Praulienas pagasta pārvaldes īpašumu apsaimniekošanas nodaļas vadītājs un Madonas novada pašvaldības domes deputāts RIHARDS SAULĪTIS, kaut gan Praulienā ir ienācējs, daudzu vietējo apziņā ir īstens tīrasiņu praulēnietis, jo jau vairākus gadu desmitus viņa dzīve bijusi nesaraujami saistīta ar Praulienas pagasta attīstību un saimniecisko jautājumu risināšanu.
– Zinu, ka Prauliena nav jūsu dzimtā puse.
– Nāku no Rīgas, kur uzsāku arī skolas gaitas, taču, dzīves ap-stākļiem būtiski mainoties, nonācu laukos – sākumā Alūksnē, tad Madonā, Ļaudonā un visbeidzot Praulienā. Esmu viens no tiem, kurus izaudzinājusi valsts – internātskola. Mācījos Ērgļu arodvidusskolā, kur ieguvu tehnisko apkopju meistara profesiju, taču laika gaitā tika apgūts vēl ne mazums arodu. Tie bija pirmie gadi, kad profesionālo izglītību šajās skolās apvienoja ar vispārizglītojošo programmu, un varu ar pārliecību teikt, ka sniegtās izglītības līmenis bija ļoti kvalitatīvs. Praulienā nonācu, dodoties līdzi sievai, kas tikko bija beigusi augstskolu un kam tika uzticēts vadīt feldšerpunktu. Tolaik, var teikt, sāku dzīvot no nulles, jo līdz tam laikam bija posms dzīvē, ar kuru palepoties nevaru. Spēlēju vokāli instrumentālajā ansamblī, un tam gluži dabiski līdzi nāca citas vājības – smēķēšana un alkohols. Atnākot uz Praulienu, dzīvi izmainīju un vienā paņēmienā atbrīvojos no visiem trim netikumiem. Sāku strādāt Praulienas padomju saimniecībā par inženieri siltumtehniķi. Turpinājumā bija arī citi darbi, taču pēc laika, sākoties likstām ar veselību, darbu nomainīju un sāku strādāt par šoferi. Padomju saimniecības pēdējos gados saimniecībā darbojos kā saldējamo iekārtu meistars. Ir iets cauri dažādiem darbiem un pienākumiem, jo, laukos strādājot, cilvēkam bija jābūt universālam. Izveidojoties paju sabiedrībai, tās kopsapulcē man piedāvāja augstu amatu, taču to nevēlējos. Vēlāk jau aicināja pagasta padome darboties kā priekšsēdētāja vietniekam. Tā es kopš 1991. gada visu šo laiku esmu nostrādājis Praulienas pagastā. Līdz pat 2009. gadam biju arī pagasta padomes, vēlāk novada domes deputāts, un kā interesantu faktu varu minēt arī to, ka biju pirmās Madonas rajona padomes atjaunotajā Latvijā deputāts. Deputātu bija ļoti daudz, un arī jautājumi, ko izskatījām, nebija no vieglajiem, tai skaitā par Ļeņina pieminekļa demontāžu Madonā (pašreizējā Saieta laukumā). Amati un to nosaukumi ir mainījušies, arī laiki ir bijuši dažādi, taču vienmēr esmu strādājis Praulienas pagasta labā un turpinu to darīt.
– Pērn, bet jo īpaši šogad Madonas novadā norisinās komunālo pakalpojumu sniegšanas centralizēšana. Tiek reorganizēti pagastu komunālie uzņēmumi, bet pakalpojumu sniegšana uzticēta lielajiem Madonas uzņēmumiem. Kāds ir jūsu skatījums uz šo procesu?
– Šajā jautājumā manas izjūtas ir divējādas. Prauliena ilgu laiku ir bijis viens no tiem pagastiem, kas visu centās darīt saviem spēkiem. Mums ilgstoši nav bijis komunālā uzņēmuma, kā tas ir citviet. Tas 1994. gadā daudzu problēmu dēļ bankrotēja. Pagastam nebija, kur likties, un visa sabrukusī, līdz kliņķim nolaistā sistēma bija jāpārņem. Tika nodibināta nodaļa, kuras vadīšana kā papildu pienākums man tika uzticēta, un kopš tā laika esam visu sistēmu vilkuši paši. Brīžiem ir gājis ļoti grūti. Viens no smagākajiem posmiem bija jau 1994. gadā, kad pārstāja darboties katlumāja, kuru mēs tās parādu dēļ nevarējām pārņemt. Lai cilvēki nelauztu mājas sienas un nebojātu logus, velkot savus dūmeņus, mēs katru daudzdzīvokļu māju atbalstījām ar naudu, kas ļāva uzstādīt apkures katlus. Tikai viena māja bija tāda, kas tomēr izvēlējās katrā dzīvoklī domāt par savu apkures veidu. Visus gadus esam pieraduši, kaut arī smagi, cīnīties, paši ar visu tikt galā, taču šobrīd, manuprāt, ir pareizi, ka pakalpojumu sniegšana tiek centralizēta. Atkritumu apsaimniekošanu SIA "Madonas namsaimnieks" pārņēma jau 2006. gadā, un arī ūdenssaimniecība šobrīd pāriet AS "Madonas ūdens" pārziņā. Jā, man vietējie iedzīvotāji ir teikuši – varam taču turpināt darboties paši. Piekrītu, ka pēc ūdenssaimniecības sakārtošanas, kas tika paveikta par Eiropas finansējumu, mēs varētu sistēmu uzturēt paši, taču atslēgas vārds ir tarifs. Ja arī turpmāk paliek spēkā politiskā apņemšanās, ka tarifs pakalpojumam visā novadā tiek izlīdzināts, Prauliena ir ieguvēja, jo, sistēmu uzturot saviem spēkiem, tarifs būtu krietni vien augstāks. No tā arī izriet secinājums, ka lielo komunālo pakalpojumu sniedzēju ienākšana pagastos ir pareizs solis.
– Kāds ir jūsu gan kā deputāta, gan praulēnieša skatījums uz tālāko novada un arīdzan Praulienas pagasta attīstību?
– Ja runājam par Praulienu, zinu, kas būtu darāms, taču šim sasaukumam to diezin vai vairs izdosies paveikt. Jau kopš pagasta padomes laikiem, kad novads vēl nebija izveidots, daudz uzmanības veltījām skolai un bērnudārzam. Abas iestādes ir sakārtotas, skolu Madonas rajonā mēs siltinājām vieni no pirmajiem, vēl pirms lielajiem Eiropas projektiem. Arī bērnudārzu siltinājām par saviem līdzekļiem. Arī komunālās saimniecības sistēma pagastā ir sakārtota. Par Praulienas pagasta ceļiem nevaram sūdzēties, un, kā ir teicis Andrejs Ceļapīters, pagastā ir ceļi, pa kuriem var droši braukt ar 90 km/h. Ir pašiem savi autobusi utt. Taču visskumjākā situācija ir ar dzīvojamo fondu. 90. gadu sākumā Praulienas centrā gandrīz visi dzīvokļi daudzdzīvokļu mājās tika privatizēti. Pašvaldībai patlaban centrā ir tikai divi dzīvokļi, līdz ar to var uzskatīt, ka dzīvojamā fonda, ko piešķirt cilvēkiem, kuri vēlētos ienākt pagastā, nav, lai gan vēlme pēc tiem ir bijusi. Dzīvojamais fonds, ko savulaik pagasts pārņēma no brūkošās padomju saimniecības, jau tolaik bieži vien bija katastrofāls, un pagasts nevarēja izvēlēties – šo īpašumu ņemam, bet šo ne – bija jāpārņem viss no bilances uz bilanci. Ļoti bēdīga situācija šobrīd ir Lūzā, Meldrājos, kā arī ar Gustavskolas internāta ēku. Šīs ir ēkas, kurās dzīvo sociāli maznodrošinātie, taču tās pārveidot par sociālajām mājām nevar, jo daļa dzīvokļu ir pašvaldības, bet daļa – privatizēti. Šķiet, praktiskāk būtu nevis ieguldīt līdzekļus šo ēku, kas ir ļoti sliktā stāvoklī, sakārtošanai, bet uzcelt jaunu. Sociālie dzīvokļi noteikti ir tas jautājums, kas Praulienai ir ļoti aktuāls.
Kas attiecas uz novadu, būsim godīgi – novadā šajos gados ir padarīts ļoti daudz. Vienīgais, kam vēl vairāk būtu nepieciešams pievērsties, ir ceļu sakārtošana, kā arī jāpabeidz novada skolu tīkla reforma.
– Madonas novada domē strādājat jau otro sasaukumu. Pastāstiet par savu darba procesu!
– Domē darbojos divās komitejās – finanšu un attīstības, kā arī uzņēmējdarbības, vides un teritoriālo jautājumu – un divās komisijās – apbalvojumu piešķiršanas un iepirkumu. Visvairāk darba ir iepirkumu komisijā, kur cenšamies panākt to, lai pašvaldība iegūtu pēc iespējas kvalitatīvāku pakalpojumu.
Pirms katras domes sēdes pāris vakaru veltu sēdes jautājumu iepazīšanai un tos iedalu divās kategorijās. Pirmā ir tehniski jautājumi, kur par sagatavoto lēmumprojektu nekas daudz nav diskutējams un ir nepieciešams tikai balsojums, un otrā – jautājumi, kuri noteikti raisīs diskusiju. Man ir interesanti uzklausīt to cilvēku viedokli, kuri konkrētajā jautājumā ir zinošāki, un tikai tad izvērtēju, piekrītu vai nepiekrītu šim viedoklim, no kā būs atkarīgs arī mans balsojums sēdē. Ir gadījies, ka viedoklis sēdē izmainās pēc kāda domes kolēģa argumentētas uzstāšanās. Arīdzan uzskatu, ka, ja reiz novadā deputāti, kā to paredz likums, tiek iebalsoti no politisko partiju sarakstiem (lai gan pats neesmu LZS biedrs), ir nepieciešams ievērot frakcijas disciplīnu. Arī mūsu frakcija domē pirms balsojumiem sanāk kopā, katrs izsakām savu viedokli un nolemjam, kā būtu pareizāk balsot.
– "Stara" lasītāji jūs varētu pazīt arī kā zinošu cilvēku sporta jautājumos, jo jūsu viedokli parasti vaicājam saistībā ar notikumiem sportā.
– Esmu no tiem, kam ļoti patīk sekot līdzi sportam. Arī šonakt pusaizmidzis skatījos Porziņģa komandas pirmo sezonas spēli. Līdz Bertānam gan neizturēju. Patīk daudzi sporta veidi – hokejs, basketbols, arī bokss saista. Ļoti patīk arī populārzinātniski raidījumi. Nezinu, kas tā par sērgu, bet mani ļoti aizrauj visas jaunās informācijas tehnoloģijas. Ik pa laikam cenšos kādu jaunu iekārtu, lietojumprogrammu vai aplikāciju izmēģināt. Ja runājam par atpūtu, jāatzīst, ka vienmēr esmu apskaudis (labā nozīmē) tos cilvēkus, kuri, pārnākot mājās, darbu spēj atstāt darbā. Man galva vienmēr piebāzta ar darba jautājumiem un netieku no tā vaļā.
– Sekot līdzi „Rīgas Dinamo" gaitām šosezon jau ir pielīdzināms mazohismam.
– Nenoliegšu, ka tas ir grūti, taču varu minēt arī vienu plusu. Ja iedziļinās komandas spēlēs un sāk sīkāk analizēt, atklājas, ka visās spēlēs hokejisti cīnās – nav bezierunu zaudējumu. Runājot par hokeju – ceru, ka ar tā tēvaiņa aiziešanu kaut kas Latvijas hokejā tomēr mainīsies uz labu.
– Kā noprotu, neesat Kirova Lipmana fans?
– Kā iespējams būt Lipmana fanam? Noklausījos LHF vadības vēlēšanu sanāksmē izskanējušo Oļega Sorokina runu. Viss ļoti precīzi pateikts. Un tā melot visai Latvijas sabiedrībai, tai skaitā par personīgi hokejam doto naudu, labi zinot, ka pats nav devis ne centa, bet finansējums nācis no "Grindeks", par ko saņemti visai dāsni reklāmas līgumi. Ceru, ka ar jauno federācijas valdi hokeja saimniecība valstī uzlabosies.
AGRA VECKALNIŅA foto