Madonas novadā aktīvu cilvēku netrūkst, taču droši vien nebūs daudz tādu kā RAIMONDS AIZSTRAUTS, kas sev pieejamo laiku spēj sadalīt tik daudzām aktivitātēm – uzņēmējdarbībai, viesu nama vadīšanai, sabiedriskajai darbībai, darbam domē u. c. Piemirsu piebilst, ka viņš ir arī četrkārtējs PSRS čempions motokrosā. Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar viņu.
– Nāku no Jūrmalas, Slokas. Dzīves sākums man nav bijis viegls. Jau 14 gadu vecumā zaudēju vecākus. Agri sāku nodarboties ar motosportu, un vairāk vai mazāk ar to bijusi saistīta visa mana dzīve. Pa šo līniju man bija arī labi sporta skolotāji, kas palīdzēja ne tikai sportā, bet iemācīja daudzas citas dzīvē noderīgas lietas. No visiem cilvēkiem esmu centies paņemt to labo un pie tā arī turēties. Profesiju –
virpotājs – daļēji izvēlējos saistībā ar savu aizraušanos – motosportu. Tolaik bija daudz tehnikas, kuru bija nepieciešams labot, tādēļ virpotājam vienmēr bija darbs. Tālākās dzīves gaitas mani aizveda armijas motoklubā, kur pavadīju 14 gadu, un pēc aktīvā dienesta turpināju darboties virsdienestā. Tolaik nebija profesionālo sportistu, un, lai varētu sportot un saņemt algu, bija jābūt vai nu armijā, vai milicijā.
Uz šo pusi atnācu 1989. gada novembrī, sāku dzīvot Bērzaunes pagasta Kalnozolos. Tā bija pamesta vieta, kur nebija nedz elektrības, nedz citu komunikāciju, taču pirmās brīvvalsts laikā Kalnozoli bija samērā labi apdzīvoti un to pat varēja uzskatīt par nelielu pagasta centriņu. Darbojās veikals, telefona centrāle, piena ražotne, pat tika ražots sviests eksportam. Ēka, kur pašlaik atrodas viesu nams „Šubrakkrasti", ir celta 1927. gadā, un to pamazām atjaunojām. Sākumā bija ZS „Kalnozols", ko pārveidojām par SIA. Paralēli tai sāka darboties metālapstrādes uzņēmums, kas kopš 2001. gada eksportē rūpnīcas iekārtas uz Zviedriju. Tās tiek konstruētas un ražotas tepat pie mums – tālā Madonas novada nostūrī. Grūdienu uzņēmējdarbībai sniedza tieši kontakti Zviedrijā. 90. gados, kad vēl piedalījos motosporta sacensībās, kāds zviedru uzņēmējs man piesolīja jaunu tehniku un līdzekļus dalībai sacensībās. Nauda bija, taču jaunās tehnikas vietā iedeva vecu, ar ko Eiropas līmenī par augstiem rezultātiem cīnīties grūti. Pamazām iepazīstoties ar zviedru uzņēmējiem, viens no viņiem man vaicāja, vai varu izgatavot to, ko viņam vajag. Ar darbu pierādīju, ka varu. Tolaik tur tika veidots jauns uzņēmums un jau bija aizgājušas valodas par to, ko varu paveikt. Man vaicāja, vai spēju izgatavot rūpnīcai nepieciešamo konveijeru. Īpašniekam bija ideja, kādam tam jāizskatās, un, nedaudz palauzot galvu, to izgatavojām. 2001. gadā zviedrs pirmo iekārtu brauca pats pieņemt pie mums, taču kopš tā brīža vairs nebrauc, jo pilnībā uzticas, ka pasūtījumus varam kvalitatīvi izpildīt. Kopumā pasūtījumu ir bijis daudz, un teju 80% no visām rūpnīcas iekārtām ir ražotas tepat Bērzaunē. Šī ir bijusi veiksmīga ilgtermiņa sadarbība, kurai pateicoties esmu pārlaidis arī 2008. gada banku krīzi.
– Bērzaunieši jūs pazīst ne tikai kā uzņēmēju, bet arī kā sabiedrisko darbinieku, jo īpaši jauniešu jautājumos.
– Manā ģimenē aug trīs bērni. Vienā brīdī nonācām pie secinājuma, ka Bērzaunes pagastā jācenšas uzlabot situāciju jauniešu brīvā laika pavadīšanai. 2008. gadā nodibinājām biedrību – bērnu un jauniešu apvienību „Rīts". Lai varētu uzsākt darboties, mums bija nepieciešamas telpas. Pagasts iedeva daļēji pamestu māju sliktā stāvoklī, kuru beigu beigās privatizējām, un sākām attīstīt mūsu ieceres. Katru gadu esam gājuši pa solītim uz priekšu, iesaistījušies vairākos Lauku atbalsta dienesta (LAD) un citu institūciju projektos, no kuriem daudzos arī guvuši atbalstu. Prieks, ka šajā laikā mūs, kā arī citus ar jauniešu lietām saistītos projektus ar savu līdzfinansējumu ir atbalstījusi arī pašvaldība. Pašlaik noslēgumam tuvojas vēl viens LAD projekts, ko „Rīts" īstenos, proti, oktobrī plānojam atklāt tehnisko kabinetu, kurā jaunieši varēs ne tikai pavadīt brīvo laiku, bet pie viena arī gūt praktiskas iemaņas, iemācoties strādāt ar dažādiem instrumentiem, kā arī apstrādāt metālu, koku un plastmasu. Tiks uzstādīts CNC jeb programmējamais darbgalds, ar kura palīdzību jaunieši varēs mācīties strādāt ar dažāda veida instrumentiem un materiāliem. Mūsdienās jaunieti ir grūti piedabūt strādāt ar kaltu. Ja vēlamies raisīt interesi, mums ir jāiet līdzi laikam. Pats kā uzņēmējs esmu pamanījis, ka, atbraukuši pie manis uz darbnīcu ekskursijā, skolēni darbarīkus pat vairs neatpazīst. Bija situācija, kad rādu pie sienas piestiprinātos bīdmērus un vaicāju, kas tie ir. Neviens nezina, līdz iejaucas skolotājs un pasaka – tie taču bīdmēri. Redzot to, ka esam jau šādā līmenī nonākuši, man radās doma izveidot tehnoloģisko kabinetu, kas būs pirmais šāda veida kabinets Madonas novadā.
– Pirms gada jūs tikāt ievēlēts Madonas novada pašvaldības domē. Kā ir cilvēkam no uzņēmējdarbības vides pārslēgties uz darbu domē?
– Tas ir ļoti grūti, un ir bijuši brīži, kad vēlos pamukt malā, jo vienkārši vairs netur nervi. Ir jāspēj sadalīt uzmanību vairākiem jautājumiem, un, kad trāpās brīži, kad kāds jautājums netiek risināts tā, kā pašam šķistu pareizi, ir neizpratne, kādēļ tā. Dzīvē vairāk esmu pieradis pie roku darba. Iespējams, domē ir jāprot pāris gadu tā mierīgi nosēdēt un tad pareizā brīdī ierunāties. Man vairāk raksturīga strauja rīcība. Šad tad ir iznācis dzirdēt arī jautājumu, kādēļ gan es tik daudz par to Bērzauni runāju. Tad man jāsaka – Bērzaune taču arī ir Madonas novadā, un, ja reiz es pats nāku no šī pagasta un redzu konkrētas problēmas, vai man par tām jāklusē? Ja kādā pagastā ir problēmas, tad risinām tās kopā kā novads. Ir šādi brīži, kas man kā „jaunam gurķim" domes darbā laikam ir „jāsagremo" un jāiztur. No otras puses, varu teikt, ja reiz esmu ievēlēts un vēlos darboties domē, tas ir jādara ar pilnu atdevi, pretējā gadījumā deputāts var tikai sēdēt un cilāt roku balsojumos. Ja ir savs viedoklis un pamatvērtības, tad par tām ir jārunā un tās jāpauž.
– Vai pirms kandidēšanas bijāt sev noteicis mērķus, kas četros gados domes sasaukuma laikā jāpaveic?
– Mērķi ir, taču tie ir plaši. Maksimāli centīšos iestāties par jauniešiem un izglītības nozari. Manā skatījumā, bērniem un jauniešiem ir jābūt mūsu prioritātei. Tie vēl vairāk ir jāatbalsta un jārada iespējas to attīstībai. Saistībā ar šo jautājumu ir kāda nianse, kas ir skatāma daudz plašākā mērogā nekā tikai Madonas novads. Mēs (ar to domājot valsti un tās likumdošanu) neatbalstām cilvēkus, kuri ikdienā cīnās, strādā, cenšas uzturēt savu ģimeni, taču pēc sociālā statusa viņi atrodas starp turīgajiem un tiem, kam klājas vissmagāk. Ja tev ir sagrabējusi mašīna, veca māja, tas šā vai tā skaitās privātīpašums. Vecāki vai viens no viņiem strādā trīs darbos, lai pabarotu ģimeni, taču viņiem mēs tikpat kā nekādu atbalstu nesniedzam. No vienas puses – skaļi deklarējam, ka vēlamies, lai iedzīvotāji, bērni paliek Latvijā, bet – no otras – ar savu politiku sekmējam, lai tas tā nebūtu. Šis nav tikai mans personīgais viedoklis. Ne reizi vien, skatoties TV diskusijas, esmu fiksējis, ka cilvēki saka: „Vai man dzīvē ir jānonāk līdz bezpajumtnieka statusam, lai es varētu cerēt uz palīdzību no valsts?"
Te ir jārod kompromisa ceļš. Mums šīm ģimenēm ir jāpalīdz, jo tikai tad varam cerēt, ka arī no bērniem izaugs pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Ja vecāki strādā trīs darbos, vai viņiem ir laiks saviem bērniem? Viņi tos ikdienā tikpat kā neredz, kur nu vēl velta laiku to audzināšanai. Ja puse no šiem bērniem aizies neceļos, valstij būs jātērē nauda, lai vēlāk jau cīnītos ar sekām.
– Vai redzat, ka arī „Rītam" ir izdevies kādu bērnu noturēt uz pareizā ceļa?
– Pagājušajā nedēļā meitai svinējām 18 gadu jubileju. Pie galda sēdēja jaunieši, kas bija iepazinušies jauniešu centrā un līdz pat šai dienai, kaut arī mācās Rīgā, turpina uzturēt draudzību un aktīvi iesaistās jauniešu centra pasākumos. Man ir gandarījums, ka sešos centra darbības gados vismaz 10 šādi jaunieši mums ir izauguši. Dažus no viņiem ir izdevies novērst no sliktiem ieradumiem. Arī šogad mums bija viens puisis, kas neko citu, kā vien sēdēt pie datora, nevēlējās darīt. Beigās pierunājām māti, lai palaiž dēlu uz nometni. Pēc nometnes puisis pilnīgi izmainījās, nu jau pats vaicā, kā varētu līdzdarboties un palīdzēt. Šie jautājumi sakņojas tajā, ka ar bērniem ir jāstrādā, un tas ir smags darbs, kur uzsvars ir jāliek uz prevenciju, nevis jau jācīnās ar negatīvajām sekām.
– Jūsu viesu namam ir ļoti interesants, grūti izrunājams nosaukums – „Šubrakkrasti". Kā tas cēlies?
– Paši tādu nosaukumu nekad neizdomātu. Atšifrējums ir vienkāršs –
paņemiet Bērzaunes pagasta karti un ieraudzīsit, ka līdzās viesu namam tek upīte Šubraka. Mainot nosaukumu no ZS „Kalnozoli", izvēlējāmies paņemt mazās upītes nosaukumu. Par viesu nama vārdu mums tūristi apvaicājas visai bieži. Ārzemniekiem, šķiet, to ir īpaši pagrūti izrunāt.
Ja runājam par pašu viesu namu, tie ir vieni vienīgi izdevumi. Ja nebūtu pieraduši pie sakoptas apkārtnes un visa pārējā, kas ar to saistīts, kā arī nebūtu iespējas šo aktivitāti atbalstīt no metālapstrādes, sen jau tas viss būtu beidzies. Protams, ir arī pozitīvais. Nesen uzsākām sadarbību ar pļavu golfa entuziastiem. Ar viņu darbu esmu ļoti apmierināts un priecājos, ka varu nākt pretim un palīdzēt šim pasākumam attīstīties. Prieks arī par to, ka jau otro gadu pie sevis varējām uzņemt novada uzņēmēju sporta spēļu dalībniekus. Šogad viņu skaits, salīdzinot ar pagājušo gadu, jau bija trīskāršojies. Tas nozīmē, ka viņiem pie mums patīk.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto