Vestienas pagasta bioloģiskās dabas sētas "Aparēni" saimniece LIGITA VĪTOLIŅA pagājušajā gadā tika izvirzīta Sandras Kalnietes un biedrības "Līdere" konkursam "Atdzimt no pelniem". Konkursa mērķis – cildināt sievietes uzņēmējas un veicināt sieviešu savstarpējo solidaritāti.
Starp desmit nominētajām konkursantēm, ko sveica pagājušā gada nogalē, bija arī Ligita. Tikai nesen viņa kopā ar Latvijas nominētajām dalībniecēm saņēma solīto dāvanu – pēc Sandras Kalnietes uzaicinājuma pabija Briselē. Tiekoties ar Ligitu, aicināju viņu uz sarunu.
– Kāda bija tava nokļūšana konkursā "Atdzimt no pelniem"?
– Vēstuli konkursam "Atdzimt no pelniem" uzrakstīja Vestienas pagasta pārvaldes informācijas centra konsultante Vita Eizentāle un pēc tam kopā ar bibliotēkas vadītāju Jūsmu Ogorodņikovu mani nostādīja fakta priekšā. Šis konkurss būtībā ir izvirzīto cilvēku dzīve, sieviešu problēmas, kā mēs kura tiekam galā ar sarežģītām dzīves situācijām. Vairākumam vīriešu, liekas, ir citādāk – ja kas nesanāk, dažs drīz atrod jaunu ligzdu, dažs noslīkst pudelē, bet mēs, sievietes, paliekam ar bērniem, mums ir "jāvelk", nekur nevaram likties. 2003. gadā paliku ar diviem pašas bērniem un diviem pieņemtajiem bērniem.
– Parasti taču visi stāsti iesākas laimīgi.
– Protams, arī mans stāsts. 1986. gadā apprecējāmies aiz lielas mīlestības, vīram bija 36 gadi, man – 30, mums abiem tās bija otrās ģimenes. Sākumā dzīvojām Ērgļos, turklāt ļoti labi. Uz Vestienu pārcēlāmies 1990. gadā, kad piedzima Markuss, dzīvojām pie vīramātes. Mana dzimtā vieta ir Ogres novada Mazozolos. Taču dzīvē gadās visādi, pēc dabas esmu šerpa, varbūt par daudz prasīga pret otru. Ar draudzenēm esmu runājusi, ka ar to prātu, kas ir tagad, noteikti savu ģimeni būtu saturējusi. Taču esmu spītīgais Mežāzis.
– Grūtībās norūdoties, esi kļuvusi par stipru sievieti. Vai tas ir pluss vai mīnuss?
– Domāju, ka ļoti liels pluss. Dzīvē esmu ļoti daudz iemācījusies, esmu piedalījusies daudzos kursos, kad vien ir kādas iespējas, tās izmantoju. Zināšanas ir liela bagātība. "Praktiskās dzīves gudrību skolā" apmeklēju visas nodarbības, jo man patīk. Katru reizi kaut ko no tā visa varu paņemt sev. Ar darbu esmu daudz ko iemācījusies un ieguvusi, arī bērnus esmu audzinājusi būt patstāvīgiem, viņiem ir nācies smagi strādāt, bet zinu, ka mana Monta nekad dzīvē nepazudīs, jo pratīs laukos gan govi izslaukt, gan teļu pieņemt, gan dārzu izravēt, kūku izcept un pie datora sēdēt ar pulētiem nadziņiem. Arī dēlam viss bija jāiemācās, viņš izmācījās par guļbūves ēku celtnieku, vīriešu darbos ir liels palīgs. Ja par saimniecību vadītājām mēdz teikt "divi vienā", reiz kopā ar ekskursantiem saskaitījām, ka esmu "pieci vienā" – saimniecības vadītāja, grāmatvede, ekskursiju gide, laukstrādniece, putnu un dzīvnieku kopēja.
Strādāju pati, strādāt esmu iemācījusi arī bērniem, un tas, uzskatu, viņiem tikai palīdz, uzsākot savi dzīvi. Monta dzīvo Ogrē, strādā Rīgā, neklātienē studē Baltijas Krievu institūta Juridiskajā fakultātē, ko šogad beidz. Markusam ir darbs celtniecības firmā. Dēls ir pamēģinājis pastrādāt Vācijā, bet atgriezies, jo viņam ir svarīga māju izjūta.
Mamma tolaik, kad izjuka mana pirmā ģimene un paliku ar pusotru gadu vecu bērnu uz vienas rokas, koferi – otrā rokā, teica, ka es esot kā kaķis, kas – met, kā gribi – allaž nokrīt uz kājām. Manī varbūt ir arī dzimtas spīts, jo esmu cēlusies no Kauliņu dzimtas, mūsu dzimtā visi ir bijuši strādīgi un spītīgi. Arī mūs tēvs pameta mazus, viņu nemaz neatceros. Tāpēc – ar darbu un spītu – esmu kļuvusi tikai stiprāka, norūdījusies.
– Kopš zemes reformas sākuma ir izdevies atrast arī savas saimniecības virzienu.
– "Aparēni" ir dabas saimniecība, kur mājputni ir bijuši jau kopš 2004. gada. Tagad saimniecībā ir liels bars putnu – 8 sugu 30 šķirnes. Putni ir grūti uzturams hobijs, jo viegli ir tikmēr, kamēr ir 10 vistas un gailis. Līdzko sāk ievest putnus no citām saimniecībām, līdzi ieved arī problēmas. Tomēr dabas sētas apmeklētājiem eksotiskākie putni patīk. "Aparēnos" ir arī govis, teļi, āzis ar briesmīgiem ragiem (kas iekrīt acīs dabas sētas apmeklētājiem, jo ar ragaino āzi kopā daudzi bildējas). Ir nebēdnīgs pundurāzītis, divas Vācijas purva aitas (suga ir aita, bet ragi – gan papam, gan mammai, taču vilna – kā lamai, tāpēc tās saucam par kazlamaitām). Esam pieradinājuši aitas tiktāl, ka tās jau var papaijāt. Mana lielā mīlestība pieder arī daiļdārzam. Patlaban uzvaras gājienu ziedēšanā sāk īrisi. Savulaik bija 132 šķirņu īrisi, 126 šķirņu lilijas, 58 šķirņu dienziedes. Tagad, kad mājās esmu lielākā ravētāja, jo visi strādā, man palīdz mazmeita Reičela, kas vēl pieskata četrgadīgo Ramonu. Darba slodze laukos ir liela, bet nav citas izejas, ir jātiek galā. Dārzu nedrīkst aizaudzēt, jo pie manis brauc lauku apceļotāji, nevaru taču viņiem rādīt nezāles – redziet, tur bija puķes. Ar savu dabas sētu "Aparēni" 2007. gada konkursā "Sējējs" netradicionālās lauksaimniecības grupā ieguvu veicināšanas balvu.
– Kādi ir lielākie ieguvumi, ja dzīvo saskaņā ar dabu?
– Tā ir dabas enerģija, ko smeļos katru dienu. Pilsētā es nekad negribētu dzīvot. Laukos ir miers, klusums. Vasarā pieceļos līdz ar sauli, izeju rasotā rītā, putni dzied kā traki… Man tas ir vajadzīgs, pēc enerģijas eju savā kadiķu trīsstūrī, eju pie liepas, ābeļdārzā pie ābeles. Katrs augs, katra puķe dod pozitīvo enerģiju, ir tikai jāprot paņemt. Kad puķi apkopj, samīļo, tā atmaksā ar ziedēšanu, kad ar rūpēm iestāda vārgāko stādu, tas saņemas un izaug lielāks par pārējiem. Tas pats ir ar dzīvniekiem, arī tie spēj dot enerģiju. Kā mēs zinām, mīlestības enerģija ir vislielākā. Mans moto: "Mīli visu apkārt, un tev pašai tas nāks atpakaļ." Tagad savas zināšanas cenšos dot mazbērniem. Esot kopā ar mazmeitām, mēģinu viņām daudz ko pastāstīt, un arī vajadzīgās zināšanas pienāk klāt ar laiku. Arī es uzaugu pie vecmāmuļas, un tikai tagad saprotu, ka viņa bija no Baltajiem cilvēkiem, bez gudrām grāmatām dzīvoja ar sirdsgudrību, domu tīrību un lielu praktisko pieredzi. Toreiz gan to nepratu novērtēt. Reičelai un Ramonai saku – ja kaut ko nezini, prasi savai zemapziņai, tā visu darīs skaidru. Arī sargeņģeļi tepat vien ir līdzās.
– Pastāsti par savu profesiju!
– Sensenos laikos izmācījos par fabrikas adītāju, bet šis darbs mani nesaistīja. Kad biju maza meitene, vēlējos būt keramiķe. Patika dubļu pikas, no kā visu ko veidoju. Toreiz pietrūka uzņēmības, baidījos no konkursa, bet uz Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu mamma mani nelaida. Tātad jau no mazām dienām man ir paticis radošais darbs. Kā es priecājos par tām puķu dobēm, ko palīdzu veidot pēc savas izdomas, bet pēc tam novērtēju, kā ir izdevies. Savulaik mācījos pusgada kursos Madonā pie Ivetas Lapsas, ieguvu dārza ainavu dizainera sertifikātu. Piedalījos gan Ķirsona muižas košumdobes veidošanā, gan Vestienā kopīgi sastādījām rožu dobes.
– Kad izdodas atpūsties, ko labprāt izvēlies darīt?
– Ziema man ir daudz vieglāka, jo ziemā nav jāravē puķudobes. Tad nododos pērļošanai, jo kā gan bez darba mājās sēdēsi pie televizora. Romānus nelasu, lasu ezoterisko literatūru. Vasarā patīk ceļot, bet līdz Briseles braucienam biju paviesojusies vien Zviedrijā, kad turp devos kopā ar Vestienas draudzi. Katru vasaru ar savu automašīnu kopā ar saviem draugiem kartēm rokā braucam uz Igauniju. Izraušanās ir vajadzīga katram. Man ļoti patīk braukt. Tiesības man ir kopš 2004. gada, un nezinu, kā varētu laukos dzīvot, ja nebūtu automašīnas. Arī bez interneta lauku mājās vairs nespētu.
– Kādi iespaidi gūti Briselē?
– Mājās esot, pārdomāju šo mazo vizīti un sapratu, ka man no tā vislabāk patika lidmašīnas nosēšanās Briselē un Botāniskais dārzs. Kopumā brauciens patika, jo guvu sava veida zināšanas, pieredzi par to, ko nekad dzīvē negribētu. Negribētu dzīvot Briselē, kas ir tik netīra, tik temperamentīga. Nedomāju, ka tā būtu Sandras Kalnietes vaina, bet viss pasākums man likās kā ķeksītis, jo nejutu, ka būtu padomāts par to, lai mēs justos kā gaidīta grupa – kāpēc mūs tur ved, vai tikai lai redzētu Eiropas Parlamenta ēku? Labi, ka viesnīcā paņēmu karti, otrajā dienā pati mēģināju sameklēt kādu apskates objektu, bet, ja nav gida, tad arī neko daudz neuzzini. Atbraukusi sapratu, cik pie mums, Latvijā, ir forši, cik mīļas ir mājas, cik sakopta un tīra ir Latvija, arī Lietuva, Igaunija. Mēs esam mierīgāki, vēsie ziemeļnieki, bet, ja kādu aicinām ciemos uz Latviju, tad viesmīlībā un rūpēs esam nepārspējami.
– Tomēr nevar teikt, ka Eiropas Savienība neko mums nedod.
– Lauksaimniecībai taču ir maksājumi, un, lai cik tie būtu pieticīgi, salīdzinot ar vecajām dalībvalstīm, man tie ir svarīgi. Lielāko daļu lauku saimniecību, arī manējo, kas ir neliela, tie uztur pie dzīvības. Arī "Aparēnos" ir izmantots atbalsts diviem LEADER projektiem. Mazie ar saviem projektiem jau var paņemt tikai mazumiņu.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto