5. septembrī Madonas novada pašvaldības domes deputāti SIA „Madonas slimnīca" vadības grožus uzticēja nu jau bijušajam Gulbenes novada sociālā dienesta sociālo pakalpojumu nodaļas vadītājam ARTIM STUBURAM, kas slimnīcas valdes priekšsēdētāja pienākumus pildīt uzsāka 25. septembrī. 2013. gada pēdējā laikraksta numura intervijā aicinājām slimnīcas valdes priekšsēdētāju iepazīstināt ar sevi „Stara" lasītājus, kā arī atskatīties uz to, kādi ir bijuši pirmie mēneši jaunajā amatā.
– Mana dzimtā puse ir Koknese, kur dzīvoju pirmos mūža gadus, kā arī mācījos Kokneses vidusskolā, kas pašlaik pārdēvēta par Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu. Pēc vidusskolas beigšanas 1980. gadā iestājos Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē. Pēc sešiem studiju un viena internatūras gada ieguvu ārsta kvalifikāciju. Kā jau tolaik bija pieņemts, pēc studijām notika jauno speciālistu sadale. Pēc sadales nokļuvu Gulbenē, ko līdz tam man nebija sanācis iepazīt. Darba gaitas Gulbenes slimnīcā sāku kā ārsts terapeits. Man kā jaunam kolēģim pienākumu loks tikai pieauga un bija jāapgūst daudzas lietas papildus tai jomai, kurā biju specializējies. Atšķirībā no mūsdienām, kad notiek speciālistu un ārstniecības metožu sertifikācija, tolaik ārstam bija jādara tas, ko konkrētā situācija prasīja. 90. gados medicīnā sākās pamatīgas reformas un bija skaidrs, ka veidosies slimokasu sistēma. Nolēmu izmēģināt spēkus veselības aprūpes administrēšanas laukā. Pēc pāris gadiem tika izveidotas arī reģionālās slimokases, un mana darbavieta pārcēlās uz Smilteni, kur nostrādāju no 1998. līdz 2008. gadam. Pēdējos gadus strādāju Gulbenes novada pašvaldībā, pirms tam – rajona padomē par speciālistu veselības aprūpes jautājumos.
Nekad sev neesmu uzdevis jautājumu, kādēļ izvēlējos profesionālo karjeru veidot tieši medicīnas sfērā. Tā laika cilvēka acīm raugoties, medicīnas joma bija tā, kur mazāk bija vērojama totālā kontrole, kas izpaudās vairākās citās darbības jomās. Medicīna bija tuvāka dabiskajai lietu virzībai – bez ideoloģiskās slodzes. Cilvēka radošā brīvība un iespēja profesionāli augt tajā bija plašāka.
– Madonas slimnīcā strādājat nedaudz vairāk nekā divus mēnešus. Kāds ir jūsu viedoklis par iestādi, tās kolektīvu, sniegtajiem pakalpojumiem?
– Iespaids ir ļoti labs, jo īpaši, ja ņem vērā to, kā veselības aprūpe attīstās perifērijā – ārpus lielajām pilsētām. Salīdzinot ar 90. gadu vidu, slimnīcu skaits ir dramatiski sarucis. Madonas slimnīcas statusa medicīnas aprūpes iestādes Latvijā palikušas vien aptuveni desmit, un šajā līmenī esam vieni no labākajiem. Iepriekšējos gados, uzbūvējot jaunus korpusus, paplašināta slimnīcas ēka, taču jau tagad ir redzams, ka telpu pietrūkst. Tā ir laba zīme, jo tas liecina, ka slimnīcai ir ambīcijas augt un attīstīties. Ārstu, ārstu palīgu un medmāsu kolektīvs slimnīcā ir optimāls un tendēts uz izaugsmi. Mazāk man ir gadījies dzirdēt atsauksmes no madoniešiem, taču tās, ko esmu uzklausījis no apkārtējo novadu iedzīvotājiem, kuri slimnīcā ārstējušies, gandrīz vienmēr ir bijušas pozitīvas. Mans šābrīža iespaids ir, ka slimnīcā strādā cilvēki ar augstu profesionālo pieredzi un sirdsdegsmi.
– Kādus saskatāt tālākos Madonas slimnīcas attīstības virzienus?
– Par attīstību, protams, ir jādomā, taču pirmā un pati būtiskākā lieta ir saglabāt to, kas jau ir, un tas, manuprāt, nebūt nav maz. To, kas Madonas slimnīcā ir labs, nedrīkstam pazaudēt, gluži otrādi, jācenšas šīs jomas vēl vairāk nostiprināt. Attīstībai jānotiek vairākos virzienos, bet pirmais mērķis būtu iedzīvotājiem nodrošināt visaptverošu veselības aprūpes pakalpojuma kvalitāti. Lai cilvēks, vēršoties mūsu slimnīcā, būtu drošs un pārliecināts par to, ka viņam tiek sniegti labākie pieejamie pakalpojumi, kurus nodrošina zinošākie iestādes speciālisti. Jānodrošina arī tas, lai pakalpojumus pārsvarā gadījumu būtu iespējams saņemt uz vietas, nevis pacients kādā no ārstēšanās posmiem jāsūta uz citu iestādi. Protams, veselības aprūpē ir daudzas specializētas jomas, kuras visas uz vietas Madonā attīstīt nespējam, taču pamata manipulācijām un ārstēšanai ir jābūt pieejamai vietējā slimnīcā. Nākotnē vairāk būs jādomā arī par rehabilitācijas pakalpojuma attīstību. Ārstniecības process gadu gaitā ir būtiski mainījies, un, pateicoties jaunām metodēm un medikamentiem, uzturēšanās laiks slimnīcā ir samazinājies pat divas vai vairāk reižu. Lai iegūtais rezultāts būtu noturīgs un maksimāli kvalitatīvs, veselību nepieciešams nostiprināt, un tas vislabāk izdarāms, jau laikus sniedzot rehabilitācijas pakalpojumus. Agrīnu rehabilitācijas kursu uzsākt jo īpaši nepieciešams pēc smagām operācijām, traumām, insultiem, endoprotezēšanas, bīstamām saslimšanām u. c. veselības problēmām.
Veselības aprūpe nav tā sfēra, kurā var runāt par ātriem revolucionāriem izrāvieniem un izmaiņām, jo joma ir stingri reglamentēta. Visvairāk gan ierobežo tieši personāla jautājums. Cīņa starp medicīnas iestādēm par darbiniekiem ir ļoti asa, un tieši personāls ir visas attīstības pamatā. Realitāte diemžēl ir tāda, ka valsts iegulda daudz resursu jaunā speciālista sagatavošanā, taču atdeve ne vienmēr ir, jo jaunieši izvēlas strādāt privātajā sektorā, visbiežāk farmācijas uzņēmumos, vai arī dodas strādāt uz kādu no ārvalstu klīnikām. Valstij jārod veids, kā nodrošināt maksimālu atdevi no speciālistā ieguldītā darba un naudas, vienlaikus piedāvājot viņam pietiekamu darba apjomu, kas nepieciešams speciālista profesionālajai izaugsmei, un atbilstošu darba samaksu.
– Jūsu dzīvesbiedre arī darbojas medicīnas laukā. Vai tieši interese par medicīnu bija tā, kas saveda kopā?
– Vienojošais bija mīlestība. Sieva nāk no Alūksnes puses, un abi pirmoreiz sastapāmies studiju laikā. Pēdējā studiju gadā arī nolēmām apprecēties. Šobrīd sieva strādā par oftalmologu. Sākotnēji gan bija pediatre, taču laika gaitā pārkvalificējās par acu ārsti, un ļoti iespējams, ka nākamgad viņa nedaudz strādās arī Madonas slimnīcā. Neizslēdzu, ka man izteiktais uzaicinājums vadīt slimnīcu nedaudz bija saistīts ar vēlmi arī manu dzīvesbiedri iesaistīt medicīnas pakalpojuma, uz kuru šobrīd slimnīcā veidojas garas rindas, sniegšanā.
– Vai ikdienā ar dzīvesbiedri bieži diskutējat par medicīnas jomu un problēmām tajā?
– Visbiežāk mūsu viedoklis ar medicīnu saistītajos jautājumos ir vienots un lielu domstarpību nav. Ar mediķa acīm raugoties uz šo jomu, skatiens visbiežāk ir līdzīgs, atšķirīgi viedokļi parasti ir brīžos, kad par medicīnu tiek diskutēts, tiekoties ar kolēģiem, draugiem vai paziņām. Tad, kad pašam cilvēkam ir kaut kāda negatīvā pieredze, argumentācija var būt pat ļoti asa. Visbiežāk es par labāku atrodu piekrist un nemaz neuzsākt plašāku domu apmaiņu. Starp mediķi, kas ilgu gadu gaitā gan mācībās, gan praktiskajā darbā ir uzkrājis lielu pieredzi, un cilvēku, kas nāk ar savu sāpi, ir liela informācijas asimetrija. Sabiedrībā par veselības aprūpes sistēmu un tajā strādājošajiem valda dažādi stereotipi un klišejas, un it kā „pašas par sevi saprotamas" lietas. Atliek kādam ar savu negatīvo pieredzi padalīties, lai šis gadījums ar atstāstīšanas metodi tiktu ekspluatēts gadiem un uz to vēl ilgi atsauktos. Tādējādi nemitīgi tiek uzturēta šī vēsturiskā sāpe, kas bieži vien nav paša pārdzīvota.
– Kaut arī ar praktisko medicīnu tieši vairs nenodarbojaties, strādāt veselības aprūpē nevienam nav viegli. Kā darbu izdodas atslogot ar atpūtas brīžiem?
– Patīk būt tuvāk pie dabas. Abiem ar dzīvesbiedri vecākiem ir lauku mājas, un gan vasarā, gan ziemā viņus apciemojam, vienlaikus palīdzot arī dažādos darbos, kas saistīti ar dzīvi laukos. Ziemā aizraujos ar slēpošanu – gan kalnu, gan distanču. Šogad ziema kaut kur aizķērusies, taču iepriekšējā ziemā uz slēpēm varēja pabūt līdz pat aprīļa vidum. Ja laimēsies, šogad izmēģināšu arī „Smeceres sila" trasi. Kopumā darba laiks man ir diezgan piepildīts, tādēļ vēlos izmantot katru brīvu brīdi. Cenšamies apciemot arī savu mazmeitu, kam ir 4 gadi, un piedalīties viņas audzināšanā. Ja izdodas, kopā ar dzīvesbiedri dodamies kādā ceļojumā.
– Ziemassvētki būs pagājuši, bet jaunais – 2014. – gads vēl jāsagaida. Kādas svētku svinēšanas tradīcijas valda jūsu ģimenē?
– Ziemassvētku vakarā mums īpaši daudz variantu nav, jo šajā dienā dzimusi mūsu meita, arī viņas vārdadiena tiek svinēta 24. decembrī, tādēļ šie svētki vienmēr tiek pavadīti ģimenes lokā. Agrāk pašam vajadzēja iejusties Ziemassvētku vecīša lomā, taču tas ne vienmēr izdevās, jo tiku atpazīts. Tagad pakalpojums tiek ņemts no malas. Jaunais gads parasti bez lieliem pasākumiem tiek atzīmēts kopā ar kolēģiem Gulbenē.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto