Pie Praulienas pagasta Saikavas bibliotekāres LĪGAS TAUKULES, lai aicinātu viņu uz plašāku sarunu, dodos vasaras saulgriežu noskaņās, redakcijai rakstītas vēstules pamudināta. Tajā teikts: "Latviešiem ir izplatīts teiciens "Tek kā cielaviņa", un Saikavas pusē tādu ir ne viena vien. Šoreiz par Saikavas bibliotekāri Līgu Taukuli. Kā gan Līga paspēj piepildīt visas savas ieceres? Ir jau arī lauku mājas, sava saimniecība. Ja ieradusies uz Praulienas pagasta pensionāru klubiņa "Pie Aiviekstes" ikmēneša tikšanos, tad ar grāmatu saini, lai nomainītu pensionāru izlasīto literatūru un piedāvātu ko jaunu.
Bibliotēku nedēļas ietvaros bija noorganizējusi mazu pasākumu, kur pulcējās bijušās un tagadējās pasta darbinieces. Laikus sagādāts arī balto ceriņu stāds, kurš simboliski kopīgiem spēkiem tika iestādīts pretī bibliotēkas logiem. Pēc tam – atmiņu stāsti, kuru laikā uzdzirkstī pa anekdotei no dzīves, un atkal te sava loma Līgai. Viņas ideju kamols ar to nebeidzas, bet jāsteidz arī uz jauktā kora mēģinājumu un koncertu, līdz beidzot var arī pasmaidīt un doties mājup ar divriteni."
– Kam jums ir jāpateicas par savu enerģisko dabu?
– Nemaz tik čagani kā cielaviņai gan nesanāk, bet, ja par vārda izcelsmi, – vārdu Līga man deva tēvs. Ģimenē jau bija brālis Jānis, vecākais brālis Rolands. Mamma gan gribējusi mani nosaukt par Anitu, jo 60. gados tas bija populārs vārds, taču tēvs uzstājis: "Ja ir Jānis, tad jābūt arī Līgai." Tāpēc Līgo dienu un Jāņus svinam jau kopš bērnības. Par vārda izvēli esmu vecākiem pateicīga – skaists, latvisks vārds, ko visi daudzina vasaras saulgriežu laikā. Ar saknēm esmu saikaviete, te dzimusi, uzaugusi, joprojām nemeklēju labākas vietas. Saikavas parkā pie Parkmalu mājām bija estrāde, un man jau no mazām dienām ceļš ir vedis uz estrādi. Tur notika visi tālaika pasākumi, dziedāšana, jo sabrauca kori, saistīja arī kopīga līgošana, un tad Jāņus mūspusē varēja izjust kā svētkus. Arī mamma un tante ir dziedājusi korī, un dziedāšana, sabiedriskums man nāk līdzi kopš bērnības. Mums korī ir jādzied tautastērpos, un mana pārliecība – svētku laikā būtu jāstaigā tautastērpā visām sievām un meitām, lai redz, ka piederam pie savas tautas. Arī vainadziņi jāpin, lai ir dabas zālīšu spēks.
– Vārds Līga uzliek pienākumus vasaras saulgriežu svētkos, jo ir jāsien siers, jācep pīrāgi, jālasa tējaszāles…
– Kādreiz Jāņus svinējām kolektīvi, tagad – vairāk visi pa mājām. Man nepatīk lielie masu pasākumi, cenšos no tiem izvairīties. Kā nu kurā gadā sanāk, bet ciemiņi un draugi vienmēr atnāk. Arī dēlu sauc Jānis. Vecākā dēla Jura vairs nav, joprojām ir dvēseles sāpes, bet cenšos tās dziedēt. Eju cilvēkos, spēku meklēju dabā. Sāku kļūt kā zāļu sieva, jo patīk vākt tējaszāles. Raspodiņi, sarkanais āboliņš, vī-griezes… Mūspusē ir tik neskartas pļavas, gar mežmalu zied arī naktsvijoles. Dzīvojot neskartas dabas tuvumā, nepirksi zāļu tējas aptiekā. Šis laiks ap Jāņiem ir enerģijas pilns, ir jāprot to izmantot. Man palīdz arī dziedāšana, kas dod latvisku garu. 22. jūnijā Saikavas tautas namā būs koncerts. Kopš atjaunots Saikavas tautas nams, aprit pieci gadi.
– Kā ienācāt bibliotēkas darba ikdienā?
– Bibliotēkā strādāju jau 35 gadus. Ceļš uz bibliotēku pavērās jaunai, beidzot vidusskolu, jo Saikavas bibliotēkai bija vajadzīgs darbinieks. Kad mācījos, pašai bija cita doma – varbūt mācīties par pārtikas tehnoloģi, siera meistari. Taču dzīve mani ielika tajā vietā, kur esmu. Mācījos Lejas skolā, pēc tam – Gustavskolā, kurp brauca maršruta autobuss, mums bija brīvbiļetes. Pēc tam pabeidzu Madonas 1. vidusskolu. Piekritu strādāt bibliotēkā, jo nevēlējos mainīt dzīvesvietu. Laikam esmu šeit, Saikavā, ielaidusi saknes. Man nekur prom negribas doties, jo patīk laukos. Tolaik bibliotēka atradās aiz Saikavas tautas nama, kur sāku strādāt. Uzsāku darbu decembra sākumā, ziemā. Malka bija sagādāta, bet, tā kā nebija malkas šķūnīša, tā bija slapja, taču apaļās krāsnis bija jākurina. Viss ir nācis caur grūtībām. Taču grāmata ir noturējusi līdz šai dienai. Saikavā kultūra ir palikusi, un piedalos arī korī. Pēc grāmatām nāk ne tikai uz bibliotēku, ar grāmatām pie ļaudīm, kuriem patīk lasīt, eju arī pati. Paldies pastniecītēm, Inetai Ikauniecei, kas pašlaik strādā, jo palīdz arī bibliotēkas darbā, atnesot no pensionāriem izlasītās grāmatas. Manuprāt, lauku bibliotēkas darbā ir jāiet ārā no telpām, kaut vai ar to pašu divriteni, vedot grāmatu saini, jo cilvēki uz bibliotēku vairs tik daudz nenāk, nav vairs arī veikalu. Tagad brauc iepirkties uz pilsētu. Sadarbojos ar pensionāru klubiņu "Pie Aiviekstes", tā ir mana grāmatu apgrozība, jo grāmatas ir iepirktas, varbūt iegultu plauktos, ja nebūtu, kas lasa. Pamatā lasītāji tomēr ir vecākās paaudzes ļaudis, kaut ir arī jaunie, bet ne tik daudz. Skolēnu palicis maz, vairāk – bērnudārza vecuma bērni. Bibliotēkā var spēlēt galda spēles, jo pie datora jau vien nevar sēdēt. Populārākajām grāmatām ir pat izveidojusies lasītāju rinda. Žēl grāmatas norakstīt, īpaši tās, kas bija mīļas bērnībā, bet tagad izdotas jaunas, skaisti ilustrētas grāmatas.
– Mudināt citus lasīt, bet vai pašai arī atliek laika palasīt grāmatas?
– Visiem lauku cilvēkiem vairāk laika lasīšanai ir vēlā rudenī un ziemā, arī man tā ir, jo vasarā ir daudz citu darbu, pasākumu. Man patīk latviešu oriģinālliteratūra, uz ārzemju autoru darbiem neesmu tik kāra. Patīk, kā raksta Skaidrīte Gailīte, Inguna Bauere u. c. Lasu dzeju. Paldies Praulienas pagasta pārvaldei, kas finansiāli atbalsta jaunākās literatūras iegādi. Budžeta grāmatu krājuma papildināšanai atvēlēts pietiekami. Arī žurnālu mums bibliotēkā ir daudz, lauku ļaudis tos ņem palasīt uz mājām. Tagad jau daudziem mājās ir datori, kur var atrast daudz jaunumu, bet grāmata ir grāmata. Taču dators arī man ir darba instruments.
– Raksturojiet, kāda ir bibliotekāru cunfte?
– Ļoti jauka. Mums notiek savstarpēja bagātināšanās. Daudzreiz domāju – ja es nebūtu bibliotekāre, daudz kas tiktu palaists garām, jo mums notiek tikšanās ar rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu autoriem, pārdomu vērtas tikšanās, kur var bagātināt sevi. Uz bibliotēku nāk ne tikai pēc grāmatām, arī – dalīties iespaidos. Tagad daudzi ar interesi lasa Veras Volkēvičas romānu "Pļauka", tās ir četras biezas grāmatas. Viena lasītāja atnāca, meklēja kartē, kur ir tās aprakstītās vietas.
– Pastāstiet par savu lauku saimniecību!
– "Parkmalas" bija jaunības laikos, tagad ir "Liepiņas". Māja atrodas meža malā, nostāk no centra, apkārt ir lieli koki, liekas, ka esi kā Dieva ausī, kur vari strādāt un darboties, neviena netraucēts. Ir zeme, dārzs, viss izaug, var padalīties pat ar pilsētniekiem, brālim kādu kartupeļu maisu aizsūtīt. Kādreiz turējām arī lopus, bet vairs gan ne. Ir suns, kaķis. Līgo sieru protu sasiet, bet ir vajadzīgs kārtīgs lauku piens, ko var iegādāties no kaimiņiem.
– Kā rodat iedvesmu dienas gaitām, daudzajām iecerēm?
– Tuvumā tek Aiviekste, kur bērnībā makšķerēts. Viss dabas spēks ir tepat, un esmu dabas bērns. Mīļākais dzejolis ir ar Jāņa Gavara vārdiem: "Nekad, nekur, nekādā svešā malā/ sev laimes zemi nemeklēju es,/ jo maija nakts ar tūkstoš lakstīgalām/ man laimes dziesmas dzied pie Aiviekstes." Cenšos dzīvot ar mīlestību, ikdienā saskatīt labo un gaišo. Ja rodas kādi pārdzīvojumi, tie īpaši sāk raisīt pārdomas, kā dzīvot pareizāk. Daudz esmu meklējusi un lasījusi psiholoģiska rakstura grāmatas, arī ticībai ir jābūt, kaut kam ir jātic, un jādzīvo tā, lai būtu otram atbalsts un palīgs. Esmu pateicīga savam vīram Andrejam, ar ko esam kopā jau 26 gadus. Gribētu teikt, ka man ir vislabākais vīrs, kas apveltīts ar daudzām prasmēm, izpalīdzību, apgādā ģimeni, un domāju, kā būtu dzīvē bijis, ja nebūtu sastapuši viens otru. Ja blakus ir otrs cilvēks, kas balsta, ir vieglāk. Kopā daudz esam pārdzīvojuši, bet vīrs vienmēr ir bijis mans stiprais plecs. Viņš strādā par autobusa šoferi. Interesanti, ka satikāmies arī ar grāmatas starpniecību. Jau saimniecības laikā viņš vadīja autobusu, un reiz kāds no kora veterāniem bija uz sēdekļa aizmirsis bibliotēkas grāmatu. Andrejs to ienesa bibliotēkā, tā pamazām sākās mūsu stāsts.
– Vai plānojat kādus pasākumus bibliotēkā?
– Bibliotēkā vēlējos pievērst uzmanību vainagiem, parādīt bērniem, kā pin vainagus. Vēlos pastāstīt arī par tautastērpu, par Anetes Karlsones grāmatu. Man mugurā ir Praulienas novada tautastērps, kāds ir visam korim. Paldies Praulienas kultūras nama direktorei, kas raksta projektus, tāpēc mūsu koristiem ir skaisti tautastērpi. Lasu arī grāmatas par latvju spēka zīmēm, kas palīdz ikvienam. Katram latvietim tas būtu jāzina. Ir iecere bērnus aicināt iepazīt šīs latvju zīmes un zīmēt uz akmeņiem.
– Kādas ir jūsu Jāņu tradīcijas?
– Uzpinu ozolu vainagus Jāņa tēvam, dēlam Jānim. Tiek sanestas meijas, pušķojam māju. Saglabātos vecos vainagus sadedzinām ugunskurā, katrs pārdomājot savu domu. Dabas cikls ik gadu atkārtojas, bet katri Jāņi ir citādāki. Zinu to, ka no dabas ir jāsaņem spēks. Mūsu senči taču basām kājām agrā rītā ir bradājuši pa rasu. Agrāk nebija skrubju, viss tika paņemts no dabas. Arī visas tējas, no dabas gūtais, ko lietojam, ir spēcinošs. Daudzreiz esam slinki, bet šajās dienās vajadzētu pļavā salasīt ārstniecības augus. Ravējot dārzu, padungoju, lai būtu labs noskaņojums. Ja staigāsi noskumis, kas tad ar tevi vēlēsies parunāties.
– Kāds ir jūsu vēlējums Līgām, Jāņiem?
– Ieklausieties sevī, atrodiet savus trejdeviņus ziedus Jāņu vainagam, izejiet savu svētku ceļu caur vasaras saulgriežu ieražām, paņemot kādu jauku tradīciju sev visai vasarai, visam gadam!