Madonas pilsētas 1. vidusskolas sākumskolas skolotāja ANITA VOITIŅA nesen atzīmēja skaistu dzīves jubileju. Vēl tagad viņas klase ir vienos ziedos. Tā ir noticis, ka Madonas pilsētas 1. vidusskola ir skolotājas Anitas Voitiņas pirmā un vienīgā darbavieta, kurā rit jau 37. darba gads.
– Vienmēr priecājos par to lielo uzmanību, ko saņemu no saviem skolēniem, par ziediem, apsveikumiem, zīmējumiem. Ir neparasti skaista šī tradīcija, ka pie mums skolotājs tiek sveikts ar ziediem gan 1. septembrī, gan Skolotāju dienā, gan mācību gada noslēgumā, kā arī dzimšanas un vārda dienā. Tādējādi caur šiem ziediem savā dzīvē esmu saņēmusi tik daudz mīlestības no skolēniem, tik daudz pozitīvā, kas sniedz enerģijas lādiņu turpmākajām gaitām. Arī pati starp bērniem vienmēr jūtos jaunāka, cenšos turēt viņiem līdzi, – aicināta uz sarunu, saka Anita Voitiņa.
– Varbūt jau bērnībā zinājāt, ka kļūsit par skolotāju?
– Esmu lauku meitene. Mana bērnība pagāja Atašienē. Skola atradās grāfa Borha pilī Marinzejas ezera krastā. Kaut gan mani Atašienes vidusskolā mācīja izcili skolotāji, audzinātāja bija vācu valodas skolotāja, tolaik nebija sapņa, ka pati vēlos kļūt par skolotāju. Bijām neliela, bet laba klase, kas joprojām ik pēc pieciem gadiem brauc uz skolas salidojumiem. Kad aizbraucām uz Rīgu, kur notika augstskolu Atvērto durvju diena, aizgājām arī uz Rīgas Tehnisko universitāti, kur bija atbraukuši arī Liepājas Valsts pedagoģiskā institūta pārstāvji. Auditoriju aizrāva profesors Jānis Mencis, kas prezentēja savu Liepāju. Viņš arī mani pārliecināja, ka jābrauc turp studēt. Sekoja 12 stundu garais ceļš no Atašienes līdz Krustpilij, tad – līdz Rīgai, no Rīgas – līdz Liepājai. Taču bija vērts. Jānis Mencis mūsu kursam bija arī matemātikas pasniedzējs. Metodika, ko viņš iemācīja, bija zelta vērtībā, un visi tolaik mācījāmies no viņa grāmatām.
– Tātad, kā Jānis Mencis ievadīja pedagoģijā, tā joprojām esat tai uzticīga.
– 1978. gadā pabeidzu Liepājas Valsts pedagoģisko institūtu. Ar sākumskolas pedagoga diplomu togad uzsāku darbu Madonas 1. vidusskolā. Ja studentus māca tādi pasniedzēji kā Jānis Mencis, tad jaunie skolotāji sāk strādāt ar misijas apziņu. Tas ir īpašs darbs. Saprotu, ka tas no ikviena prasa lielus enerģijas krājumus, jo bērni gaida, lai skolotājs viņus visu laiku aizrautu, interesanti stāstītu, būtu ar humora dzirksti, lai pamodinātu arī aizmigušos un tos, kas negrib mācīties, lai vestu ekskursijās. Ir tāds vārds "jākūsā", un tā ir jābūt – citādi nevar. Protams, ir dažādas dienas, dažādas klases. Piemēram, varu atnākt uz klasi labi sagatavojusies, bet kaut kā nesanāk, nepavelkas, un ir atkal tā, ka viss izdodas, ja bērniem patīk, pati – gandarīta.
– Kā pati esat mainījusies līdzi paaudžu maiņai?
– Nevar salīdzināt, kādi bija bērni laikā, kad uzsāku darbu, un tagad. Nu jau manā klasē mācās kādreizējo pirmo audzēkņu atvases. Kādreiz nebija pieredzes, kā panākt disciplīnu un klusumu, bet meistars rodas ar gadiem. Bija laiki, kad Ziemassvētkus ne no kā svinējām, paciņas ne no kā taisījām. Tagad bērni ir atraisītāki, laimīgāki, arī pati vairs nestrādātu ar tādām metodēm, kādas bija senāk. Agrāk visi starpbrīžos staigāja gaiteņos pa divi, bija formastērpos, vadība nāca tos pārbaudīt. Esmu tam cauri izgājusi, kamēr sagaidījām demokrātiju. Tagad var strādāt radošāk, brīvāk. Arī pati esmu gudrāka, viedāka, lietas ir iegājušās, vairs nav jādomā, kā novadīsi stundu. Ir konspekti, pieraksti, bet pašai arī ir jāapgūst jaunas zināšanas, kā ko iemācīt. Jā, ir jāiet laikam līdzi, tādēļ padziļinātos datorkursos apgūstam jaunāko, jo arī skolotāja darbā ir ienākušas jaunākās tehnoloģijas, e-klase. Šī ir paaudze, kas pieradusi, ka informācija skrien ekrānā gar acīm.
Prieku rada tas, ka bērniem izdodas sagatavot kādu pārsteigumu. Ne velti manas meitenes ir ievērojušas, ka nežēloju brīvo laiku, lai saviem audzēkņiem sagatavotu apsveikumus, diplomus, lai katrs ir gandarīts. Vasarā ir tradīcija, ka kaut kas skaists ir jāsagatavo 1. septembrim, lai skolēns ne tikai ierodas uz skolu ar puķēm, bet arī pats aiziet ar mazu apsveikumu no skolotājas.
– Vai meitas arī kādreiz skolā ir mācījušās mammas klasē?
– Negribēju, ka meitas Ilze un Laura būtu manā audzināmajā klasē. Viņām jau pietika ar to, ka esmu skolotāja, kaut necentos ne maisīties, ne ietekmēt. Laurai kādreiz mācīju tikai folkloru. Meitas esmu apdalījusi ar to, ka 1. septembrī nevarēju aiziet kopā ar viņām, jo jābūt savā klasē. Vīram arī jāstrādā (Andrejs Voitiņš strādāja mežniecībā), un bija vien jāsaka: "Lauriņ, Ilzīt, tieciet pašas galā!" Līdz ar to abas iemācījās būt patstāvīgas, abas beidza arī mūzikas skolu. Tagad vēroju mammas, kas tik ļoti seko līdzi saviem bērniem, apčubina, man nebija cita varianta. Ir žēl, ka viņām drusku nodarīju pāri ar savu aizņemtību, un ar šī laika skatījumu gribētu būt vairāk klāt. Ilze ir izmācījusies par angļu valodas skolotāju, pastrādāja skolā, dabūja Eiropas stipendiju, aizbrauca uz Portugāli, tur valodu centrā mācīja angļu valodu, vienlaikus apgūstot arī pašu portugāļu valodu, bet tagad strādā Londonā, Latvijas vēstniecībā par sekretāri. Laura arī apguva angļu valodu, bet izvēlējās atgriezties Madonā, strādā par žurnālisti. Citu skolotāju bērni mācījās manā klasē, bet nekad uz viņiem neliku kādu īpašu akcentu. Vien visiem vienādi svarīgi ir, lai tajā brīdī, kad norit darbs, neviens netraucē, lai ir klusums. Taču visu var sarunāt, kaut gan audzināšana daudzreiz ir pat grūtāka nekā mācīšana.
– Kas ir grūtākais sākumskolas bērnu audzināšanā?
– Sākumskola – tas ir skaists vecums, dabiskais, bērnišķīgais, brīnišķīgais periods, kaut bērniem sākumā gandrīz viss ir jāieliek mutē un skolotājai ir jābūt arī kā mammai, jāredz, kurš ir bēdīgs vai saslimis, kam kādas problēmas. 1. klasē tā vienkārši ir, un, ja skolotājs ir gatavs strādāt ar jaunāko klašu bērniem, ir jāzina visas psiholoģiskās nianses, kas kurā vecumā bērnam ir svarīgi. Tagad vai katram ir mobilais telefons, ar kuru allaž gribētos paspēlēties, bet klasē ir kastīte, kur telefonu stundu laikā atstāt, lai nezvanītu un netraucētu. Daudzi paliek pagarinātās dienas grupā un izmācās jau skolā, bet mazie arī tur ir jāpieskata, kurš aiziet uz basketbolu, logopēdiju, kurš uz mūzikas skolu, kurš gaida vecāko brāli vai māsu. Ceturtajā klasē skolēni jau vairāk "čupojas" savā starpā, mazāk vajadzīga skolotāja uzmanība. Klasē parasti ir 28-30 bērnu, bet visi ir jāpatur redzeslokā. Mācu latviešu valodu, matemātiku, ētiku, zīmēšanu, rokdarbus, sociālās zinības, bet sportu, mūziku un angļu valodu māca citi skolotāji.
Bēdīgi ir tie brīži, kad kāds ir uzaudzējis "ragus" un pašam tad grūtāk ar klasesbiedriem sadzīvot. Vēl svarīgi saprast, ka ir jādara, ka ir jāpiespiežas pie darba arī tad, ja negribas, jāzina savs pienākums. Zināma lietu kārtība arī veicina darba procesu, tāpēc atgādinu: "Netraucē citiem, nespēlējies, koncentrē uzmanību!" Protams, ka ne visiem sanāk vienādi labi un ātri, galvenais – lai nav klajas slinkošanas vai negribēšanas, kā arī negatīvas izturēšanās citam pret citu. Katram bērnam ir savi talanti, tie tikai ir jāierauga un jāattīsta. Ir, protams, arī malāstāvētāji, bet ar laiku pieeju var atrast arī tiem.
– Kur rodat atslodzi, ko paspējat?
– Tiesa, jaunībā varēja daudz vairāk paspēt. Atceros, ka Liepājas gados dziedāju augstskolas studentu korī, ansamblī, ko vadīja Vilnis Kronbergs, notika koncerti, izbraukājām Latviju. Madonā bija Vidzemes vokālais ansamblis, Cesvaines koris un kultūras nama skolotāju koris. Braukāju uz kursiem, mācīju folkloru, notika "Baltās stundas", pabeidzu arī maģistrantūru. Tiku iesaistījusies arī vingrošanas un ūdensaerobikas nodarbībās, atjaunojos pirtiņā.
Nāk pavasaris – mans mīļākais gadalaiks, tāpēc, jūtot dabas atmodu, rodu jaunu enerģiju un iedvesmu. Tā kā bērnību pavadīju laukos, dārzs man ir asinīs, tāpēc iesaistos arī puķu draugu pulciņā, esmu mācījusies arī dārza plānošanu. Pavasarī atkal priecāšos par jaunajiem asniem, saskatot, kas ir labi pārziemojis, rakšu dārzā zemi, gaidīšu uzziedam tulpes, narcises, lilijas un citas mīļākās puķes. Patīk arī ceļot, un daudz kur pabūts – pēdējos gados pie meitas Ilzes Anglijā, pie draudzenes Vācijā, pērngad arī Holandes skaistie dārzi apskatīti. Vasarā prieku radīšu, braucot ar riteni uz karjera ezeru, kur peldos līdz pat septembrim. Rudenī ļoti patīk doties sēņot, arī konservēt. Ziņas izlasu arī internetā, bet atslodzei man ir vajadzīgi žurnāli, grāmatas, tās vienmēr pa rokai.
– Vai ir noskaidrots dzīves moto?
– Īpaši nekādus pieturas punktus neesmu salikusi, jo katrā dzīves mirklī ir bijis svarīgs kas cits. Taču dzīve cilvēkam ir dota, lai to piepildītu un izdzīvotu, izgaršotu un priecātos par katru skaistu mirkli, kas sniedz gandarījumu. Ja kas izdodas, kas gan var būt labāks.
Prieks par tik daudziem satiktajiem cilvēkiem – maziem un lieliem, un ikviens no viņiem ir ko vērtīgu un paliekošu sirdī atstājis un manu mūžu bagātinājis.