Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieks ARTŪRS SERAFIMS VĪTIŅŠ Madonā ir ienācējs. Kopā ar ģimeni Artūrs mūsu pusē dzīvo nepilnus desmit gadus. Beidzis divas augstskolas, skolas laikā spēkus pārbaudījis militārajā tuvcīņā; mākslā, mūzikā, dzejā, arī vizuālās trakulībās, šobrīd Artūrs ir vairāk iekšējās pasaules iemītnieks, bet muzejā veic praktiskos saimniecības darbus – ir Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja ēku un teritorijas apsaimniekotājs.
– Esmu no Ogres. Mācījos Ogres 1. vidusskolā, arī militārajā tuvcīņas skolā Egila Helmaņa vadībā, tad divus gadus Rīgā, biznesa skolā „Nimfa", – aicināts uz sarunu, atklāj Artūrs. – Biznesa skolā iestājos tāpēc, lai nenokļūtu obligātajā militārajā dienestā. Biju saklausījies dažādus stāstus no tēva un draugiem, vēlējos armiju apiet. Rīgas skolā apguvu interjera dizainu, un, tā kā tur viena no pasniedzējām bija māksliniece Aija Zariņa, kas teica, lai dodos studēt uz Mākslas akadēmiju, uzdrīkstējos un ar otro reizi akadēmijā arī iestājos. Mācījos glezniecības nodaļā, no pasniedzējiem tuvāks likās Ivara Heinrihsona skatījums. Ceturtajā kursā, kad vajadzēja izvēlēties specializāciju, pie viņa studēju konceptuālo mākslu. Toreiz uzskatīju, ka nav nozīmes gleznot puķu podus vai klusās dabas, par vizuālo pusi svarīgāks šķita kas cits. Tagad domas esmu mainījis, jo estētikai vai vienkāršam skaistumam arī ir jēga – skatītāju šis skaistums var uzrunāt, aizvest tālāk, aizskart dvēseles stīgas.
– Vai studijas Mākslas akadēmijā bija vērtīgas?
– Daudzreiz to esmu pārdomājis, jo mācījos par maksu, ko jūtu joprojām. Man ne pārāk patika kultūras vēsture, tas bija pretrunā ar to, kas, manuprāt, par mākslas darbiem ir jāzina. Mani galīgi neinteresē, kad konkrētais darbs ir radīts, drīzāk – kāpēc un kā tas tapis. Kopumā studiju izvēli nenožēloju, jo vide un akadēmijā sastaptie cilvēki bija vērtīgi.
– Kā ceļš veidojās tālāk?
– Pilnīgi nekā. Pēc akadēmijas mājā vēl gleznoju, un gleznu tēmas bija kā protests vai deformācija, cenšoties saprast ko vairāk, bet tad sekoja radikāls periods, kurā gleznošanu atmetu. No tā laika darbiem man mīļākā glezna ir „Istaba" – telpa ar skatu uz logu un klavierēm, kur parādās spēle ar perspektīvu un kompozīciju.
– Vai mūzikas instrumentus arī spēlē?
– Jā, bet mūzikas skolā neesmu mācījies. Apmēram sešu gadu vecumā vecāki aizveda uz mūzikas skolas iestājpārbaudījumiem, tur bija jānodzied „Kur tu teci, gailīti", un pēc tam saņēmu atteikumu.
Mācoties akadēmijā, satiku savu nākamo sievu. Viņai mājās bija klavieres, tās arī uzgleznoju. Uz klavierēm spēlēju dažādas improvizācijas, nelielas melodijas, kas ienāk prātā. Spēlēju arī ģitāru. Skolas laikā izdevu albumu „Jaunības gadu pārdomu ieraksts mājas apstākļos". Tā bija pašsacerēta mūzika un dzejoļi dažādu instrumentu pavadībā. Pēc tam bija piedāvājums uzstāties koncertā kopā ar grupu „Baložu pilni pagalmi", tomēr atteicos, jo nebija tādas pārliecības.
– Kā veidojās darba dzīve?
– Pēc akadēmijas strādāju pie vecākiem Mārupē lauksaimniecības jomā. Audzējām trušus, Aizkrauklē stādījām eglītes, privātajā zemē bija sastādītas avenes, ko lasījām. Pirms sešiem gadiem ceļš atveda uz Madonu.
Tas notika pastarpināti. Rīgā man bija draugs Aleksandrs, kas stāstīja par pareizticību. Tajā laikā viņš pats dzīvoja Jēkabpils vīriešu klosterī un aicināja ciemos. Aizbraucām. Iespaidi bija tik spēcīgi, ka no tā brīža sāku gatavoties kristībām. Garīgie meklējumi kopumā nebija nekas jauns – jau skolas laikā, kad sāku apgūt filozofiju, starpbrīžus lielākoties pavadīju bibliotēkā un lasīju visu iespējamo šāda veida literatūru.
Jēkabpilī uzrunāja pats dievkalpojums. Kad braucām mājās, klusībā vēl domāju, nevarēju īsti saprast, vai tas bija noticis uz zemes vai debesīs.
Pēc tam draugs Aleksandrs rosināja apmeklēt tēvu Elizbāru Madonā. Tēvs Elizbārs reizi mēnesī Jēkabpilī vadīja dievkalpojumus latviski. No Rīgas viņu Madonā apmeklējām vairākas reizes, līdz vienā dienā sapratu, ka jānāk pašiem dzīvot uz Madonu, jāsāk sava dzīve. Kopā ar sievu pārcēlāmies uz draudzes telpām pretim pareizticīgo baznīcai. Bija atbrīvojies viens dzīvoklis, kurā ievācāmies; pirms trim gadiem pārcēlāmies uz Lubeju. Interesanti, ka vēlāk uzzināju, ka mans vecvectēvs nāk no Cesvaines, savukārt sievas senči agrāk dzīvojuši Madonas pusē.
– Vai Madonā uzreiz izdevās atrast darbu?
– Pirmos divus gadus strādāju gadījuma darbus, neilgu laiku Madonā vadīju zobencīņas skolu. Pēc tam radās piedāvājums strādāt Madonas mākslas skolā. Tur mācīju gleznošanu un zīmēšanu – kopumā patika, īpaši darbs ar mazajiem bērniem. Pēc gada tiku uzaicināts veikt saimnieciskus pienākumus Madonas muzejā. Sākumā abus amatus apvienoju, bet paralēli bija arī mācības Rīgas Garīgajā seminārā. Tur sesijas sakrita ar sesijas laiku mākslas skolā. Tā kā abās vietās vajadzēja būt vienlaikus, tas bija problemātiski. No darba mākslas skolā līdz ar to atteicos.
– Ko vari teikt par darbu muzejā?
– Tā ir lieliska vieta gan kolēģu, gan vides ziņā. Varbūt dažreiz, kad ir ne pārāk labas izstādes, piemēram, ja autora darbi ir pretrunā ar maniem uzskatiem, ir grūtāk šīs izstādes iekārtot. Muzeja mākslas nodaļas vadītājai esmu ieteicis arī savas idejas par mākslinieku izvēli – no akadēmijas laika man ir paziņu loks, profesionālas gleznotājas, kuru darbus būtu vērts iepazīt.
– Vai pēc Rīgas ritma dzīve Madonā nešķiet gausa un garlaicīga?
– Te ir daudz labāk – mazāk cilvēku, mierīgāk, nav skriešanas. Kad dažreiz aizbraucu pie vecākiem uz Ogri, jau tur, nerunājot par galvaspilsētu, liekas, ka stresa ir par daudz.
– Pastāsti par Rīgas Pareizticīgo garīgo semināru, kāpēc izvēlējies šīs studijas?
– Kad atradu Dievu, bija sajūta, it kā tikko būtu pienācis pie okeāna. Tas bija milzu plašums, kurā varēja ienirt. Priesteris piedāvāja iet mācīties, studēt – un kāpēc ne? Mācības Garīgajā seminārā ilga četrus gadus, pagājušajā vasarā tās beidzu. Neraugoties uz to, ka šīs lietas man ļoti patīk, grūtības sagādāja nevis mācību process, bet garīgā cīņa – dažādi kārdinājumi, kas maisīja mācībām, un gribējās no tām atteikties. Pamatā mācības bija krievu valodā, iestāde nav akreditēta, diploms der tikai Latvijā. Sākumā vēlējos kļūt par priesteri, tad sapratu, ka tas nav galvenais. Mans kalpojums šobrīd ir būt par priestera palīgu, lai viņš visu uzmanību varētu veltīt lūgšanām un svētdarbībām.
– Kristīgajā pasaulē tūlīt sāksies Lielā gavēņa laiks. Vai šis periods būs īpašs arī pašam?
– Jā, vēlos vairāk pievērsties garīgām lietām, sevis labošanai. Gavēnis ir atteikšanās no pasaulīgām lietām. Protams, ja cilvēks nemīl Dievu vai negrib Viņa dēļ no kaut kā atteikties, to arī nevajag. Kāpēc kaut ko darīt tikai tādēļ, ka tas jādara, vai tādēļ, ka citi tā dara? Visinteresantākā lieta par gavēņiem ir tā, ka var jau gavēt, atteikties, bet pašos svētkos Dieva mīlestība un svētība ir tik liela, ka tā tiek visiem bez izņēmuma. Kristiešu svētais Jānis Zeltamute ir teicis, ka Kristus gaida visus – gan tos, kas ir gavējuši, gan tos, kuri nav to darījuši. Visiem Viņš dod savu mīlestību, tikai jābūt muitnieka apziņai, ka esam grēcinieki. Dievam nav svarīgi, vai pret visiem esam labi, pret visiem izturamies perfekti. Svarīgi, lai cenšamies to darīt, un, ja kādu iznāk arī aizvainot, nodarīt pāri, lai apzināmies, ka tas ir slikti, lai pārdzīvojam un cenšamies to nožēlot. Lasot svēto dzīves aprakstus, var redzēt, ko viņi ar savu dzīvi un cīņu ir izcīnījuši. Šīs liecības ir kā paraugs, ceļvedis mūsu ikdienai. Tās māca uzdrīkstēties un iet garīgu ceļu, turklāt parāda, kā to darīt. Protams, diena būtu jāiesāk un jānobeidz ar lūgšanu. Pa vidu arī ir lūgšana, jo tas ir kā bauslis, ko novēlēja svētais Pāvils, lai cilvēks lūdzas vienmēr. Tradīcijā iesakņojusies tā saucamā Jēzus lūgšana: „Kungs Jēzu Kristu, apžēlo mani, grēcinieku!" Ja uzmanība ir pie šīs lūgšanas, mazāk paklupsim, mazāk izdarīsim to, kas vēlāk būs jānožēlo. Jo Dieva atmiņa to neļaus darīt.
09.02.2018.