Pirms 25 gadiem, 1990. gada septembrī, tika izveidota Latvijas Republikas Prokuratūra. Atzīmējot zīmīgo gadadienu, 25. septembrī norisinājās vairāki pasākumi par godu Prokuratūrai, tai skaitā arī svinīgā sēde, kurā tika apbalvoti prokurori, prokuratūras darbinieki un bijušie kolēģi. Viņu vidū III pakāpes Goda zīmi saņēma Madonas rajona prokuratūras prokurore JOLANTA TROPA.
Jau mācoties Ļaudonas vidusskolā, Jolanta Tropa sevī apzinājās taisnīguma izjūtu, tāpēc vēlējās strādāt tā laika milicijā. Jolanta Tropa pastāsta: – Pēc Ļaudonas vidusskolas absolvēšanas izmācījos Latvijas Universitātē par juristu, kā arī ieguvu maģistra grādu tiesību zinātnē. Tiesu sistēmā, izmeklēšanā esmu jau kopš 1988. gada, 27 gadus. Sāku strādāt Madonas tiesā par sēžu sekretāri, tad kancelejas vadītāju, tā pamazām kāpjot pa trepītēm. Tad strādāju par izmeklētāju policijā, pēc kā 1995. gadā pārgāju uz Prokuratūru. Nu jau šeit aizvadīti 20 gadu. Protams, ir bijusi iespēja iet strādāt uz Rīgu, savulaik aicināja kļūt par virsprokurori Bauskā. Tas būtu karjeras lēciens, izaugsme, tomēr Madona šķita sirdij tuvāka.
Jāteic, ka vēl joprojām uz darbu nāku ar prieku, ar patīkamu pienākuma apziņu, lai vai kādas lietas būtu jāskata. Ir bijis, ka cietušie pienāk un pasaka paldies. Arī pat tā, ka apsūdzētie ir priecīgi un pateicas. Apsūdzētie, protams, savā starpā salīdzina, kāds kurš prokurors ir. Un esot secinājuši, ka bail pie manis tikt. Reiz kāds tomēr atzina – jūs esat barga, bet taisnīga.
– Tas noteikti ir lielākais kompliments, strādājot Prokuratūrā. Tāpat arī Goda zīmes saņemšana ir liela atzinība – kādas bija izjūtas svinīgajā pasākumā?
– Šāds apbalvojums ir nodibināts pirmo gadu. Vesela komisija izskatīja pieteiktos pretendentus, izlemjot, kam piešķirt Goda zīmes I, II vai III pakāpi. No Vidzemes pavisam bijām izvirzīti trīs prokurori – virsprokurors, apgabala prokurors un rajona prokurors – es. Protams, bija patīkami saņemt un izjust šo atzinību. Taču vienmēr jau šķiet, ka ir citi, kas vairāk pelnījuši, jo visu mūžu šai darbā pavadījuši un tiešām devuši ieguldījumu. Ko tad mēs? Strādāts jau ir, bet vienmēr ir, kur tiekties. Jo sevišķi pēc šādas atzinības izteikšanas – ir apziņa, ka tā turpmāk jo sevišķi jāattaisno.
– Kā ir mainījusies darba ikdiena, salīdzinot Prokuratūru pirms 20 gadiem, kad tajā sākāt strādāt, ar šodienu?
– Pirmkārt, ir mainījies tehniskais nodrošinājums. Sāku strādāt, kad viss vēl notika uz rakstāmmašīnām, datubāzes bija tāls sapnis. Tad parādījās pirmais dators, un mūsdienās jau šī sistēma ir krietni gājusi uz priekšu, attīstījusies.
Tolaik arī vēl bija Kriminālkodekss, kas principā bija atvasināts no PRSR laiku kodeksiem. Tas tika mainīts uz Krimināllikumu. Tajā paredzētie soda mēri man patīk labāk, jo tie ir elastīgāki, katru gadījumu var izvērtēt, jo nav tomēr dzīvē viss tikai balts vai melns.
Tāpat agrāk, ja lietu aizsūtīja uz tiesu, tas bija kā āmen baznīcā, ka vainīgo notiesās. Tagad tā nav, jo advokāti ļoti iesaistās, nav vairs nostājas – kā būs, tā būs. Ir arī vairāk informācijas, un cilvēki paši ir zinošāki par savām tiesībām, ka lēmumus var pārsūdzēt un tamlīdzīgi.
– Ar kādām lietām jums pārsvarā iznāk saskarties?
– Prokuratūrā pārsvarā jāsaskaras ar krimināllietām. Protams, cilvēki vēršas arī pēc palīdzības, raksta sūdzības, tad nu vajag iesaistīties arī civillietās, administratīvajās lietās. Mūsdienās tas kļuvis krietni izplatītāk, ka daudz strīdas par cilvēktiesību pārkāpumiem, apstrīd policijas lēmumus, tiesas spriedumus un tamlīdzīgi. Bet pārsvarā ir darbs ar krimināllietām, kur lielāko un smagāko darbu parasti jau izdara policija. Mums patiešām ir veiksmīga, ideāla sadarbība ar Madonas policiju, tad arī rezultāti ir labāki.
– Kā laika gaitā ir mainījusies sodu sistēma? Nereti pēc skaļākiem noziegumiem sabiedrībā izskan sašutums par pārāk pielaidīgiem sodiem.
– Agrāk sodi bija krietni bargāki, piemēram, ja izraisīja avāriju, kurā gāja bojā cilvēks, nebija divu domu – vainīgajam uzreiz cietumsods. Tagad jau skatās – var būt cietums, var būt nosacīts sods vai piespiedu darbs. Tāpēc daļēji tomēr piekrītu – ja gājis bojā cilvēks, tam būtu jābūt cietumsodam. Citādi mani pārsteidz tie cilvēki, kas izraisījuši avārijas, kuru sekas – cilvēku līķi, bet arī turpmāk šie šoferi brauc dzērumā. Saprotu, ka tādi nemainīsies nekad, un šādu gadījumu diemžēl ir daudz.
Savukārt par izdarītajām zādzībām, ja tā bija jau otrā vai trešā reize, kad nozagta kaut vai tikai ievārījuma burka, vainīgos automātiski atzina par recidīvistiem un lika cietumā. Manuprāt, tas bija neadekvāti nodarītajam. Un diemžēl jāteic, ka daudziem cietums dzīvi tāpēc pabojāja. Savukārt tagad robežas sodiem ir plašākas, tiesnesis var vērtēt – piešķirt zemāko vai augstāko soda mēru. Apzinātas un liela apmēra zādzības, protams, ir viena lieta, bet citos gadījumos reizēm tā apsūdzētā pat vairāk žēl nekā cietušā. Sevišķi pirms dažiem gadiem tas bija raksturīgi, ka pamestā saimniecībā, vecā, sabrukušā fermā, kas nevienam nav vajadzīga, metāla vācēji savākuši metālus. Iepriekš tie metāli varbūt stāvēja zālē ieauguši, bet, kā paņem, tā uzreiz zelta vērtē. Tad reizēm tiešām tā apsūdzētā pat vairāk žēl.
Ne vienmēr cietums ir risinājums, jo, lai gan mūsdienās tie kļuvuši modernāki, tajos ieslodzītajiem pat piedāvā apmācības, cietumi cilvēku degradē. Ir bijis, kad apsūdzētais stāsta: „Aizgāju uz gateri, kur strādniekus vajagot. Bet man pasaka – nē, strādniekus nevajag. Sēžam ar puišiem, pīpējam, garām iet jauns puisis, tikko dabūjis darbu tai pašā gaterī." Protams, viņu darbā neņems, jo bijis cietumā. Jo ilgāku laiku cietumā pavada, jo mazāk izredžu dabūt darbu, mazāk iespēju atkal iekļauties sabiedrībā. Skaidrs, ka, viņš ies un zags, jo strādāt tāpat neviens neņem.
Tāpēc pozitīvi vērtēju piespiedu darbu – tas ir efektīvi. Lūk, to vainīgais fiziski izjūt, ja sabiedrības labā jāstrādā bez atalgojuma. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Probācijas dienestu. Tur sastāda grafiku, kad vainīgajam pēc darba laika vai savās brīvdienās jāiet, piemēram, kapsētā lapas grābt, kā arī veic kontroli. Domāju, ka nākamreiz cilvēks krietni padomās, pirms zagt, – vai labāk naudu pašam kaut kur nopelnīt vai tomēr to šņabja pudeli nozagt un tāpat pēc tam strādāt, bet par velti.
– Lai arī darbs diendienā ir ar ne to pozitīvāko sabiedrības daļu – likumpārkāpējiem, esat spējusi saglabāt empātiju un cilvēciskumu.
– Lai kā būtu, jāatceras, ka tai otrajā pusē mēs varam nonākt jebkurš. Pietiek, piemēram, neizvēlēties drošu braukšanas ātrumu – un būs jāatbild par avārijas izraisīšanu. Tāpēc pret apsūdzēto vienmēr jāizturas kā pret cilvēku. Vienmēr uzskatu – sods jāpiešķir likuma rāmjos, bet pārdomājot katru gadījumu un paturot prātā cilvēcību.
Vienīgais negatīvais tajā visā ir, ka prokurors tāpat vienmēr būs tas sliktais. Ja apsūdzētais būs apmierināts, tad cietušais nebūs apmierināts, un otrādi. Ja kādam spriedums šķiet „ne tāds", uzreiz ir uzskats, ka tajā lietā kāds ir ieinteresēts. Tā arī ar kukuļiem – nereti pēc viena šāda gadījuma spriež par visiem. Uzskatu – ja vienreiz paņemsi kukuli – viss! Kā pēc tam cilvēkiem acīs skatīsies un par taisnību stāstīsi? Nav svarīgi, kāda tev alga, citi dzīvo ar vēl mazākām algām. Tas no paša cilvēka ir atkarīgs. Var taču iet mežā ogas, sēnes lasīt, papildu ienākumus gūt. Vai nu tici, ka jābūt taisnīgam, vai ne.
– Arī ikdienā un sabiedrībā jums noteikti ir lielāks morālais pienākums vienmēr iet pa to likumības taciņu.
– Man bērni, lai vai kas, iekāpuši mašīnā, uzreiz piesprādzējas. Parasti cilvēki mēdz atrunāties: „Ai, ko nu, tikai pieci metri vien jābrauc." Bet cik nav bijis gadījumu manā praksē, kur, arī īsos gabalus braucot, ir notikušas avārijas ar smagām sekām. Tāpat, ar mašīnu braucot, vienmēr ievēroju atļauto ātrumu. Es pat iedomājos, kāds man būtu kauns, ja kaut ko gadītos pārkāpt, pie sarkanās gaismas pār ielu pāriet. Amats patiešām uzliek savu morālo stāju. Ir jārāda piemērs, citādi – kā tad var prasīt likuma ievērošanu no otra?
– Kā tad relaksējaties ārpus darba un atpūtināt prātu?
– Tas tiesa, ka mazāk apmeklēju saviesīgus pasākumus, jo tik un tā tev jādomā, ka esi prokurors un nevari atļauties to, ko citi varbūt var atļauties. Tas mazliet ierobežo. Bet man patīk kaut kur paceļot; izšūšana un adīšana – tā man ir kā meditācija. Vasarā brīvāki brīži pārsvarā paiet Ļaudonā, pie vecākiem – tā ir mana vieta! Lai gan ilgus gadus dzīvoju Madonā, man Ļaudonā patīk vislabāk. Pie mājas tuvu ir mežs, kur dodos ogot, sēņot vai vienkārši pastaigāties. Tā ir ideālākā vieta, kur visu pārdomāt.