Iepriekšējās nedēļās viens no Latvijā visvairāk diskutētajiem notikumiem bija par kādas medicīnas māsas vardarbīgo izturēšanos pret savu meitu. Vieni no lielākajiem nopelniem iespējamā nozieguma atšifrēšanā pienākas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstei psihoterapeitei GUNTAI ANDŽĀNEI, kas pirms vairāk nekā gada no Madonas pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Piedāvājam jūsu uzmanībai interviju ar viņu.
– Esmu dzimusi Ventspilī, beigusi Iecavas vidusskolu un Rīgas Medicīnas institūtu kā bērnu ārste. Pirmā darbavieta – Madonas bērnu konsultācija. Vēlāk iegūts ārsta psihoterapeita sertifikāts, pabeigta maģistrantūra veselības aprūpes vadībā RSU. Pilni 20 gadi Madonā ir bijuši saistīti ar darbu veselības aprūpes nozarē – ārstniecība, vadība, konsultēšana, eksperta darbs, veselības veicināšana, rajona pašvaldības veselības aprūpes organizācijas pārstāvniecība dažādos līmeņos utt.
Ļoti interesants, radošs un aizraujošs laiks. Izmantojot iespēju, vēlos pateikt lielu paldies visiem tiem cilvēkiem, ko esmu satikusi šajā laikā, ar kuriem kopā strādājusi vai vienkārši bijusi kopā dažādās situācijās. Aiz daudzām durvīm, kas tika atvērtas, satiku laipnu, saprotošu, gudru, profesionālu, pretimnākošu cilvēku. Kāds man ir bijis kā skolotājs, cits – lielisks līdzgaitnieks ikdienā. Protams, ir sastapti arī tādi cilvēki, kurus negribētu redzēt nekad, bet par tiem šoreiz ne… Labo cilvēku ir krietni vairāk, un atmiņas par satiktiem sirdsgudriem un sirdssiltiem cilvēkiem ļauj saņemties grūtībās un ticēt labajam.
Būtu ļoti daudzi vārdi, ko nosaukt, bet šoreiz īpašs paldies izcilam ārstam – ķirurgam Uldim Arentam, ārstei Dainai Kaurātei un bērnu māsai Valentīnai Slicai, kuri bija mani pirmie darba tikuma audzinātāji medicīnā Madonā.
Cilvēkā pamatus rada māte, tēvs, ģimene, bet izveidoties personībai un noformēties dzīves uztverei palīdz cilvēki, kurus satiec un ar kuriem esi kopā. Esmu bijusi īsta laimes lutekle, jo visi madonieši plašākajā nozīmē, sākot ar mana brāļa ģimeni, atbalstošiem draugiem, brīnišķīgiem kaimiņiem, atsaucīgiem kolēģiem, izciliem izglītības darbiniekiem, beidzot ar laipniem citu jomu pārstāvjiem joprojām ir cienījama vērtība man.
– Kas savulaik pamudināja savu karjeru saistīt ar medicīnu, psihoterapiju?
– Pēc vidusskolas beigām bija trīs sapņu profesijas – mācītāja, skolotāja un ārstes. Pirmā atkrita pati no sevis. Vecāki, kas abi ir skolotāji, teica, lai sevi pasaudzēju un izvēlos ko citu. Atlika trešā izvēle. Tā kā vienmēr bija paticis darbs ar bērniem, izvēlējos pediatriju. Kādu laiku nostrādājot par bērnu ārsti, neatstāja sajūta, ka jābūt vēl kādam veidam, kā varu palīdzēt bērniem atveseļoties un palīdzēt, lai viņi savās ģimenēs būtu priecīgi un laimīgi. Radās iespēja piedalīties lekcijā „Ievads psihoanalītiski psihodinamiskajā psihoterapijā", pēc kuras sapratu, ka šī ir tā lieta, par kuru vēlos uzzināt vairāk un kuru vēlos apgūt. Iestājos rezidentūrā, kļuvu par sertificētu ārsti psihoterapeiti un kopš 1996. gada darbojos šajā specialitātē. Pati sev esmu definējusi, ka psihoterapeita darbs ir visu trīs sapņu profesiju apvienojums. Sava daļa no mācītāja, kam jāmāk uzklausīt, sava daļa no skolotāja, kam jāpamāca un jādod padoms, savukārt ārstēšanas funkcija psihoterapeitam ir pati svarīgākā.
– Vai var izveidot kopēju vidējā latvieša garīgo portretu?
– Ir ļoti grūti vispārināt, jo ir vērojamas lielas atšķirības. Mums ir cilvēki, kas ir auguši un dzīvojuši padomju laikā, tad ir jaunā paaudze, kas audzināta pēc citas vērtību skalas, līdz ar to viņu attieksme un uzvedības normas atšķiras. Daļa no vidējās un jaunās paaudzes ir adaptējusies jaunajā situācijā, kļuvusi eiropeiskāka, atbalsta demokrātiju un brīvas attiecības. Šādai cilvēku masai ir grūti izveidot kopēju psiholoģisko portretu, tad drīzāk būtu jāskata atsevišķas iedzīvotāju grupas. To, cik būtiskas izmaiņas ir notikušas sabiedrības domāšanā un attieksmē, var ilustrēt kaut vai ar kauna jēdzienu. Agrāk vārds „kauns" iedarbojās uz bērniem. Pasakot, ka viņu uzvedības rezultātā vecākiem būs kauns, bērni centās uzvesties tā, lai vecākiem kauns viņu dēļ nebūtu jāpiedzīvo. Tagad, pēc kāda nedarba bērnam pavaicājot, vai viņam nav kauns, pretī skan varonīga atbilde „Manis nebija mājās, kad kaunu dalīja". Cilvēka uzvedību nosaka kultūra, sociālais fons, ekonomika un pārējās dzīves jomas. Šobrīd vislielāko un pamanāmāko nospiedumu ir atstājusi ekonomiskā krīze. Var jau apgalvot, ka naudā nav laime, bet brīdī, kad cilvēkam jāsāk domāt, kā iegādāties pārtiku, palaist bērnu uz skolu vai nokļūt līdz slimnīcai, jautājums par naudu iegūst citu nozīmi.
– Saskaroties ar tādiem gadījumiem kā Siguldas medmāsas izturēšanās pret savu meitu, nereti publiskajā telpā izskan viedoklis, ka „mūsu sabiedrība ir slima". Vai šādus atsevišķus gadījumus var vispārināt un attiecināt uz visas sabiedrības garīgās veselības stāvokli?
– Latvija nav vienīgā valsts, kurā ir vērojami vardarbības gadījumi. Publiciste Sandra Veinberga savā mājas lapā atsaucas uz līdzīgiem gadījumiem citās valstīs. Arī vardarbība ģimenēs notiek, un tas nevienam nav noslēpums. Arī strādājot Madonā, bija gadījumi, kad jāsastopas ar vardarbību, kas vērsta pret bērniem. Tā izpaužas ļoti plašā diapazonā – psiholoģiskā, emocionālā, fiziskā, seksuālā. Bērna pamešana novārtā arī ir vardarbības veids, un tagad ir definēts jauns vardarbības veids, kas ir pretējs iepriekšējam, – pāraprūpe – tas nozīmē atļaut bērnam visu, izpildīt visas viņa iegribas un nenovilkt nekādas robežas.
Šādi gadījumi, kā ar Siguldas medmāsu, ir, taču par tiem vairās runāt. Manuprāt, iedzīvotājiem šis jautājums ir sociāli nepieņemams, jo vardarbība pati par sevi ir šausmīga, taču situācijā, kad jau tā ikdienas dzīve nav viegla, vēl papildus domāt par šo jautājumu liela daļa nevēlas. Jāatceras, ka aiz katras pret bērnu vērstas vardarbības stāv pieaugušais, arī ja vardarbība ir vienaudžu starpā, tas ir kāda pieaugušā darbības vai bezdarbības rezultāts. Šādos brīžos nereti sāk darboties „cunftes princips" – savējie savējos (ar to domājot – pieaugušie pieaugušos) nenodod. Ja katrs ar pilnu atdevi, profesionāli un ar tīru sirdsapziņu darītu savu darbu, tad, iespējams, šādi gadījumi tiktu atklāti vairāk un ātrāk un mums būtu vairāk glābēju, bet mazāk varmācības upuru. Konkrētais gadījums, protams, ir ārkārtas, un te nevar runāt par to, ka kāds būtu speciāli pievēris acis vai rīkojies neprofesionāli. Somatiskās veselības aprūpētājs – ģimenes ārsts, speciālists – var uzreiz nepamanīt konkrētā cilvēka ļaunprātīgu rīcību.
– Kādēļ šo gadījumu neizdevās ātrāk atklāt? Neviens neiedomājās, ka kaut kas tāds maz iespējams, vai arī šī sieviete bija pārāk prasmīgi melojusi un slēpusi pierādījumus?
– Tieši tā, ir aizdomas, ka viņa meloja, pielika daudz pūļu un izmantoja dažādas manipulācijas, lai patieso situāciju slēptu no mediķiem, sociālajiem darbiniekiem un visiem pārējiem. Šajā procesā tika mānīts milzīgs skaits cilvēku. Medicīnas darbinieki ir labticīgi, viņi tic, ka pacients, lūdzot palīdzību, to dara ar labiem nolūkiem. Ja mēs katru pacientu turpmāk uzskatīsim par potenciālu varmāku, tad normāli strādāt nebūs iespējams. Vienlaikus tas pierāda, ka jāliek aiz auss tas, ka ir iespējami arī šādi gadījumi. Šobrīd ārsti, tāpat kā pārējā sabiedrības daļa, ir šokēti. Par tālāko lietas attīstību lems policija un tiesa. No savas puses varu teikt paldies meitenītes ārstējošajai ārstei Sandrai Valeiņai, jo mēs kopā uzdrīkstējāmies runāt par savām aizdomām. Mums noticēja gan Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, gan arī policija. Ja nebūtu šīs ticības un saskaņotās rīcības, ļoti iespējams, ka nekas arī netiktu atklāts.
– Nomainot nepatīkamo tēmu uz patīkamāku – savulaik iepazīstinājāt Madonas rajona iedzīvotājus ar nūjošanu. Madonā aizvien vairāk cilvēki redzami nūjojam.
– Man ir gandarījums, ka cilvēki turpina iesāktās lietas, kaut sākumā nūjošana tika uzņemta ar piesardzību vai ironisku humoru. Varu tikai priecāties par to, ka lietas, kas sevi ir pierādījušas kā vērtību, paliek, neraugoties uz to, vai ir kāds, kurš tās kūrē, vai nav. Ja kādam nūjošana kā veselīga dzīvesveida uzturēšanas līdzeklis ir radījusi pozitīvas pārmaiņas dzīvē un cilvēks savā labajā pieredzē ir dalījies ar citu, kurš arī ar šo lietu „aplipinās", tas ir apsveicami. Labi, ka nenolaidām rokas, nenobijāmies un nūjojām, arī tad, kad kāds ironiski pavaicāja „bet kur tad slēpes?". Arī Rīgā turpinu ar nūjošanu nodarboties. Piemērota vieta ir netālu no manas darbavietas – Māras dīķa apkārtne. Kā zināms, nūjotājiem arī nemēdz būt sliktu laika apstākļu.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva