Mūsu reģiona cilvēki vairāku gadu garumā iepazinuši trīs no Lielvārdes draudzes nākušus jauniešus, kas savulaik sadzirdēja dievišķā aicinājuma balsi un nolēma sevi ziedot priesterībai. Tie ir Ilmārs Tolstovs, Ingars Stepkāns un Andrejs Kazakevičs. Viņi visi šobrīd ir harismātiski priesteri un kalpo konkrētās katoļu draudzēs.
Pēc sešu gadu studijām Rīgas Teoloģijas institūtā Andrejs Kazakevičs vispirms tika nozīmēts strādāt Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Pagājušajā gadā, kad Cesvaines katoļu baznīcā prāvesta gaitas turienes draudzē noslēdza priesteris Māris Ozoliņš, Andrejs Kazakevičs stājās viņa vietā.
– Cik viegli vai grūti no priestera pienākumu pildīšanas Rīgā bija pārorientēties uz darba turpinājumu mazpilsētā? – jautāju Cesvaines katoļu draudzes prāvestam ANDREJAM KAZAKEVIČAM.
– Vispirms jāsaka, ka pēc 3 gadu darba katedrālē es kalpoju vēl trijās Rīgas draudzēs. Kopumā tie bija 7 gadi. Tagad gandrīz gadu esmu Cesvainē. Kad saņēmu nominātu uz Cesvaini, sākumā – kā jau jebkuram priesterim – bija bailes un uztraukums, bet tas ātri pārgāja. Man nebija grūti turpināt darbu šeit, jo bez problēmām iekļaujos gan pilsētas dzīvē, gan dziļos laukos. Varbūt tas ir tādēļ, ka līdz vidusskolas beigšanai dzīvoju īstās lauku mājās. Nav man sveši ne kūts darbi, ne pilsētas elegance.
– Kā tik laicīgā un materiāli orientētā pasaulē joprojām iespējams aicinājums uz priesterību? Vai esat audzis īpaši dievbijīgā ģimenē vai savu lomu ir nospēlējis cits aspekts?
– Es pats par to visu brīnos un nesaprotu… Uz priesterību cilvēks nevar aiziet tāpat, kā uz jebkuru citu amatu, tas viņam vienkārši nesanāks, viņš sabruks un būs nelaimīgs. Tā ir tikai Dieva dāvana, kuru Dievs brīvi dod tam, kuram grib. Tādēļ, ja man kāds saka, ka nekāda Dieva nav, gribas gardi smieties, jo jau priestera klātbūtne vien liecina, ka Dievs eksistē. Ja nebūtu Dieva, nebūtu priesteru, un Baznīca sen jau būtu nogrimusi un pārstājusi darboties, bet vēsture skaidri liecina, ka Baznīca ir neiznīcināma – tā iemesla dēļ, ka Dievs to ir dibinājis. Tas nav cilvēka roku darbs.
Man ir vecāki, bet garīgā ziņā viņi ir tādi, kā šobrīd vairums ticīgo cilvēku – atzīst, ka Dievs ir, un tur arī tā ticība apstājas. Iekšējā dzīvē mani ir vadījusi vecmāmiņa no tēva puses. Viņa man ir dārgākais cilvēks šajā pasaulē – īsta pērle! Viņai jau apritējis cienījams gadu skaits, bet joprojām ir dzīva ticība un enerģiskums. Bērnībā bija laiks, kad viņa mani spieda iet uz baznīcu un neprasīja, vai es gribu tur doties vai ne. Lieta bija jāizdara un punkts! Pēc tam viņa man skaidroja, visu pamatoja, mēs kopīgi lasījām grāmatas par svētajiem. Man tā patika viņas stāstījumi vakaros! Mēs nebijām fanātiķi, bet turējāmies pie savas draudzes Lielvārdē, svētdienās regulāri bijām uz Misi, reizi mēnesī – pie grēksūdzes, mājās lūdzāmies Rožukroni, gavēnī gājām Krustaceļu, dziedājām dziesmas. Vārdu sakot, normāla garīgā dzīve. Tā arī nonācu pie slēdziena, ka gribu būt par Dieva priesteri. Ja pirms iešanas uz baznīcu ar mani būtu gari un plaši diskutējuši un ar pincetīti vilkuši uz Misi, es noteikti tagad nebūtu bijis priesteris. Cilvēkam tomēr vajag tvērienu, viņu nevar visu laiku maisīt kā ķīseli. Vajag konkrētas lietas un konkrētu darbību.
Protams, arī lauki! Tā ir īpaši privileģēta vide, kur vari sarunāties ar Dievu.
– Lai sagatavotos Lieldienām – Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, ticīgie aicināti iet pie grēksūdzes, garīgi attīrīties. Priesterim savukārt biežāk nākas uzklausīt dažādus samezglojumus un problēmas. Vai tas atstāj kādus nospiedumus (smagumus) pašā? Un cik svarīgs mācītājam ir garīgā tēva atbalsts?
– Jā, tas, ko jūs sakāt, nav viegli, īpaši priesterības sākumposmā. Mums dažkārt pārmet, ka mēs baznīcā sēžam, neko nedarām un gudri runājam. Tas tā nav. Šādi spriedumi ir pilnīgi aplami un apgāžami. Garīgais darbs ar cilvēku ir smags darbs, tas ir melns darbs. Dažkārt liekas, ka vieglāk būtu cilāt cementa maisus… Priesterim katru dienu ir jāienirst visos tajos dubļos, jāstrādā ar cilvēka sirdsapziņu. Visa tā lēmumu pieņemšana, dzīves sakārtošana, cīņa ar grēkiem… Vārdu sakot, līču ločiem. Cilvēks to nevar izdarīt, bet Dievs var.
Dažkārt neticīgi cilvēki mums saka, ka tā ir tāda liekuļošana un izrādīšanās – lūk, aizeju, palūdzos, izsūdzu grēkus, un – atkal zirgā pa grēka ceļiem. Tādas tendences Baznīcā vienmēr bija un būs līdz pasaules galam. Baznīcas druvā kvieši vienmēr augs kopā ar nezālēm, un cilvēks ar saviem spēkiem to druvu nevar iztīrīt. Tas ir pazemīgi jāpieņem un jāatstāj Dieva ziņā – tikai Viņš redz katra cilvēka sirdi un visu iztiesās. Cīņa ar vājībām un kļūdām ir nepārtraukta, tā visu laiku jāturpina, bet cilvēkam jābūt godīgam Dieva priekšā. Dievs vienmēr palīdzēs, bet cilvēkam ir jāsasprindzina visi savi spēki.
Man vislielākais gandarījums ir tad, ja redzu, ka cilvēks virzās uz priekšu. Viņš varbūt krīt un gāžas tūkstoš reižu, bet ceļas un iet tālāk. Ja cenšas, tad paldies Dievam!
Katrs priesteris tāpat iet pie cita priestera sūdzēt grēkus, jo visiem mums jābūt vienotībā ar Dievu, citiem cilvēkiem un pašiem ar sevi.
– Kas ir cilvēku lielākie klupšanas akmeņi šobrīd un kā izvairīties no tiem?
– Visbīstamākais ir tas, ka daudzi cilvēki ir izstūmuši Dievu no sava redzesloka. Pārējās nelaimes aiziet kā ķēdes reakcija – ķeršanās pie surogātiem, visādām Austrumu filozofiskām sistēmām, okultisma praktizēšana, tad nāk trieciens ģimenes vienotībai, nepiedošana, naids, izlikšanās un tēlošana. Savu galveno uzdevumu redzu tajā, lai cilvēkiem būtu pieejams Dievs un Viņa žēlastības.
Ar neticīgu cilvēku šodien strādāt nav viegli, jo parasti tāds indivīds ļoti nikni reaģē uz Baznīcu. Bieži vien viņš atjēdzas tikai tad, kad iekšēji jau ir saindējies ar dažādiem hibrīdiem, dzīve vairs nekust uz priekšu, ūdens smeļas pāri galvai. Un tad viņš pēkšņi kļūst gatavs uz dialogu ar priesteri. Labi, ka vismaz tā! Ka tik cilvēks kādreiz tiktu pie Dieva…
Ir ļoti svarīgi, lai cilvēki neveidotu kaut kādu savu apšaubāmu pasaules uztveri no visādām antīkās pasaules, filozofijas un seno cilšu idejām. Tas ir bīstami, jo sajauc prātus, sapin un cilvēki paši netiek galā.
– Kā draudzes ganam jeb garīgajam līderim katru gadu vienlīdz uzrunājoši aktualizēt Lieldienu būtību? Par ko nākas aizdomāties, piedzīvojot šā gada Kluso nedēļu?
– Jūsu jautājums ir ļoti būtisks, jo daudzi mūsdienu cilvēki neredz praktisku saistību starp kristietību un reālo ikdienas dzīvi. Viņiem liekas, ka tas viss ir tikpat absurdi, kā iedēstīt tējkannu puķu dobē. Kā garīdznieks es nevaru uzpūst cilvēkiem pasakainu pasauli bez grūtībām, nevaru garantēt, ka visiem manā pilsētā būs darbs, ka ģimene būs vienota savā zemē, ka tā nebūs sadalīta pa dažādām valstīm peļņas meklējumos. Tā nav mana kompetence, un es tur neesmu speciālists. Dzīve mums visiem ir tāda, kāda tā nu šobrīd ir, bet mums jāatver acis uz garīgo – ne kaut kādu pseidogarīgumu, kas kā mākonis nāk un aiziet, mums akūti nepieciešama atjaunotne pamatos. Kristītam cilvēkam ir jāiet atpakaļ pie nopietnības, jo Lieldienās mēs nesvinam kaut kādu līķa atdzīvināšanu vai cilvēku izfantazētu stāstiņu. Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem – lūk, pieci vārdi, kuros ir viss. Vari tos noliegt, vari tos pieņemt un dzīvot saskaņā ar tiem.
Reizi par visām reizēm ir jāpasaka, ka vēsturiski Dievs bija kļuvis cilvēks un uzņēmās visas šīs pasaules grūtības, izņemot grēku. Tas ir Jēzus Kristus. Vienotībā ar Viņu cilvēks var uzvarēt visu. Ciešanas un nāve – tie nav pēdējie vārdi. Dievs tos samīs un padarīs mūs brīvus, bet vispirms – jāpieņem patiesība iekšēji. Vai mēs to gribam?
– Cesvaines katoļu baznīcā beidzot skan restaurētās ērģeles, svētdienas dievkalpojumos savas čalas ienes bērni. Vai ar savu darbošanos cenšaties aptvert visu paaudžu cilvēkus?
– Par ērģelēm ir jājautā priesterim Mārim Ozoliņam – viņš to projektu uzsāka un pabeidza. Baznīcā vissvarīgākais ir nevis mēbeles, bet dzīvie cilvēki. Cesvaines draudzē ir vairākas normālas daudzbērnu ģimenes. Tās nav kaut kādas ēteriskas būtnes, bet reāli cilvēki ar veselīgu domāšanu un dzīves uztveri. Laicīgā dzīvē viņi cīnās tāpat kā visi pārējie, ik svētdienu ir baznīcā. Arī viņi visi sastopas ar to, ka ikdienā, laicīgā vidē, ticību ir grūtāk apliecināt, jo pretī bieži vien saņem nievājošas frāzes. Šobrīd sabiedrība pret kristietību kopumā ir agresīva un cenšas to izsvītrot no cilvēku apziņas. Bet mēs arī nepretendējam uz troni un sev domātiem vīraka dūmiem.
Svētdienās dažkārt paskatos uz sanākušajiem cilvēkiem, un nākas redzēt četru paaudžu cilvēkus. Visi brīnišķīgi sadzīvo savā starpā, lai gan dažkārt jaunieši vīpsnā par vecākās paaudzes pieeju Dievam, ka viņi, lūk, tādi stingri un kategoriski. Bet jaunieši nepazīst pagātni un to laiku, kad ticību vajāja un aizliedza izplatīt. Vārdu sakot, ļoti gribētos, lai ir tradīciju nepārtrauktība, lai jaunieši pazītu savu priekšgājēju noieto ceļu un lai ir atvērti un kritiski jaunajam. Tad ar Dieva palīdzību viss būs labi.
Rīgas draudzēs ar cilvēkiem varēju strādāt pēc plāna un sistēmas, šeit, Cesvaines novadā, man biežāk ir jāķeras pie ābeces un jāstāsta elementāras lietas. Vidzemes augstiene var lepoties ar Gaiziņkalnu un citām augstienēm, bet, ja tā nav atvērta uz pārdabisko, uz patieso Dievu, tā nespēs izpaust visu savu krāšņumu.
Dievam vienmēr ir laiks, Viņš nekad nesteidzas, un Viņa mīlestība uz cilvēkiem ir plašāka, nekā to spējam iedomāties. Un Lieldienas to ļoti izteiksmīgi atgādina.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto