu palīdzēt pacientiem ar savām zināšanām. Ir ļoti plašs pacientu loks ar daudzām un dažādām sāpēm, un katram būs savs risinājums, jo nav jau tā, ka viena tablete der visām slimībām. Tas ir lielākais izaicinājums un arī pats interesantākais, kad izzina pacientu sāpes, kas traucē labi justies, un atrod īsto risinājumu. Madonā izaicinājums ir arī tas, ka nav viegli atrast telpas privātpraksei, tāpēc novērtēju ģimenes atbalstu ("A. Labuces zobārstniecības kabinets" un mans kabinets atrodas vienā adresē), arī pieteikšanās pie algologa notiek zobārstniecības reģistratūrā. Protams, ka veiksmīgu darbu redzu komunikācijā un sadarbībā ar kolēģiem, jo tas ir komandas darbs – dabūt kādu pacientu uz kājām. Patiesībā jau lielākais darbs ir jāveic pašam pacientam, bet mums kopīgi ir jāsaprot, kāpēc ir nokļuvis tādā situācijā un ko ir iespējams mainīt. Kaut vai jāpārskata uzvedības paradumi, jāsāk vingrot, arī pareiza fizioterapija ir ļoti svarīga. Ir vingrinājumi, ko iesaku es, visbiežāk gan norīkoju pie fizioterapeita.
– Kādus pakalpojumus piedāvājat algologa privātpraksē?
– Hroniskās sāpes, kas traucē dzīvot, ir tās, kas mudina griezties pie algologa. Šeit ir tā vieta, kur var nākt uz individuālām konsultācijām ar hroniskām sāpēm, saņemt personalizētu pieeju. Varbūt jau ir būts kaut kur citur, kaut kas ārstēts, bet nav tikts galā. Ja veikti izmeklējumi, operāciju nerekomendē vai nevar veikt, šeit novērtēsim sāpes, piemeklēsim labāko medikamentozo terapiju. Ja būs indikācijas, iespējama kāda blokāde, arī attiecīgie nosūtījumi uz papildu izmeklējumiem, ja tas būs nepieciešams. Protams, iesaku ņemt līdzi arī izrakstu no slimības vēstures, zāļu sarakstu, ko lieto. Ir operēti pacienti, kas sūdzas par sāpēm, un nereti sāpe ir iesēdusies jeb kļuvusi hroniska, arī šādiem pacientiem ir iespējams palīdzēt. Un, kad tas ir izdevies, pacients atnāk un saka, ka vairs nesāp vai sāpes ir mazinājušās, tad tas rada gandarījumu.
Papildus savā praksē veicu anesteziologa pirmsoperācijas apskates, kur izvērtēju riskus un sniedzu rekomendācijas, kā labāk sagatavoties dažādām operācijām.
– Kā pa šiem gadiem izdevies iedzīvoties Madonā?
– Madona jaunajām ģimenēm ir ļoti draudzīga, un, ja vēl būtu plašāk pieejams dzīvojamais fonds, tad jauno ģimeņu, kas pēc studijām izvēlētos dzīvi un darbu Madonā, būtu vēl vairāk. Te ir visas iespējas bērnu izglītībai un attīstībai – mākslas, sporta un mūzikas skola, sporta halle, "Smeceres sils". Sanāk ietaupīt daudz laika, kas Rīgā paietu, bērnus vadājot no viena pulciņa uz otru, pat nevarētu izvadāt, jo mūsu ģimenē aug četras atvases. Cik dzirdu no kolēģiem Rīgā, viņi ir noguruši no skriešanas, burzmas, sastrēgumiem, kas dod pa nerviem. Madona ir pateicīga pilsēta arī ar dabas tuvumu, ūdeņiem, mieru.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki?
– Slēpošana, makšķerēšana. Pavadītais laiks pie dabas un it sevišķi ūdeņiem īpaši uzlādē. Varu palielīties ar Latvijas rekorda samu – 90 kg 440 g, ko 2020. gadā noķēru Daugavā. Tas Jānis no Madonas, ko šajā sakarā pieminēja raidījumā "Bez tabu", esmu es.
26.01.2024.