Svētku laikā atvaļinājumā dzimtajā Mētrienā viesojās INTARS TUMANOVS, kas pagājušā gada vasarā absolvējis skolu Ēringenā un šobrīd turpina strādāt restauratoru apmetēju uzņēmumā „Siebert" Vācijā.
Sarunā ar laikrakstu „Stars" jaunais meistars gan atzīst, ka labprāt atgrieztos Latvijā, jo savā būtībā ir dzimtenes patriots un svešumā nereti jūtoties kā koks, kas izrauts no zemes. Taču šābrīža apsvērums, kā arī viens no iemesliem, kāpēc vispār izlēmis studijas apgūt tieši Vācijā, ir tur gūstamā nenovērtējamā darba pieredze.
– Kā nonāci tur, kur esi šobrīd?
– Pēc tam, kad biju absolvējis Madonas pilsētas 1. vidusskolu, izdomāju, ka negribu mācīties, bet gan uzreiz strādāt, tāpēc savas darba gaitas uzsāku Rīgā. Kādu brīdi arī veiksmīgi to darīju, līdz sāka pārņemt doma, ka tomēr vajag to „papīru". Māsa, kas Vācijā ir nodibinājusi ģimeni un tur dzīvo jau vairāk nekā 10 gadu, izstāstīja par iespēju Vācijā mācīties un strādāt reizē. Tā nu iepazinos ar piedāvājumu, uzrakstīju pieteikumu, paņēmu darbā atvaļinājumu, aizbraucu parunāties ar vācu skolas vadību, un mani uzņēma skolā.
– Kas bija noteicošais šajā izvēlē? Un kāpēc – tieši Vācija?
– Jau kopš laikiem, kad mācījos Mētrienas pamatskolā un Madonas pilsētas 1. vidusskolā, mani ļoti aizrāva vēsture. Tas bija mans mīļākais priekšmets. Tāpēc uzgāju šo specialitāti – restaurators apmetējs. Tā kā līdzvērtīgu studiju programmu Latvijā tik augstā līmenī nevar izmācīties, tas bija viens no apsvērumiem. Otrkārt, Vācijā studentiem maksā stipendiju, nav jāuztraucas par izdzīvošanu. Latvijā studentiem ir ļoti grūti nodoties tikai mācībām, apzinoties, ka ir arī jārisina šī sadzīves puse. Turklāt, Latvijā nereti pēc izmācīšanās tas diploms nekam īsti nav derīgs, jo nevar dabūt darbu. Savukārt mans diploms ir derīgs visā pasaulē, un Vācijas Handwerk (amatnieki) pasaulē ir ļoti atzīti, pieprasīti.
– Pastāsti, kāda bija studiju ikdiena un kā iejuties Vācijas vidē?
– Pēc divu nedēļu prakses sava šefa Johana Zīberta firmā uzsāku mācības, kuras parasti ilgst trīs gadus. Pirmo gadu īrēju pagrabstāvu māsas mājās, jo skola atradās aptuveni 35 kilometru attālumā, uz to braukāju ar vilcienu. Pirmajās lekcijās tikpat kā neko no teiktā nesapratu, jo biju atbraucis ar vācu valodas zināšanām sarunu līmenī. Bet ar laiku sanāca ielauzīties, jo nemitīgi dzīvoju tajā vidē, tas sanāca pats no sevis.
Taču otrā kursa sākumā sapratu, ka nejūtu vairs motivāciju nākt uz skolu. Varbūt esmu pārāk prasīgs pret citiem, varbūt pārāk ātri biju gājis attīstībā uz priekšu, tāpēc šķita, ka par maz ir praktisko zināšanu apguves. Bet galvenokārt – man ļoti sāka gribēties atpakaļ uz Latviju, jau apsvēru visu mest pie malas. Jutos kā no zemes izrauts koks, kas nevar iedzīvoties svešumā. Ar šefa Johana atbalstu un amatniecības ģildes atļauju tiku pārcelts 3. kursā, pārlecot 2. kursu. Te arī sajutu vairāk to, pēc kā biju tiecies – vairāk prakses apguves, koncentrēšanos uz speciālo jomu, jo Vācijā būvniecībai ir ļoti daudzi novirzieni, un tie sākumā tiek apgūti kopā. Otro gadu skola atradās jau 180 kilometru attālumā no māsas mājas, tāpēc pārcēlos uz dzīvokļu tipa studentu kopmītnēm. Man tomēr prieks, ka mani pierunāja palikt. Domāju, ka Latvijā nekas tāds nenotiktu, taču Johans Zīberts nestrādā tikai ķeksīša pēc, viņam galvenais ir cilvēciskais faktors.
– Kā vēl atšķiras studiju un darba kultūra Vācijā? Vāciešus mēdz dēvēt par ļoti pedantiskiem cilvēkiem.
– Vācijā apmācības notiek pa blokiem – divas nedēļas strādā firmā, trīs nedēļas studē un mācies, apgūstot teoriju. Tad nākamās divas nedēļas tiek pavadītas skolas praktiskajā daļā – darbnīcās. Kopumā jāsecina, ka Vācijā patiesi zināšanu apguve notiek paplašināti, tur nekoncentrējas tikai uz sausu teoriju.
Lai gan vāciešus sauc par pedantiem, es tam īsti nevarētu piekrist. Jā, mājas, vide un apkārtne ir ļoti sakopta, bet tas vairāk ir pūļa efekta iespaidā – ja kaimiņam ir skaisti, otrs mēģina pārspēt. Bet salīdzināšanas pēc, nevis paši savas vēlmes pēc sakoptības vadīti.
Arī Johans ļoti atzinīgi novērtē Eiropas brīvo darba tirgu – viņa firmā strādā tikai divi iedzimtie vācieši, pārējie ir iebraucēji. Esmu novērojis, ja vācietis nezina, kā kaut ko izdarīt, viņš neiesprings un nedarīs. Iebraucēji, cik novērots, ir vairāk ieinteresēti apgūt arī jauno, pacensties vairāk. Tādā ziņā šajā darbā sevi bija iespēja pierādīt.
– Vietējos Vācijas laikrakstos Johans Zīberts par tevis sasniegto ir izteicies ļoti atzinīgi.
– Jā, pēc veiksmīgas skolas pabeigšanas piedalījos Hesenes reģiona konkursā un ieguvu 1. vietu, labākā jaunā restauratora apmetēja titulu 2013. gadā. Tam sekoja visas Vācijas mēroga konkurss, kurā izrādījos 6. labākais. Vēl kāds kolēģis, kuru arī sagatavoja Johans, šai konkursā ieguva 4. vietu – tik nelielai firmai, kāda ir mūsējā, tie ir lieliski rādītāji.
– Ko nozīmē būt ēku restauratoram, un kas tevi šai darbā aizrauj?
– Ēku restaurācijā vēsture, kultūras liecības un zināšanas par dažādiem ēku stiliem sasaucas ar radošumu, kas mani ļoti aizrauj. Nav nozīmes, vai jāatjauno vienas istabas dekorācijas elements vai visa mājas fasāde, – darba gaita ir līdzīga. Sākumā jāizgatavo šablons no koka vai metāla, ar kuru tiek braukts pāri ģipša masai. Pēc lieluma vai izmantojuma mērķa tā ar režģi tiek nostiprināta. Lielāki elementi tiek arī izlieti speciālās formās vai izlieti ar rokām. Interesantākais, ka, taisot vecu māju fasādi vai konkrētu ornamentu, burtiski jūtu, kā atdzīvojas tur attēlotie elementi – seja, dzīvnieks.
Tajā visā ir daļiņa mākslas. Nebiju gan domājis, ka man kas tāds varētu sanākt, jo neesmu nekad aizrāvies pat ar elementāru zīmēšanu. Bet ar ģipsi man padodas strādāt. Ja mazliet pieliec iztēli, attēlā jau var ieraudzīt, kas tas ir bijis agrāk un kā to atjaunot.
– Nereti ēku restaurācijas procesā tiek uzieti interesanti atradumi, aizmirstas vēstures liecības.
– Arī mums bija tāds piemērs. Strādājot pie kādas istabas, mums iepriekš bija stāstīts, ka uz griestiem zem esošā apmetuma ir varbūt tikai daži ornamenti, nekā ievērības cienīga. Taču, griestus attīrot, tie atklājās visi vienos ornamentos, ar krāsas slāni aptuveni 1 cm biezumā. Ļoti grezni un krāšņi.
– Vai pats ko tādu vēlētos savā istabā?
– Sev mājās es tomēr neko tādu nevēlētos, jo šķiet, ka tas uzliek prasības pēc zināma statusa. Nu nevar ķieģeļu daudzdzīvokļu māju ne no šā ne no tā izgreznot ar ornamentiem. Tas nesaderas ar stilu.
– Izklausās, ka Vācijā ēku restaurācija ir augstā līmenī. Vai arī Latvijā būtu darba iespējas?
– Vācijā valsts palīdz šādu māju restaurācijā. Tiklīdz sāc atjaunot savu māju, ēkas redzamajai daļai valsts piešķir daļēju finansējumu, lai saglabātu kultūrvēsturisko mantojumu ēkas fasādē. Līdz ar to, protams, šī nozare ir samērā attīstīta. Tā kā Latvijā tas nav tik izplatīti, protams, privāti to darīt ir dārgs prieks.
Rīga ir tik skaista pilsēta, kādreiz to neievēroju. Bet ļoti daudzas mājas ir nolaistas – braucu un skatos, tik skaista māja baroka stilā, un nevienam nevajag. Lētāk ir nojaukt un uzcelt jaunu.
Darīt jau Latvijā būtu ko. Valsts mēroga pasūtījumi tiek veikti; privāto objektu, tas gan tiesa, ir krietni vien mazāk nekā Vācijā.
– Ja tomēr vāciešu mentalitāte tevi neuzrunā, kādi ir nākotnes plāni? Vai apdomā iespēju atgriezties Latvijā?
– Pagaidām vēlos mazliet paturpināt darba pieredzes uzkrāšanu Vācijā, pēc kā jau tālāk skatīšos. Protams, liela iespējamība ir, ka atgriezīšos Latvijā, izveidošu kaut ko savu. Bet esmu sapratis, ka dzīvē „nekad nesaki nekad", jo, ja man kāds pirms 4 gadiem būtu jautājis par došanos uz ārzemēm, es būtu teicis kategorisku „nē". Tagad, protams, priecājos, ka tur aizbraucu, jo ir gūta neatsverama pieredze.
– Kā atpūties atvaļinājuma laikā dzimtajā Mētrienā?
– Jāteic, Vācijā atpūta jauniešu vidū ir mierīgāka. Ja savācas draugu kompānija, viņi vienkārši pasēž, iedzer alu, parunājas un – pa mājām. Mazliet radās iespaids, ka tā ir tāda vienpašu uzvedība.
Droši varu teikt, ka man ir ļoti veicies ar Latvijas draugiem, ka visi kopā turamies. Katru šī atvaļinājuma dienu devos ārpus mājām. Mums pat nav speciāli jāizdomā, kā pavadīt brīvo laiku, viss vienkārši notiek. Žēl, ka nebija sniega, jo biju cerējis aizbraukt uz kalnu. Protams, brīvo laiku patīk pavadīt aktīvi. Ja sēž mājās, viss aiziet pašplūsmā.
Autore: LAURA KOVTUNA
Foto no personiskā arhīva