No 26. marta Lubānā par Lubānas novadpētniecības un vēsturisko liecību izstāžu zāles vadītāju darbā pieņemts AIGARS NOVIKS.
Aigaru ne tik sen varējām redzēt LNT projektā „Dziedošo ģimeņu šovs", kur viņš kopā ar pārējiem Gavaru-Noviku ģimenes pārstāvjiem gatavoja daudzveidīgus muzikālus priekšnesumus un savējiem arī skatuves tērpus.
– Tā bija pamatīga pieredze, lai gan sākumā likās, ka viss ir zināms, nekas nepārsteigs, – par aktivitāti saka Aigars. Viņš piebilst, ka šovā pārsteidza ļoti daudzas lietas. „Šobrīd mūsu ģimene no tā izjūt tikai ieguvumus. Procesa gaitā šķita, ka daudz tērējam, zaudējam, atdodam, bet iegūtā pieredze liecina, ka esam bagātinājušies mūzikas, skatuves pieredzes un visvairāk – cilvēcisko attiecību jomā. Esam sadraudzējušies ar visu novadu cilvēkiem, arī lubāniešiem, kurus iepriekš nepazinām. Materiālās vērtības nāk un iet, bet attiecības ar cilvēkiem ir visa stūrakmens."
– Vai tas ir likumsakarīgi, ka pēc dalības pārraidē, kurā izskanēja Meirānu vārds (Gavaru-Noviku ģimene pārstāvēja šo vietu), notika tieša atgriešanās dzimtajā pusē?
– Kaut pēdējos desmit gadus dzīvoju Rīgā, urbānie sapņi par bohēmisko dzīvi un uzdzīvi galvaspilsētā bija izsapņoti un kādu laiku jau vilka atpakaļ uz mājām. Dzimtā puse man vienmēr bijusi vieta, uz kuru atbraucot pārņem drošības izjūta. Tā ir miera osta pēc straujajiem darbiem, un doma par atgriešanos, ja būtu vien iespēja strādāt, man bija jau gadus pāris. Brīdī, kad ieraudzīju sludinājumu un pēc visiem kritērijiem un darba apraksta šķita, ka piedāvājums ideāli atbilst man, nolēmu pieteikties. Vadīt darbu Lubānas novadpētniecības un vēsturisko liecību izstāžu zālēs – tas raksturo manu būtību un interesējošo sfēru. Ja varu to veikt savā dzimtajā pusē, šaubu nebija.
– Cik liela bija konkurence uz šo vietu?
– Konkurence, protams, bija, lai gan par to īpaši informēts neesmu. Mēs tikāmies ar novada domes priekšsēdētāju pa vienam, tā ka pārējos pretendentus neiepazinu.
– Ko īsti darīji, ar ko nodarbojies, dzīvojot galvaspilsētā?
– Mūsdienās ir moderni teikt – vadīju laiku sevis meklējumos. Rīgā esmu darījis ļoti daudz ko. Sākumā strādāju profesijā – par apģērba dizaineru, jo esmu beidzis Rēzeknes Mākslas koledžu. Mākslas izglītības pluss ir tas, ka tā paplašina redzesloku visās humanitārajās jomās. Pēc mācībām Rēzeknē iestājos Latvijas Universitātē, kur studēju angļu valodu. Šobrīd esmu paņēmis akadēmisko gadu, bet ir doma neklātienē studijas pabeigt.
Rīgā izmēģināju arī citas sevi interesējošas nodarbes, piemēram, strādāju par stjuartu un kādu brīdi biju aģents, kas strādā ar pasažieriem Rīgas lidostā. Katrā ziņā visa mana līdzšinējā darba pieredze ir saistīta ar cilvēkiem, un to vēlos arī turpināt.
– Kāda ir vīzija, uzsākot darbu Lubānas novadpētniecības un vēsturisko liecību izstāžu zālēs, kas ir jaunradīta vieta pati par sevi?
– Sākt visu no sākuma ir liels un patīkams izaicinājums, un mani tas nebiedē. Priecājos, ka varēšu pašrealizēties un, aptaujājot vietējos entuziastus, nākt arī ar savām idejām. Vīzija tuvākajam laikam ir izstāžu zāļu atklāšana. Vēlos šo vietu veidot kā pulsējošu epicentru, kur sakopota informācija un pamatbāze par novada ievērojamiem cilvēkiem un vietām, ar kurām varam lepoties. Izstāžu zāles plānojam atklāt maija sākumā ar fotogrāfa Alfreda Grāvera izstādi, kas šobrīd skatāma Madonas muzeja izstāžu zālēs. Tas būs labs iesākums, jo fotogrāfs ir lubānietis. Grāvera darbi tika atrasti fotoalbumos Lubānā, Meirānos un citur. Tajos fiksētas dažādas sabiedriskās norises – vingrošanas stundas Lubānas pilsētas skolā, Oskara Kalpaka piemiņas godināšana Visagala kapos, Lubāna ezera regulēšanas darbi, vietējo cilvēku sagatavotās teātra izrādes un daudz kas cits. Lubāniešiem un novada iedzīvotājiem būs interesanti to visu redzēt vienkopus.
Gada laikā plānojam veidot pastāvīgās ekspozīcijas, kas mainīsies ilgākā laika periodā (ik pa trim četriem mēnešiem), paralēli tam veidosim izstādes sadarbībā ar vietējiem cilvēkiem. Vasarā, kad Lubānas pašdarbības kolektīvi dosies uz XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem, izstāžu zālēs iekārtosim ekspozīciju par to, kā viņiem tur gājis. Delegācijai līdzi brauks fotogrāfs, kas iemūžinās lubāniešu dzīvi Rīgā, un mēs par to mēģināsim apkopot vizuālu pārskatu savās izstāžu zālēs.
– Vai pats lielajos Dziesmu un deju svētkos piedalīsies? Ieaugšana Lubānā pa īstam noteikti varētu notikt ar līdzdarbošanos pašdarbībā.
– Tam piekrītu, un šobrīd ir pārrunas par manu dalību amatierteātrī „Priekšspēle". Skaitos jau rezervēts, jo jāvārds ir teikts. Tā kā vēl dzīvoju Meirānos (vecāku mājās), plānoju jurģus – tuvākajā laikā pārcelties uz Lubānu, lai šeit pavadītu maksimāli daudz sava brīvā laika.
Paralēli darbojos kopā ar ģimeni, veidojot koncertprogrammu. Vēlamies kopā ar Gavaru-Noviku ģimeni doties tūrē pa Latviju. 27. aprīlī būs koncerts Murmastienē, ir doma par koncertu Lubānā, iespējams, uzstāsimies arī Zemgalē.
– Lubānas pusei ir, ar ko lepoties – bagātīga novada arheoloģija, populāri un tautā mīlēti dižgari – ievērojamais tenors Jānis Zābers, mākslinieki Rūdolfs Pinnis, Vilnis Zābers, dzejniece Broņislava Martuževa un vēl, un vēl. Kādā veidā notiks šo gara milžu popularizēšana?
– Tās ir mūsu pamatvērtības, par kurām noteikti jāstāsta citiem. Šo cilvēku vārdi jāiekļauj pamatekspozīcijā. Man gribētos, lai iedzīvotāji apzinās novada spēku, un vēl ļoti svarīga ir mijiedarbība. Lai nav tā, ka fakti ir savākti un atspoguļojas vien stendos. Svarīgi ir aktualizēt šo personību devumu, lai tas no jauna uzrunātu cilvēkus. Atceros laiku, kad pirms pāris gadiem veidoju koncertuzvedumu, veltītu savam vectēvam – dzejniekam Jānim Gavaram. Pasākums bija plaši apmeklēts, un uzvedumā bija iekļauta dzeja, kas iziet cauri visai dzejnieka dzīvei. Skatītājos uzplaiksnīja rezonanse, un tas ļāva secināt, ka brīžos, kad par nesenu pagātni runājam mākslas valodā, cilvēkos dzimst neviltota interese un līdzpārdzīvojums. Mans mērķis ir novada izstāžu zāli veidot mūsdienīgu, lai arī jaunajai paaudzei te gribētos ienākt un būtu saistoši.
– Vai skats tiks vērsts jauno tehnoloģiju virzienā?
– Noteikti būs jādomā arī par jaunākajām tehnoloģijām, lai ekspozīcija būtu draudzīga visām paaudzēm, arī jauniešiem.
– Kāda ir izstāžu zāļu vadītāja komanda?
– Šobrīd esmu viss vienā personā – gan speciālists, gan mākslinieks, gan vadītājs. Izstāžu noformēšana, pasākumu vadīšana un organizēšana man nav nekas jauns, to daru ar prieku. Pieļauju, ka būs jāraksta un jācenšas iesaistīties starptautiskos projektos, lai piesaistītu līdzekļus novada vēsturisko liecību uzkrāšanai un saglabāšanai. Plāni un uzņēmība ir liela, atliek to īstenot.
Tā kā strādāju divas ar pusi dienas nedēļā – tā ir pusslodze, apzinos, ka, jo dziļāk ieiešu darbos, jo vairāk būs jāpaveic. Būs jāapmeklē kursi un daudz jāmācās. Ceru uz sadarbību ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, kas ir profesionāla un mūsdienīga iestāde ar sazarotu darbības lauku. Mani palīgi iedzīvotāju informēšanā būs laikraksts „Lubānas Ziņas", pašvaldības mājas lapa un reģionālais laikraksts „Stars". Vislielākie palīgi – novada cilvēki, kas ar entuziasmu interesējas par novadpētniecību, krāj faktus un lietas, lai dalītos visā ar mūsu nākamajām paaudzēm.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto