ALLA LABUCE uzskata, ka stomatologa profesijas apguvē un pilnveidē viņa ir izvēlējusies ceļu, ko iepriekš ģimenē neviens nebija gājis. Viņa pieļauj, ka kāds neredzams spēks kopā ar pašas gribu viņu ir ievirzījis un ielicis tajā vietā, kur atrodas tagad. Apritot pieciem gadiem, kopš Madonā atvērts Dr. Allas Labuces zobārstniecības kabinets, aicināju viņu uz plašāku sarunu.
– Ir teiciens, ka katrs sākums ir grūts. Kāds jums tas bijis kā jaunam stomatologam Madonā?
– Man 24. oktobris ir neaizmirstama diena ne tikai tāpēc, ka Madonā atklāju savu privātpraksi, bet arī tāpēc, ka vidējam bērnam –
dēlam Eduardam – iepriekšējā dienā ir dzimšanas diena. Viņam 2014. gadā palika gads. Sanāca tā, ka bērna kopšanas atvaļinājumā darbojos, lai atvērtu zobārstniecības kabinetu. Vajadzēja paveikt daudz, sākot ar telpu remontu, iekārtu iegādi, salikšanu. Viss „no A līdz Z" aizņēma deviņus mēnešus, tāpēc par savu kabinetu varu teikt, ka tas man nozīmē to pašu, ko bērns.
– Vai bijāt tikko pabeigusi augstskolu, kad pārcēlāties uz Madonu?
– Nē, augstskolu pabeidzu 2009. gadā, vairāk kā piecus gadus nostrādāju Rīgā (strādāt uzsāku jau kā studente). Uzreiz pēc Rīgas Stradiņa universitātes beigšanas strādāju Liepājā, kas bija sveša pilsēta, taču ar labu piedāvājumu zobārstniecībā, kur radās pieredze bērnu ārstēšanā. Atbrauca autobuss ar bērniem, un visi bija jāpieņem, jānovērtē zobu stāvoklis. Man ar mazajiem bērniem veidojās labs kontakts, varēju sarunāt, un tā bija laba pieredze, kas tagad noder savā privātpraksē. Uz Madonu pārcēlāmies 2014. gadā. Rīgā jau bija izveidota ģimene, bija piedzimusi meita, kad abi ar vīru sapratām, ka dzīves ritms lielpilsētā nav tas, ko mēs vēlamies. Gaidot otro bērnu, izlēmām, ka ir kas jāmaina, meklējot bērniem piemērotāku vidi. Paskatījāmies, kādas ir iespējas, varianti ārpus Rīgas, un, tā kā esmu no Madonas puses (vecāku mājas atrodas Sarkaņu pagastā, līdz 9. klasei mācījos Cesvaines vidusskolā, pabeidzu Madonas Valsts ģimnāziju), izvēlējāmies atgriezties. Tas bija laikā, kad pēc garāka atvaļinājuma būtu jāatsāk darbs Rīgā, bet saprotot, ka vēlos sākt strādāt savā privātpraksē, mērķis bija ļoti skaidrs – zobārstniecības kabinets Madonā.
– Kā izveidojās standarti zobārstniecības privātpraksei Madonā?
– Bija viss skaidrs, ko vajag, jo sākumā plānošana notiek uz papīra. Jau zināju, kādam ir jābūt galarezultātam, tad soli pa solim darīju, izsvītrojot to, kas jau ir paveikts. Ļoti palīdzēja tas, ka bija mērķis strādāt ar nesāpīgo anestēziju, Wand STA iekārtu. Jau Rīgā paralēli zobārsta darbam braukāju uz zobārstniecības praksēm un stāstīju par nesāpīgo anestēziju, prezentēju iekārtu. Pirms to iegādāties, mācīju zobārstus ar to strādāt. Līdz ar to pabiju lielākajā daļā Latvijas zobārstniecības kabinetu, redzēju daudz dažādu variantu, un man jau bija izveidojies viedoklis, kā vēlos iekārtot savu zobārstniecības kabinetu. Līdz ar to bija vienkāršāk, nekā tad, ja būtu strādājusi tikai vienā vietā. Ļoti veiksmīgi sanāca, ka atradās arī zobārstniecības praksei piemērotas telpas Saules ielā 13a. Ar Madonas novada domes atbalstu tika izbūvēta arī uzbrauktuve, tualetes, jo kopš 2014. gada bija prasība, lai būtu iespēja apmeklēt ārstu prakses vietas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
– Vai atceraties, kā uzsākāt darbu pirms pieciem gadiem?
– Privātpraksē bija divas zobārstniecības iekārtas – divi krēsli (tagad – četri), bet sākumā strādāju viena, pirmo mēnesi pat nebija māsiņas. Nekāda iešūpošanās nesanāca, jo bija uzreiz jāstrādā. Zināju, ka rindas, lai tiktu pie stomatologa, ir garas, bet nevarēju saprast, kā būs manā zobārstniecības kabinetā, vai uzreiz notiks aktīva darbošanās. Sākumā nāca tie, kas mani pazīst. Likās, ka būs tāpat kā Rīgā, ka vispirms sevi ir jāpierāda, savs klients jāatrod. Taču bija labs pieprasījums, nāca ļoti daudz klientu ar akūtām zobu problēmām, pēc tam sāka nākt plānveida klienti, un izveidojās rinda. Atverot privātpraksi, vēl bija jāmācās raut gudrības zobus. Rīgā bija mācīts, lai tos nerauj, bet lai nosūta uz Stomatoloģijas institūtu, kur tiks galā. Savā praksē sapratu, ka visus nevaru sūtīt prom, jātiek galā pašai. Ļoti daudz cilvēku uzticējās un, izvērtējot situāciju, ļāva man mēģināt – parasti viss izdevās. Ļoti sarežģītos gadījumos gan nosūtu pie ķirurga uz Stomatoloģijas institūtu. Arī nesāpīgā anestēzija, Wand STA anestēzijas aparāts bija tā labā lieta, kas nesa savu slavu. Kabinetā strādājam ar moderniem instrumentiem, materiāliem, dažādām iekārtām. Sākumā zobu kanālus tīrījām ar rokas instrumentiem, tagad ir speciālas iekārtas kvalitatīvai kanālu ārstēšanai. Uz katrām divām iekārtām ir pa rentgena aparātam. Iekārtu iegādei nekas netiek žēlots, jo tās ļoti atvieglo darbu.
– Kā piecu gadu laikā notikusi izaugsme?
– Sākumā strādāju viena, tad pievienojās fantastiska māsiņa Olga Juste, kas vēlējās izaugsmi, aizgāja mācīties un tagad strādā pie mums par zobu higiēnisti. Šobrīd mana māsiņa ir Dace Kaņepa. Mums ir sapulcējies tāds kolektīvs, kur visi mācās. Pa vidu ir bijušas vairākas jaunas ārstes, atnākušas strādāt pēc skolas, bet visām tūlīt ir kāzas, dzimst bērni, seko garāki atvaļinājumi. Atkal sanāk, ka palieku viena un gaidu nākamo dakteri. Arī māsiņa Svetlana tagad studē, vēlas kļūt par podologu. Administratore Evita Krasta arī paralēli studē. Tāpēc ir otra administratore Ingūna Kumsāre. Pati strādāju katru dienu, bet, kopš mūsu ģimenē piedzimis trešais bērns, neredzu iespēju strādāt sestdienās vai pēc izsaukuma. No sākuma ļoti gribējās palīdzēt visiem. Iepriekš braukāju palīdzēt tiem, kam neizturami sāp zobs, bet, piedzimstot trešajam bērnam, sapratu, ka tam vairs nevaru pielāgoties. Piecās darba dienās gan nevienam neatsaku, vien tad, ja ir milzīgi garš pieraksts, nevaru paspēt. Protams, sāpes arī ir dažādas – viens var iedzert zāles un sagaidīt rītu. Tā, ka atsaku, nav, taču no novembra atkal strādāšu viena un būs jāskatās, vai slodze ir panesama, jāmeklē kāds jauns zobārsts. Vēlos arī izaugsmi, gribas kaut ko vēl iemācīties. Tāpēc izlēmu apgūt zobu implantācijas un protezēšanas metodes. Šogad katru mēnesi apmeklēju vairākus apmācību kursus, beidzamie bija Portugālē ar brīnišķīgiem ārzemju pasniedzējiem. Jau esmu ieskrūvējusi pirmos zobu implantus un turpinu izglītoties.
– Kā ir ar stomatologu meklējumiem?
– Ļoti sarežģīti. Vietējie jaunieši apgūst stomatoloģiju, bet daudzi tūlīt brauc prom uz ārzemēm, jo tur ir lielākas iespējas nopelnīt nekā Latvijā.
– Pastāstiet par savu ģimeni!
– Abi ar vīru esam ārsti. Vīrs Jānis ir anesteziologs, strādā gan Rīgā, Stradiņa slimnīcā, gan Madonā, paralēli – arī miega laboratorijā, un ģimenē abi turpinām mācīties. Vīrs ir izmācījies par algologu (algoloģija – sāpju terapija), šobrīd vēl studē kinezioloģiju – kā diagnosticēt un ārstēt funkcionālos traucējumus organismā. Darbu ar mācībām var apvienot, jo tās nav gluži studijas, kad katru dienu jābūt skolā. Madonā visu var pagūt, paspēt, ne tā kā Rīgā, kur citi attālumi, burzma, steiga, stress. Esam pārcēlušies uz Madonu, taču bieži ciemojamies arī lauku mājās, kur vecāki nodarbojas ar lauksaimniecību. Mums ir trīs bērni – Esterei ir astoņi gadi, Eduardam – seši, Valteram – trīs gadi. Nevienu brīdi neesam nožēlojuši savu atgriešanos no Rīgas. Tas bija labākais lēmums, ko abi ar vīru esam pieņēmuši. Te mūsu bērniem uzreiz bija vieta bērnudārzā "Saulīte". Estere apmeklē mūzikas skolu, mācās spēlēt vijoli, iet baleta nodarbībās. Dēls Eduards mūzikas skolā dzied "Muzikālajā strautiņā", mācās spēlēt čellu, trīsreiz nedēļā trenējas biatlonā. Bērnudārzā ir ļoti labs baseins, ko arī apmeklē. Madonā mums ir palīgs, kas bērnus visur izvadā, jo paši tikmēr strādājam.
– Kā vērtējat zobu stāvokli jaunajiem, salīdzinot ar vecāko paaudzi?
– Ir ļoti dažādi, un to nosaka izglītības un dzīves līmenis. Zobu birstīti un pastu, manuprāt, gan var atļauties katrs. Ir vecāki, kas ir izglītoti, varbūt pat mācās no savām kļūdām un rūpējas par bērnu mutes veselību, ved regulāri pie zobārsta, higiēnista, lieto fluora tabletes, un tad bērniem ir ļoti labi zobi. Ir arī tā, ka atnāk ar vienu sāpošu zobu, bet redzu, ka visi piena zobi ir bojāti. Bērnu zobu labošanai ir daudz bonusu – nesāpīga anestēzija, krāsainās plombas, smieklu gāze, bet ir viens mīnuss – pakalpojums nav bez maksas, jo to neatmaksā valsts. Nebūtu iebildumu slēgt līgumu, ja varētu nodrošināties pret visiem iemesliem, kāpēc tas nav izdevīgi.
– Darbojas arī struktūrvienība skaistumkopšanā.
– Kopš 2016. gada mana kabineta struktūrvienība ir skaistumkopšana, kur strādā viena darbiniece ar vienu kosmētikas līniju. Meistarei Sanitai Zīlītei ir pastāvīgie klienti, nāk klāt jauni. Arī Sanita paplašina zināšanas dažādos semināros, un līdz ar to pakalpojumu klāsts arvien vairojas. Piedāvājums ir plašs – sejas procedūras, uzacu korekcija, skropstu krāsošana, ķermeņa masāžas un citi. Uzskatu, ka balti zobi arī pieder pie skaistumkopšanas. Zobu balināšanai piedāvājam vairākas metodes, iepriekš gan sākot ar mutes dobuma higiēnu un zobu salabošanu.
– Kur rodat atslodzi no ikdienas pienākumiem?
– Katru gadu dodamies laivu braucienā. Šovasar ar ģimeni laivojām pa Daugavas lokiem. Kopā nobraucām nepilnus 50 km. Vīrs ir copmanis, raujas makšķerēt. Apmeklējam kultūras pasākumus Madonā un citviet Latvijā, iepriecina kopīgas pusdienas kādā kafejnīcā. Patīk izlasīt labu grāmatu vai noskatīties labu filmu. Prieks par istabas puķēm, man ir amariļļu kolekcija, kas kļūst arvien lielāka. Ikdienas skrējienā laika atpūtai ir maz, jo bērni prasa rūpes un uzmanību, bet mēģinām lietderīgi izmantot brīvdienas.
01.11.2019.