Pašvaldības vadītāja krēslā nonācis Jēzus vecumā (33 gados), pēc 17 gadiem VILNIS ŠPATS, neraugoties uz pašvaldību reformām, joprojām ir Cesvaines novada domes priekšsēdētājs un pirms savas 50 gadu jubilejas intervijā „Staram" dalās nedaudz filozofiskās pārdomās.
– Kā tas nācis, ka, dzimis, audzis madonietis, esi tik dziļi iesakņojies Cesvainē?
– Tēvam saknes ir no Iršu kolonijas, tas ir starp Ērgļiem un Koknesi, kur savulaik,18. gadsimta vidū, ieceļoja vācu amatnieki, kas vēlāk izšķīda latviskajā vidē. Vēl vienu daļu no viņiem piespieda repatriēties. Bet tā nu dzīvē sagadījies, ka no tēva puses man nekādu īpašumu nav bijis (Vilnis pārstāsta samērā bēdīgu dzimtas stāstu par to, kā radi nesmādējuši nekādus līdzekļus, lai tikai tiktu pie īpašuma).
Ļoti interesanti, ka tad, kad sāku strādāt Cesvainē par zemes ierīkotāju, man divas saimnieces stāstīja, ka pazinušas manu vectēvu (viņš nomira tajā gadā, kad es piedzimu), kas šai pusē strādājis par lopkopības pārraugu, bijis rakstvedis Kārzdabā, vēlāk strādājis saimniecībā. Arī mans tēvs bija riktīgs lauksaimnieks, un, lai gan dzīvoja Madonā, pirmā darbavieta viņam bija Cesvainē. Vēlāk tēvs daudzus gadus strādāja lauksaimniecības pārvaldē. Bija aktīvs cilvēks, daudz citiem palīdzēja. Vispār abi mani vecāki priekš citiem dzīvoja: tēvs – sabiedrības vai mūsu abu ar māsu labā, māte – skolai.
Savukārt radi no mātes puses nāk no Cesvaines puses. Vecaistēvs piedalījies Brīvības cīņās (lai gan, kā stāsta senči, izšāvis neesot ne reizi), un viņam kā Brīvības cīņu dalībniekam pienācās zeme. Tā viņam arī iedalīja šeit zemi 15 ha netālu no Ķinderēm. Māja būvēta 1923. gadā, un tā nu es „Mežgaļos" visas vasaras pavadīju. Vecaimammai savulaik bija sešas govis, divi zirgi un citi mājlopi, bet, kad sākās kolektivizācija, mūsu mājā vienu laiku bija teļu kūts, kur vecāmāte strādāja. Un, kad man pienāca laiks izvēlēties profesiju, tā kā man patika lauksaimniecība, iestājos Lauksaimniecības akadēmijā labākajā (smejas) fakultātē – agronomos. Kad atgriezos „Cesvainē" (mācījos ar paju sabiedrības norīkojumu), tā jau bruka kopā. Biju iecirkņa agronoms, nostrādāju pusotru gadu. Mātesbrālis norakstīja māju, un tā nu es te to čubinu. Vēlāk sāku strādāt centrā par zemes ierīkotāju, tai laikā arī pilsētai vajadzēja zemes ierīkotāju.
– Bet kā kļuvi par pašvaldības deputātu, vēlāk arī par priekšsēdētāju?
– Bija 1994. gads, nāca pašvaldību vēlēšanas, un Irēna Leimane, kas arī nodarbojās ar zemes reformu, rosināja: kā būtu, ja mēs savu sarakstiņu uztaisītu? Vēl sarakstā no zemes komisijas locekļiem, atceros, bija Gunārs Kornets un citi. Sākumā jau paši nemaz tā nopietni nedomājām, bet beigās iedzīvotāji ņēma un nobalsoja par mums. Par priekšsēdētāju ievēlēja Valdi Kaprāli, bet mani – par vietnieku. Pēc tam bija vēl vienas vēlēšanas, kur atkal tiku ievēlēts, un tad nāca 1999. gada 27. aprīļa domes ārkārtas sēde, kurā Kaprālis paziņoja par savu pilnvaru nolikšanu sakarā ar pārcelšanos uz Rīgu. Mani apstiprināja par domes priekšsēdētāja vietas izpildītāju, bet 13. maijā tiku oficiāli šajā amatā ievēlēts.
Kādreiz gudri politiķi teica: pirmajos četros gados sāc saprast, kas jādara, pēc tam nākamajos četros – kā jādara, un vēl nākamajos – kāpēc tu to dari. Man jau tagad tā fāze ir tāda, kad sāku domāt: kāpēc. It īpaši, kad paskatos uz visiem šiem Saeimas un valdības lēmumiem, kuriem brīžiem pat grūti izsekot – to normatīvo aktu, noteikumu ir tik daudz, stabilitātes nekādas un strādāt tiešām ir daudz grūtāk nekā sākumā. Protams, likumi ir jāpilda, jo mēs jau paši vai mūsu vēlēti pārstāvji tos pieņem, bet, ja tie ir tik absurdi un dzīvē nerealizējas, tad mums drīzāk ir jācīnās caur Pašvaldību savienību vai kādā nebūt veidā, lai tos grozītu, atceltu. Jo skaidrs ir viens – ja tie mums traucē dzīvot, tad tas nekur neder. Redz, diemžēl lielu daļu no tiem pieņem dēļ Rīgas vai dēļ kāda politiska grupējuma, lai to lobētu. Bet tas, kas der Rīgai, neder pārējai Latvijai. Es parasti pusdienlaikā klausos Aida Tomsona vadīto raidījumu „Krustpunktā", parasti tur tiek cilātas interesantas tēmas, un tas vedina uz ļoti daudzām pārdomām (Vilnis tūlīt uz karstām pēdām min piemērus gan par smēķēšanas aizliegšanu, gan sodīšanu par kūlas dedzināšanu, gan suņu čipošanu). Nevar jau visu sabiedrību uz sodiem vien balstīt. Mēs jau, apstiprinot pašvaldības budžetu, spriedām, ka vajag ieviest sadaļu „Sodi". Manuprāt, situāciju ir jāmēģina risināt citādāk, ar sodiem tālu netiksim. Nu nebūs jau tam lauku cilvēkam, piemēram, līdzekļu, par ko sava suņa čipošanu samaksāt, kur nu vēl sodu maksāt.
– Ikdienā viens darbs nāk aiz otra, bet esi jau tomēr reizēm droši vien arī piedomājis pie tā, kas pa šiem gadiem Cesvainē izmainījies.
– Katrā ziņā tas nav viena cilvēks nopelns – jo viens cilvēks bez labas komandas jau nevar neko lielu izdarīt. Man jāsaka liels paldies visiem maniem speciālistiem. Es vienmēr uzsveru: mēs esam tik spēcīgi, cik stiprs ir mūsu vājākais posms.
Savu darbošanos varu sadalīt divos posmos – pirms traģiskā ugunsgrēka Cesvaines pilī 2001. gada 5. decembrī un pēc tā. Ugunsgrēks, lai cik tas paradoksāli būtu, it kā lika straujāk iet uz priekšu – aktualizējās jautājums par skolas būvniecību. Jaunā skola, protams, ir ļoti labi. Bet visu laiku jau bija bailes, vai tā skola būs vai nebūs, jo naudas jau nebija. Mēs uzbūvējām skolu, par kuras būvniecību, kad tā tika nodota ekspluatācijā, bija samaksāti tikai 50 procenti jeb 2 miljoni… Tas bija dramatiski, bet viss jau kaut kā sakārtojās. Tikai – cik nervu prasīja. Taču tagad galvenais – dod Dievs, ka būtu skolēni, kas tajā mācās.
Ir jau blakus arī mazākas lietas un projekti. Piemēram, kad mēs sākām, kultūras nams bija ļoti bēdīgā situācijā gan no ārpuses, gan iekštelpās. Izdevās sakārtot gan pašu namu, gan skvēriņu un bibliotēku. Ūdenssaimniecības projekti jau visās pašvaldībās vairāk vai mazāk veiksmīgi ir īstenoti. Protams, pils atjaunošana, kas diezgan veiksmīgi virzās uz priekšu. Bet ikdienā jau vajag arī kādus sīkumus, lai būtu redzams prieks par paveikto un arī perspektīva nākotnei. Tā tas, piemēram, bija ar skeitparka izveidi, kas bija pilnīgi neplānots pasākums, ko izdevās realizēt par pašvaldības budžeta līdzekļiem. Šogad atklājām jauniešu centra jaunās telpas.
Vadītājam jau tas darbs ir citāds, viņš redz laukumu kopumā. Pašvaldība pēc savas definīcijas ir tā, kam jābūt vistuvāk pie iedzīvotājiem – tā ir vieta, kur var atnākt aprunāties, un tai ir arī kaut kādas finanses, kā problēmas risināt. Mēs savulaik braucām uz Reinzemi Falcu Vācijā. Viņiem bija pašvaldības ar 500, lielākā – 1500 iedzīvotājiem, un tām bija savi goda birģermeistari, kuri sanāca kopā un lēma par saviem līdzekļiem. Augstāk bija rajona līmenis, kam bija citas finanses, par kurām varēja realizēt kopējās lietas. Un virs viņiem – federālās zemes. Līdzīgs modelis ir arī mūsu sadraudzības pašvaldībai Francijā Lagardelle-sur-Leze. Viņiem ir četras pašvaldības, kuras veido rajonu. Katrai ir pašai sava nauda, par kuru viņi realizē savas funkcijas, bet par rajona līmeņa līdzekļiem var realizēt lielākus projektus. Viņi, piemēram, par šiem līdzekļiem ir izveidojuši pansionātu. Tādi rajoni, kā mums bija, protams, nevarēja palikt, jo rajoni tērēja milzīgu naudu un bija uzurpējuši funkcijas. Tagad vairāk runā par sadarbības līmeni. Pašreizējais variants lielajos novados ar pagastu pārvaldēm vairāk atgādina bijušās izpildkomitejas. Mēs ejam atpakaļ uz pakļautības policejisku valsti. Par to liecina arī daudzās kontrolējošās institūcijas, kuras būtībā pieiet ar tādu kā iebiedēšanas politiku. Viena no šīm iestādēm, piemēram, saka, ka tai vajag arī soda spriešanas tiesības. Nu, ko – varbūt vēl vajadzētu piešķirt bezmaksas kalašņikovus…
– Manuprāt, pašvaldības darbā ļoti svarīgi ir salikt prioritātes…
– Īstenībā jau cilvēkiem daudz dod tas, ka tu vienkārši ar viņiem parunājies. Atceros: kādreiz, kad Kaprālis strādāja, daudzi nesaprata – nu ko var tik ilgi ar tiem cilvēkiem runāt. Es varbūt tik ilgi nerunāju, bet manā darbdienā vienalga visvairāk laika paņem parunāšanās ar iedzīvotājiem un darbiniekiem. Protams, papīri jau nekur nepaliek, es tos mēģinu pa vakariem izskatīt vai kādam novirzīt. Ir arī daudzas tādas sīkas lietas, par kurām reizēm cilvēkam pašam liekas, ka tās nevar izdarīt, bet īstenībā risinājumu jau var atrast. Un principā, ja sakārto daudzus sīkumus, beigās kopā sanāk diezgan liels tas palags, kas ir padarīts.
Es negribu neko reklamēt, bet, lai kaut ko izdarītu, ir jābūt tik gudram, lai saskaņā ar likumdošanu, kas varbūt ir arī absurda, tomēr to darbu izdarītu un tas bumerangs nenāktu atpakaļ. Protams, no svara ir arī personiskie kontakti. Jāņem vērā, ka arī nelabvēļu netrūkst. Cits kaitē speciāli, citam vienkārši viss ir slikti. Bet, ja to dara speciāli, tad ir diezgan traki, jo tad nākas tiesāties, darbs ir juristiem, un enerģija un darbs aiziet milzīgs.
– Kas, tavuprāt, ir tā cietākā garoza pašvaldības vadītāja amatā?
– Te ir atbilde uz jautājumu – kas ir mūsu galvenā vērtība? Cilvēki! Tas varbūt skaļi skan, bet tā tas ir. Ja cilvēku nav, tad jau arī to pašvaldību nevajag. Bet darbs ar cilvēkiem nekad nav bijis viegls, lai arī tas ir ļoti interesants. Reizēm tu vakaros aizej mājās, apsēdies, ieēd vakariņas un saproti: viss, neko vairāk negribas. Jo viedokļi un enerģijas, kas nāk cauri, ir dažnedažādas. Nu, jā (domā). Pašvaldības specifika ir tā (varbūt tā ir latviešu mentalitāte), ka cilvēki paldies saka maz. Bieži valda uzskats, ka pašvaldība – tie jau ir tie sliktie. Bet vietējie cilvēki vislabāk zina, ko kurš ir ēdis, ja galīgi kaut ko viņiem nesastāsta. Nu labi, viņiem kaut kas var nepatikt – kāds deputāts vai darbinieks. Mums, deputātiem, jau ir robežšķirtne vēlēšanas – nāk vēlēšanas, tad var izvērtēt. Ar varu jau neviens nevar noturēties.
– Tad jājautā, kā tu uzlādē savas baterijas, kas ik dienu prasa ne mazums enerģijas?
– Kādreiz mans hobijs bija fotografēšana, tagad vairāk bites. Tas man vēl prātā no vectēva laikiem, kad es pa vasarām laukos dzīvojos. Šobrīd man ir ap 30 saimju. Cenšos visu laiku kaut ko modernizēt. Gribēju uztaisīt pirmapstrādes telpu, jo šobrīd viss notiek virtuvē. Tad var iedomāties, kas tur notiek! Bites lidinās iekšā, visu nosmērē, riņķo ne tikai ap mani (labākajā gadījumā), bet arī ap visiem pārējiem. Uzrakstīju projektu LADam, diemžēl neatbalstīja. Bet tas nenozīmē, ka es atstāšos. Labi, ka sieva ar dēlu to visu piecieš un atbalsta (jāsaka, ka viņi vispār man ir liels atbalsts, jo bez tā es nevarētu būt šajā amatā). Starp citu, dēls (viņam 24. aprīlī – četras dienas pēc manis –
paliek 20) ir liels palīgs arī pie bitēm. Pagājušajā gadā ieguvu arī profesionāla biškopja diplomu. Man ik pa laikam kaut ko gribas pamācīties, bet tas nāk pats no sevis. Tā 2006. gadā beidzu Daugavpils Universitātes maģistrantūru sabiedrības un iestāžu vadībā, pēc tam mācījos biškopību. Tagad uz kādu mirkli miers, bet tas nenozīmē, ka uz visiem laikiem.
Galvenais – ja ko esi izlēmis darīt un ir kaut mazākās iespējas to veikt, tad jādara tas tūlīt, atlikt nevajag neko.