ELITAI OZOLIŅAI kā Mārcienas vēlēšanu iecirkņa komisijas priekšsēdētājai šīs ir jau trešās vēlēšanas, bet vēlēšanu darba pieredze ir krietni lielāka, jo vēlēšanu komisijā viņa darbojusies daudzus gadus, pildot gan vēlēšanu komisijas locekles, gan sekretāres pienākumus.
Elita ir dzimusi un uzaugusi Mārcienā, te beigusi pamatskolu, te sākās viņas darba gaitas. Šogad apritēja jau 30 gadu, kopš Elita strādā pagasta pārvaldē par grāmatvedi. Sarunu gan iesākām ar šīs nedēļas galveno aktualitāti – 14. Saeimas vēlēšanām.
– Vēlēšanu iecirknis mums atrodas plašās, gaišās telpās, vienīgais trūkums – tas ir otrajā stāvā, līdz ar to nav pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet tādu, cik mums zināms, pagasta iedzīvotāju vidū nav. Turklāt mēs, protams, pieņemam iesniegumus balsošanai vēlētāja atrašanās vietā un vienmēr pie visiem aizbraucam. Tiem, kuri piezvana un to lūdz, uz mājām aiznesam arī veidlapas, lai viņi varētu aizpildīt un pēc tam nogādāt iecirknī. Iesniegumu var aizpildīt arī brīvā formā, taču reizēm gadās, ka netiek norādītas visas prasītās ziņas un tad ir jāiesniedz no jauna. Tad jau vienkāršāk ir aizpildīt izdrukāto veidlapu.
Lielākais pieteikumu skaits ir balsošanai Mārcienas pansionātā. No pansionāta klientiem esam saņēmuši jau vairāk nekā 40 pieteikumu. Pie viņiem dosimies 1. oktobrī jau pulksten 10, piemērojoties Mārcienas pansionāta ikdienas norisēm, viņiem vēlamajā laikā. Rēķināmies, ka balsošanas process Mārcienas pansionātā aizņem stundas divas, senioriem tomēr nepieciešams ilgāks laiks, atdodot savu balsi par kādu no sarakstiem, jo ne visi to ir jau iepriekš izdomājuši.
Mēs, kā minēju, aizbraucam pie visiem, kuri ir pieteikuši balsošanu savā atrašanās vietā, arī pie tiem, kuru pieteikums uz iecirkni tiek nogādāts vēlēšanu dienā, bet, kā rāda līdzšinējā pieredze, tādu parasti nav daudz – visi jau cenšas to izdarīt laikus.
– Vai balsot ierodas tikai vietējie cilvēki?
– Ne tikai, jo katru gadu oktobra pirmajā sestdienā notiek svecīšu vakari, un ik pēc četriem gadiem tas sakrīt ar Saeimas vēlēšanām, līdz ar to neliels pieplūdums ir arī no citiem novadiem un pilsētām. Bet tam mēs esam gatavi, un tāpēc vēlētāju rindas arī parasti neveidojas.
Komisijā esam seši – ar dažādu vēlēšanu darba pieredzi. Daži tajā darbojas jau daudzus gadus, citi – divus, trīs gadus, bet vienai komisijas loceklei šīs ir pirmās vēlēšanas.
Vēlēšanu veiksmīgu norisi nosaka komandas saliedēts darbs, taču ļoti liela nozīme ir komisijas sekretāram. Šai ziņā mums ir laimējies. Mārcienas pagasta pārvaldes lietvedei Vinetai Vaišļai kā komisijas sekretārei šīs būs otrās vēlēšanas. Līdz šim viņa ir apliecinājusi sevi kā zinošu speciālisti, kad viss darbojas bez aizķeršanās. Laba sekretāre – tas nozīmē būt zirgā!
Arī datorspeciālisti novada pašvaldībā ir ļoti atsaucīgi, konsultē un, ja ir nepieciešamība, ierodas un novērš tehniskās problēmas. Atsevišķs datorspeciālists iecirkņa komisijai netiek piesaistīts.
– Pastāstiet, kā pati iesaistījāties vēlēšanu procesā!
– Tas viss notika it kā pats par sevi. Pagastā par grāmatvedi sāku strādāt 1992. gadā, tātad šogad apritēja jau 30 gadu. Arī vēlēšanu komisijā pirmoreiz tiku ievēlēta deviņdesmitajos gados, ntos gadus pildīju komisijas locekles pienākumus un vienu lai-
ku – arī sekretāres pienākumus. Toreiz, protams, nekas nebija datorizēts. Tad sekoja pārtraukums, un kādus gadus vēlēšanu komisijā nedarbojos, bet kopumā man ir ap 20 gadu liela vēlēšanu darba pieredze, un beidzamajos gados vadu vēlēšanu komisiju.
– Kādas izmaiņas vēlēšanu darba organizācijā un norisē šajos gados esat piedzīvojusi?
– Balsu skaitīšanas process pēc būtības jau nav mainījies, tikai tagad viss ir datorizēts. Tas ļoti atvieglo darbu. Pat ja gadās kāda kļūme vai kaut kas nepareizi tiek ievadīts, datorā tas uzreiz ir redzams.
Nu jau vairākās vēlēšanās izmantojam arī skeneri. Arī tas paātrina balsu skaitīšanas procesu. Ja kādreiz rezultātus apkopojām līdz četriem rītā, tagad visu esam padarījuši līdz kādiem diviem naktī. Darbs rit raiti, bet, protams, jāatzīmē, ka mūsu iecirknis ir neliels. Savu izvēli pie mums izdara ap 300 balsstiesīgo iedzīvotāju. Cik būs šoreiz, grūti prognozēt, bet pārsteidza zemā vēlētāju aktivitāte pašvaldību vēlēšanās pagājušajā gadā, kad tika vēlēta Madonas novada dome jaunizveidotajā pašvaldības teritorijā.
– Vai šajās dienās, kopš atvērti vēlēšanu iecirkņi, ir liels vēlētāju pieplūdums?
– Vēlētāju ir diezgan maz. Pārsvarā ierodas, lai pieteiktu balsošanu mājās. Neviens pagaidām nav nācis, lai iepazītos ar partiju programmām un deputātu kandidātu sarakstiem. Vairāk atbildam uz telefona zvaniem. Cilvēki nesaprot, kāpēc nav iespējams iepriekš nobalsot un var nodot balsi glabāšanā tikai vienā iecirknī Madonas novadā, bet to nevar dzīvesvietai tuvākajā iecirknī. Katrā ziņā šādu iecirkņu novadā varēja būt vairāk. Aizbraukt uz Madonu no Mārcienas ir nieks, bet ja jābrauc 30 vai 50 kilometru? Pirms četriem gadiem balsi glabāšanā nodot bija iespējams arī Cesvainē, Lubānā, Ērgļos.
Neviens gan mūsu iecirknī nav ieradies, lai jau izdarītu savu izvēli, bet vairāki ir zvanījuši un par to interesējušies.
– Kā izvēlējāties profesiju? Grāmatvedis jau nav tas vieglākais darbs.
– Cik sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi būt grāmatvede. Vecākā māsa, kas ir 13 gadu vecāka, jau bija izmācījusies par grāmatvedi un šad tad uz mājām arī man atnesa veidlapas. Tad nu es tās aizpildīju un saviem rotaļu biedriem maksāju algas. Savukārt tētim bija lielie skaitīkļi, ar kuriem es arī darbojos. Jau 1. klasē zināju, ka mācīšos par grāmatvedi.
Pēc skolas beigšanas iestājos Jēkabpils ekonomiskajā tehnikumā, ko pabeidzu jau kā Jēkabpils sovhoztehnikumu. Strādāt sāku kolhozā „Zelta druva", bet, kad pagastā tika izveidota grāmatveža štata vieta, nāca pie mums, kolhoza grāmatvežiem, un to piedāvāja. Toreiz jau bija sākušās pārmaiņas, „juku laiki", kad visi gribēja kolhoza pajas un neviens īsti nevēlējās mainīt darbavietu, bet es piekritu un pazaudēju pajas par kolhozā nostrādātajiem 10 gadiem. Toties man joprojām ir darbs.
Pēc reorganizācijas tagad mēs pagastos esam grāmatveži uzskaitveži un ar bilanci vairs nav jāņemas, bet ir citi, ne mazāk atbildīgi pienākumi. Taču pirms tam, būdama galvenā grāmatvede, arī bilanci gatavoju. Laba sadarbība izveidojās ar revidentiem.
Pārmaiņu laikos jau nevienam nav viegli. Arī grāmatvežiem daudz kas no jauna bija jāapgūst, jāiepazīst datori, programmas, kas visu laiku mainās. Arī pirms trim gadiem, kad pašvaldībā tika veikta grāmatvedības reorganizācija, pagastos nomainījās visa programmatūra, un tā bija jāapgūst. Ik pēc laika kaut kas tiek atjaunināts, līdz ar to visu laiku ir jāmācās. Taču mūsu gados tas vairs nav tik vienkārši, bet kur liksies – tāda ir dzīve, kad, ja tevi iespiež stūrī, izrādās – visu vari.
Atceros, kad studēju augstskolā, sesija parasti norisinājās janvāra vidū, bet jau februāra sākumā bija jābūt sagatavotam bilances melnrakstam, lai pēc tam to tikai precizētu. Tagad pat grūti pateikt, kā to dabūju gatavu, jo izdevās gan veiksmīgi nolikt eksāmenus un iegūt augstāko izglītību, gan ikreiz sagatavot grāmatvedības gada galveno dokumentu.
– Kā izveidojās dzīve savā dzimtajā pagastā?
– Esmu optimiste, kaut gan dzīvē esmu piedzīvojusi arī likteņa triecienus. Esmu divreiz precējusies, un pirms diviem gadiem mūžībā pavadīju savu otro vīru. Tas bija smags brīdis.
Bet man ir divi braši puiši. Abi dēli sporto. Jaunākais dēls Sandis Ozoliņš amatiera līmenī nodarbojas ar hokeju, savukārt vecākais dēls Didzis Zariņš ir Latvijā pazīstams spēkavīrs, līdz ar to arī es sportā esmu cauru gadu. Vasarā sekoju Didža startiem, jūtu līdzi un kopā ar viņu braucu vai uz visām sacensībām. Savukārt ziemā fanoju līdzi Sandim, kad viņš cīnās ledus laukumā.
– Kā tas ir sanācis, ka abi dēli ir tik ļoti saistīti ar sportu, varbūt to viņi ir pārmantojuši no jums?
– Par sevi es to nevaru teikt. Lai sevi uzturētu formā, regulāri braucu ar velosipēdu. Man vairāk padodas galda spēles. Kolhoza laikos piedalījos dažādās sacensībās dambretē un turnīros guvu labus rezultātus, bet tā jau ir pagātne.
Didzis sportam pievērsās Jāņmuižas profesionāli tehniskajā skolā. Tur bija lieliska sporta zāle un labas iespējas sportošanai. Didzis izvēlējās smagatlētiku. Pēc tam sekoja dienests armijā, un par viņa elku kļuva Raimonds Bergmanis. Mēs skatījāmies visus raidījumus un sacensības ar Raimonda Bergmaņa piedalīšanos. Tas iedvesmoja arī Didzi nopietniem treniņiem šajā sporta veidā, bet virsdienestā, iepazīstoties ar Raimondu Bergmani, viņš tam visam piegāja profesionāli.
Savukārt Sandim jau nebija citas iespējas, kā izvēlēties hokeju, jo, kā vēl pirms viņa piedzimšanas mums teica Didzis, ja jau uzvārds ir Ozoliņš, galva neesot jālauza par to, kādu vārdu izvēlēties. Katrā ziņā mēs visi ģimenē esam lieli hokeja fani un savulaik skatījāmies visu, kur vien Sandi Ozoliņu varēja redzēt, visas spēles ar viņa piedalīšanos. Arī mūsu Sandi hokejs tā aizrāva, ka viņš to, kā jau teicu, amatiera līmenī spēlē joprojām.
– Vai kādreiz esat iedomājusies, ka varētu dzīvot arī kur citur?
– Tādas domas man nekad nav bijis, ka varētu dzīvot citur. Arī pēc skolas nešaubījos, ka, izmācoties par grāmatvedi, atgriezīšos Mārcienā. Zināju arī savu nākamo darbavietu, jo uz tehnikumu man bija kolhoza „Zelta druva" norīkojums un saņēmu arī saimniecības stipendiju.
Kad visu mūžu dzīvo vietā, kur esi dzimis un uzaudzis, tad arī jūties kā savējais.
30.09.2022.