Vakar, 1. augustā, apritēja divi gadi, kopš novada domes izdevumu „Cesvaines Ziņas" vada KRISTĪNE VILCIŅA. Šajā laikā redaktore guvusi ieskatu Cesvaines novadā, tā ļaudīs un vietējās norisēs, kā arī būtiski pilnveidojusi savu personisko izaugsmi.
– Esmu dzimusi jelgavniece. Mamma ir no Jelgavas, tētis ar viņu sapazinās, studējot Jelgavā, un ieprecināja šajā pusē. Ģimenē esmu vidējais bērns – man ir vecāka māsa Antra un jaunāks brālis Artūrs. Pirmās deviņas klases mācījos Sarkaņu pamatskolā. Pamatskolas laikā mūzikas skolā apguvu klavieru un tautiskās kokles spēli. Vidusskolā pārgāju uz Madonas Valsts ģimnāziju, kur iestājos dabaszinību novirziena klasē. Sākumā pārdzīvoju, negribēju tur mācīties, jo šķita, ka pastiprināti būs jāmācās fizika, ķīmija un matemātika – priekšmeti, kuri man nekad nav padevušies. Izrādījās, ka patiesībā šī klase no vispārizglītojošās atšķīrās vien ar to, ka mums papildus bija informātikas stundas un matemātika, kas savā ziņā bija pat ieguvums. Ģimnāzijas laikā sastapu fantastiskus klasesbiedrus, no kuriem ar daļu tiekamies joprojām draugu lokā un atpūšamies. Divpadsmitajā klasē pavisam noteikti sapratu, ka matemātika nebūs tā joma, ar ko vēlos saistīt dzīvi, lai arī cik ļoti kāds centās pārliecināt par pretējo. Man patika komunicēt un tikties ar cilvēkiem, saistīja organizatorisks darbs, tādēļ devos uz Rīgu studēt reklāmu un sabiedriskās attiecības. Rīgā pavadīju četrus gadus. Ļoti patika, lai gan studiju process bija gana grūts: kā jau ikvienam, gadījās visādi brīži – lūzuma punkti un tad atkal – saņemšanās. Grūtākās izrādījās pašas beigas – bakalaura un kvalifikācijas darbs, kuri ir apjoma ziņā gandrīz vienādi un jāizstrādā praktiski vienā laikā, – lūgta īsumā iepazīstināt ar sevi, stāsta Kristīne Vilciņa.
– Kā nokļuvi līdz darbam avīzes redaktores amatā?
– Pēdējā augstskolas gadā bija prakses iespējas, ko izmantoju mazā izdevniecībā „Saimnieks LV", kas izdod žurnālu „Saimnieks" un „Dārzs un Drava", kurš, starp citu, ir viens no vecākajiem augļkopības žurnāliem Latvijā. Praksē man ļoti patika, palīdzēju organizēt vairākus pasākumus – Latvijas Stādu parādi, Traktordienu. Beidzoties praksei, darbavietā piedāvāja palikt. Piedāvājumam piekritu, taču reālie darba pienākumi atšķīrās no tiem, ko darīju prakses laikā. Bija jāpiesaista žurnālam reklāmas, un sapratu, ka man nepatīk sēdēt pie telefona, zvanot un piedāvājot cilvēkiem žurnālā ievietot reklāmu. Izlēmu atgriezties Madonā, jo ļoti vilka atpakaļ – mājup braucu katru nedēļas nogali. Divus mēnešus sanāca dzīvot bez darba, un tad nolēmu iestāties Nodarbinātības valsts aģentūrā. Likumsakarīgi tajā dienā, kad gāju pieteikties, man uzreiz piedāvāja darbu – projekta ietvaros notika apmācības jaunajiem NVA asistentiem. Man izglītība atļāva un bija arī attiecīga pieredze, lai projektā iesaistītos. Aizvietoju projekta ietvaros strādājošu meiteni, kas bija aizgājusi dekrētā; šajā vakancē nostrādāju vien trīs mēnešus, aizvien vairāk apjaušot, ka darbs ar cilvēkiem tiešām ir mana sirdslieta. Projektam noslēdzoties, parādījās vakance, ka Cesvaines novada domē nepieciešams projektu koordinators –
attīstības un plānošanas speciālists. Vakancei pieteicos. Projektu koordinatores vietu ieguva kolēģe, taču mani pieņēma par avīzes redaktori, lai gan vakance vēl nebija izsludināta. Tobrīd tikko kā prom no darba bija aizgājusi un uz Vāciju devusies ilggadējā „Cesvaines Ziņu" redaktore Guna Graudiņa. Sanāca vienkārši laimīga likumsakarība, jo dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Pēc tam vilku paralēles – pirms atgriezos no Rīgas, grūti bija izlemt, vai tiešām vēlos kādu laiku pavadīt bez darba, bet sagadījās, ka darbs pēkšņi uzrodas. Laikam, ja dari ko lietas labā, tad viss arī notiek. Tā, lūk, 2011. gada 1. augustā sāku strādāt Cesvaines novada domē, kur viss bija svešs un jauna vide.
– Kā apradi ar jaunajiem darba pienākumiem?
– Iemanījos. Grūtākais bija pats sākums. Tas, ka nevienu nepazīsti. Sāku ar to, ka devos uz katru iestādi iepazīties kā jaunā redaktore, iedrošināt pie manis vērsties un veidot sadarbību. Reti ar kuru sanāca satikties, jo augusts ir laiks, kad daudzi iestāžu vadītāji ir atvaļinājumā. Neiztika bez kurioziem. Man vajadzēja sameklēt bibliotēkas vadītāju Vēsmu Noru, bet es pat nezināju, kā šis cilvēks izskatās. Reiz Vēsma bija ienākusi kabinetā, kādu meklēdama. Pateicu, kur atrodams vaicātais cilvēks, nemaz nenojaušot, ka ienākusī ir bibliotēkas vadītāja, ko man tik ļoti vajadzēja satikt. Šo faktu uzzinot, skrēju viņai pakaļ. Sākumā, iepazīstoties ar vietējiem, juka cilvēki, aizmirsās vārdi un uzvārdi. Svarīgi bija atrast tos, caur kuriem iet informācija, ko es varu ievietot avīzē. Tad sākās pārējie uzdevumi – saprast, kā rakstīt un ko rakstīt. Izdevniecībā strādājot, redzēju, kā top žurnāls, taču no sākuma līdz galam vadīt avīzes tapšanas procesu ir kas cits. Pirmā avīze sanāca vairāk kā atskats par iepriekšējo mēnesi. Veidojot pirmo numuru, bija jāizprot, kur jāsūta avīze, cik ilgs laiks atvēlēts, lai es varētu uzrakstīt rakstus, nosūtīt tos korektorei, maketētājai, arī termiņi, kad jāsūta uz tipogrāfiju, un cik ilgs laiks paiet, kamēr no tipogrāfijas gatavā avīze sasniedz mani. Tā kā iepriekšējā redaktore jau bija devusies prom, nebija cilvēka, kas varētu mani ievadīt veicamajos pienākumos. Sapratu, ka man pašai ir jāsaraksta arī pavadzīmes un avīzes jāizvadā uz veikaliem. Sašķiroju avīzes, ieliku savā somā un kā pastnieks devos uz veikaliem. Grūti bija, līdz pieradu saplānot procesu. Tagad jau ir salīdzinoši vienkārši, galvenais – saprast, kurā datumā vēlos avīzi piedāvāt lasītājiem, un pārējo var pakārtot. Kolektīvā mani uzņēma labi, daudz palīdzēja.
Joprojām no kolēģu un vadības puses izjūtu sapratni, tādēļ – cepuri nost viņiem. Sociālajā portālā sazinos ar iepriekšējo redaktori, un viņa neliedz padomu – mums izveidojies labs kontakts. Tāpat regulāri kontaktējos ar rakstnieku Juri Sārni, kas pirms tam sazinājās arī ar Gunu Graudiņu.
– Ikvienam nepieciešama atslodze no darba pienākumiem. Kā relaksējies tu?
– Jaunatklājums man ir saksofona spēle. Man vienmēr paticis, kā skan saksofons, klusībā parasti nodomāju, ka noteikti pamēģināšu to spēlēt, ja vien būs šāda iespēja. Tā atnāca pagājušajā septembrī, kad Cesvaines mūzikas skolā izveidoja pašapmaksas grupu, kam pievienoties varēja ikviens – ar vai bez priekšzināšanām. Nolēmu, ka, turp neaizejot, mānīšu pati sevi, un nu jau gadu spēlēju saksofonu. Dzīvoklī spēlēt sanāk ļoti skaļi, tādēļ instrumentu nereti vedu uz laukiem un spēlēju tur. Pirmo reizi uzstājos Ziemassvētkos pie eglītes – pantiņa skaitīšanas vietā spēlēju saksofonu. Pamatskolas laikā un pirms tam dejoju tautas dejas. Esmu bijusi vairākos Dziesmu un deju svētkos; Rīgā svētkos biju arī šogad, taču kā organizatore, nevis dejotāja. Tāpat pamatskolas laikā sāku apmeklēt amatierteātra „Piņģerots" nodarbības. Kopā ar teātra biedriem apmeklējām dažādas izrādes, šādi iepazinu arī dažas no Latvijas skaistākajām vietām. Minētās nodarbes sniedz gandarījumu sirdij un dvēselei, jo gribas pilnveidoties un bagātināt sevi iekšēji. Nesen esmu atklājusi arī sportu. Augstskolas laikā sāku nodarboties ar aerobiku, skriet. Rīgā mājoju skaistā vietā pie Ķīšezera, kur bija labas skriešanas vietas, un priecājos, ka arī Madonā skriešanai ir jauka iespēja – apvedceļš, kur skrienu diezgan intensīvi. Kopā ar draugu patīk braukāt ar riteņiem.
– Esi piedalījusies arī vairākos sportiskos pasākumos.
– Pagājušajā gadā kopā ar kolēģiem pārstāvējām Cesvaines novada domi „Stipro skrējienā" – piedalījāmies komandu grupā, kur vērtē arī pašvaldības. Komandā bijām sportiskākie kolēģi. Pasākums bija kas traks! Tomēr, lai arī bija grūti, pierādījām, ka esam saliedēts kolektīvs – izveidojās fantastisks komandas darbs, savstarpēja uzticēšanās un draudzība.
Esmu piedalījusies orientēšanās sacensībās „Uz 57. paralēles" Cesvainē. Tajās kopsummā sanāca noskriet ap 30 km. Ja to būtu zinājusi pirms tam, nekad nepiedalītos, jo šādu slodzi, ikdienā skrienot četrus piecus kilometrus, ir sarežģīti izturēt.
Kopā ar kolēģi Lieni Zīlīti 2012. gadā Cesvainē sarīkojām orientēšanās sacensības „Rudens riksis".
– Tu sākumā minēji, ka ļoti vilka prom no galvaspilsētas – atpakaļ uz šejieni. Kādēļ tā?
– Vecāki man ir ieaudzinājuši izturēties ar cieņu pret zemi un to vietu, kur es augu, dzīvoju un darbojos. Šķiet, ka tieši lauki ir tā vieta, kas man ir tuva un mīļa, jo zinu, ka starp Rīgas asfaltu nav mana vieta. Lauki man bijuši tuvi vienmēr. Braucot no Madonas Cesvaines virzienā, ir vieta ar nosaukumu „Slāpe", kur ceļmalā labajā pusē slejas bērzu rinda. Šiem bērziem ir 13 gadu, un aiz tiem ir manas ģimenes lauki „Grāveri". Ja es neesmu mājās, negatavoju ēst vai nesportoju, tad brīvais laiks paiet laukos. Tur ir jāpļauj zāle, jāapkopj dārzs, jārušinās pa puķēm. Cik varu, palīdzu vecākiem. Laukos esmu uzaugusi – šajā vietā kopā ar vecmāmiņu no tēta puses pagāja bērnības vasaras. Joprojām vasarā, kad ģimenē svinami svētki, mūsu pulcēšanās vieta ir lauku mājas.
Autore: RITA TURKINA
Foto no personiskā arhīva