Nu jau vairāk nekā 30 gadus ANTRAS GOTLAUFAS dzīve nesaraujami ir saistīta ar Praulienu. Te iekārtota un katru gadu ar gardām zemenēm un avenēm vietējos iedzīvotājus priecē ZS „Ataugas", ciemata centrā ciemiņus uzņem viesu nams „Apiņu kalte", savukārt nedaudz tālāk – Madonā – darbojas kafejnīca „Stūrītis". Vairāk nekā divus gadus Antra Gotlaufa pilda arī Madonas novada pašvaldības domes deputātes pienākumus, kas vīram Valdim, Praulienas pagasta pārvaldes vadītājam, ļauj pajokot ar sievu par priekšnieka un padotā statusu.
– Esmu caur un caur madoniete. Piedzimu Madonā. Absolvēju Madonas 1. vidusskolu, bet mācības turpināju LLU, kur ieguvu sabiedriskās ēdināšanas pārtikas tehnologa specialitāti.
Stāsts par to, kā nokļuvu Praulienā, ir visai interesants. Ar vīru Valdi, kas nāk no Kurzemes, apprecējāmies jau studiju laikā. Drīz piedzima arī meitiņa. Tolaik, kā zināms, bija valsts sadale. Abi ļoti vēlējāmies iet uz Ērgļiem. Vilciens uz Rīgu, ļoti latviska vieta, kā ūdens tūrisma cienītājiem svarīgi bija arī tas, ka netālu ir Ogres upe. Taču Ērgļos nebija dzīvokļa. Devāmies upju braucienā pa Karpatiem, un kādā brīdī ātrumā izteicos: „Tikmēr meklēsim, kamēr būs jāiet dzīvot uz kaut kādu Praulienu." Praulienā dzīvoja tuvinieki no tēva puses, tādēļ nejauši izspruka tieši šīs vietas vārds. Man dzīvē bieži ir gadījies, ka kaut ko nejauši izsperu, bet vēlāk tas piepildās, un arī ar atnākšanu uz Praulienu bija līdzīgi. Praulienā tika pabeigta bērnudārza ēka, un arī dzīvokli mums deva. Atnācām un ļoti ātri iedzīvojāmies. Pagastā dzīvojam jau aptuveni 32 gadus, un ne mirkli nav nācies nožēlot savu izvēli.
– Kur slēpjas Praulienas pievilcības noslēpums?
– Viens no aspektiem ir pagasta novietojums. Madona ir ļoti tuvu –
nepilnu 10 minūšu brauciena attālumā. Nekad neesmu sajutusies, ka dzīvoju dziļi laukos, jo ir šis pilsētas tuvums. Tas noteikti ir minams kā viens no plusiem, tomēr lielākā vērtība, manuprāt, ir Praulienas cilvēki. Mūža garumā daudzus vietējos esam iepazinuši, un viņu attieksme ir ļāvusi iedzīvoties. Labi, mani var uztvert nosacīti par vietējo, taču vīrs – īsts ienācējs no Kurzemes. Ja viņš tik ilgu laiku ir spējis strādāt savā amatā un vadīt pagastu, laikam jau vietējie būs viņu pieņēmuši.
– Praulienā dzīvojot, arī darba nav trūcis.
– Varu priecāties, ka visu mūžu esmu darījusi darbus, kas saistīti ar manu profesiju. Lielu daļu dzīves strādāju citiem – padomju patērētāju sistēmā, vēlāk – privātuzņēmumos. Biju pirmā „Krūmiņa beķerejas" darbiniece un ilgus gadus tur nostrādāju. Kādā brīdī notika tāds kā klikšķis, un sāku pārdomāt, vai tiešām citi ir par mani gudrāki un varošāki? Iesniedzu atlūgumu, kaut gan tobrīd nekāda rezerves varianta nebija, un sāku domāt, kā strādāt pašai priekš sevis. Viens no lielākajiem pienākumiem, kas šobrīd prasa laiku, ir viesu māja „Apiņu kalte". Ja viesnīcnieki ik pa laikam žēlojas par klientiem, kas kaut ko salauž vai nekulturāli uzvedas, man jāsaka, ka ar viesiem līdz šim ir paveicies un vienmēr trāpās labi cilvēki, no kuriem daļa izvēlas atbraukt atkal. Viesu māja pastāv jau 10 gadus. Jāatzīst, ka tās vēsture ir visai interesanta. Par ēku pirmās ziņas parādījās 1888. gadā. Tā bija daļa no muižas kompleksa. Man no laika gala ir patikušas senas būves, un, atnākot dzīvot uz Praulienu, ejot garām, bieži nodomāju – žēl, ka ēka iet postā, būtu labi, ja kāds tai pieķertos. Tolaik Artim Kumsāram bija iecere ēkā izveidot mūzikas skolas filiāli, taču tā neīstenojās. Sagadījās tā, ka mums bija parādījušies brīvie līdzekļi, un atkal iestājās tas klikšķis, ka jāpiezvana mājas īpašniekam un jāapvaicājas par tās cenu. Ilgāku laiku, nesekmīgi cenšoties to pārdot, viņš cenu bija samazinājis vismaz uz pusi un, sajūtot, ka esam vietējie, nāca pretim. Jau pēc ēkas iegādes nodomāju – nu gan vienreiz ir trubā, jo nebija pat jausmas, no kura gala ķerties tai klāt. Laika gaitā, abiem ar vīru nedaudz pastrīdoties, saviem spēkiem esam to saveduši kārtībā, un rezultāts, vismaz manā skatījumā, ir labs. Maksimāli centāmies saglabāt visu vēsturisko, kas ēkā bija palicis. Nu māja ir ieguvusi otro elpu, un man pašai ir prieks, ka vismaz kaut ko paliekošu būšu Praulienai atstājusi. Jāpiebilst, ka „Apiņu kalte" ir slavena arī ar to, ka tajā uzņemta mākslas filma „Vilkatis Toms".
Pirms 6 gadiem Madonā atvērām pankūku kafejnīcu „Stūrītis", kas arī bija viena no tām iecerēm, par ko ilgi iekšēji svārstījos, taču īstajā brīdī biju izlēmīga.
– Nu jau vairāk nekā divus gadus esat domes deputātes statusā.
– Iepriekš nebija mērķis iesaistīties vēlēšanās un kandidēt uz domi, taču pirms pašvaldību vēlēšanām mani vairākkārt uzrunāja bijusī Madonas mākslas skolas direktore Marika Zeimule, kas veidoja Nacionālās apvienības deputātu kandidātu sarakstu. Pēc ilgāka pārdomu brīža piekritu, jo NA bija simpātiska ar savu stāju.
Jāatzīst, iepriekš domāju, ka mēs, mazās Madonas deputāti, kas viens otru pazīst, sanākam un domē izstrīdamies par labāko variantu, un tad vienojoties to pieņemam. Diemžēl ne vienmēr tā notiek. Ja jānosauc kāds lēmums, par kura nozīmīgumu pati esmu pārliecināta, tad noteikti jāmin skolu reformas sakustināšana. Manuprāt, balsojums par skolu skaita samazināšanu pilsētā bija smags, taču vienlaikus atbildīgs un pareizs. Par šī lēmuma pareizību es pārliecinos, raugoties uz Praulienas pamatskolu. Kad atnācu dzīvot uz Praulienu, pamatskolā mācījās četras reizes vairāk skolēnu. Lauku skolas kalpo kā donori pilsētai, un tas, manuprāt, nav pareizi, jo cīņa par skolēniem ir ļoti nežēlīga. Pati divus gadus pasniedzu stundas Barkavas arodvidusskolā, un arī tur trūkst audzēkņu. Manā vērtējumā, tik lielam skaitam bērnu un jauniešu nebūtu jāmācās vidusskolās, bet tā vietā jācenšas apgūt profesija. Apgūstot profesiju, vēl ir iespēja papildināt zināšanas kādā mācību iestādē, taču, izvelkot cauri vidusskolai viduvējību, mēs, un tas varbūt skanēs skarbi, ražojam inteliģentos bezdarbniekus, jo šo jauniešu tālākais etaps jau ir kādā no maksas augstskolām, kurai arī var tīri labi izšļūkt cauri, ja tikai samaksā.
– Kādi ir iespaidi par domes darbu un arī savu lomu tajā?
– Kopējais domes darbs ir vērsts uz novada attīstību, taču mani neapmierina tas, ka ir daudzi lēmumi, kas ir izlemti jau iepriekš. Ir reizes, kad neieklausās konstruktīvā opozīcijas viedoklī. Pat lemjot par jautājumiem tajās jomās, ko labi pārvaldu, nereti sajūtos muļķīgi, jo izrādās – citi zina krietni labāk par mani. Manā skatījumā, domes darbā mīnuss ir arī tas, ka tikai salīdzinoši neliela daļa no deputātiem ir pilnīgi neatkarīgi, jo viņiem nav finansiālās sasaistes ar pašvaldību. Pārējie saņem algu no pašvaldības budžeta, kas viņiem liedz būt 100% neatkarīgiem savos lēmumos.
Par nozīmīgiem lēmumiem runājot, prieks, ka beidzot ir arī sakustējies jautājums par Biksēres bērnudārza ēku. Mēs slēdzām Sarkaņu pamatskolu, kas bija pastāvējusi vairāk nekā gadsimtu. Tas bija ļoti sāpīgs lēmums. Skolas ēkā būs Novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle, kā arī aušanas pulciņš, taču, ja nebūs sakārtots bērnudārza jautājums, var gadīties, ka nebūs, kam mācīties aust. Šis ir mūsu parāds Biksēres iedzīvotājiem, kas noteikti ir jāatdod.
Jāpiebilst, ka ļoti augstu vērtēju savu kolēģi Jeuženiju Adamoviču. Zinu, ka citi dažkārt pasmaida par viņas teikto, taču tā enerģija un darbs, ko viņa velta, strādājot domē, ir atzinības vērti. Arī man savu reizi viņa neļauj atslābt jautājumos, kas nozīmīgi novada iedzīvotājiem.
– Zinu, ka daudzie darbi un pienākumi ir bijuši jāapvieno arī ar visai kupla bērnu pulciņa audzināšanu.
– Ar saviem bērniem varu no sirds lepoties. Priecājos, ka viņi ir pašpietiekami un katrs dzīvē ir atradis to, kas viņam patīk. Ar vīru esam jau no bērna kājas centušies viņus atbalstīt un respektēt to, ko viņi dara – bērna darbiņš ir tikpat svarīgs, cik manējais. Varbūt tādēļ viņi visi šobrīd ir ļoti aktīvi ar plašu interešu loku. Trīs no bērniem spēlē Madonas pūtēju orķestrī. Meita Guna ar vīru ir iegādājušies vecu lauku māju Praulienā, un redzu, ka viņiem tas būs pamatīgs mūža projekts. Par spīti tam, ka ne visi bērni ir uz vietas, spējam saglabāt tradīciju sestdienās sapulcēties, sarīkot pirts vakaru un izrunāties, kā kuram klājies, veselīgi arī pavelkot viens otru uz zoba. Arī, ja ir kāda ķibele, ģimene vienmēr pieslēdzas un kopīgiem spēkiem problēmu atrisina.
– Pēc visa iepriekš stāstītā laikam lieki vaicāt par vaļaspriekiem, jo tie visi meklējami darbos?
– Ir arī vaļasprieki. Kā jau lokālpatriote dziedu Praulienas korī. Joprojām patīk ziemā aizbraukt uz kalniem paslēpot. Arī vasarā gadās izbrīvēt laiku atpūtai. Gaidu, kad beigsies ogu laiks, lai augusta beigās kaut kur paceļotu. Pēdējos gadus braucam divatā kopā ar vīru. Atslēdzam telefonu un uz kādu nedēļu – prom. Šogad plāns ir apbraukt apkārt Latvijai, turoties maksimāli tuvu robežai. Valdis ir izpētījis ceļus un sastādījis maršrutu. Tas būs interesants piedzīvojums.