Nedēļu pēc 2017. gada valsts budžeta pieņemšanas Saeimā Madonu apmeklēja Latvijas Reģionu apvienības līderis – Saeimas deputāts MĀRTIŅŠ BONDARS, kas tikšanās laikā ar Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolēniem pārrunāja gan ar izglītību, gan politiku saistītus jautājumus, tikās ar novada vadību, kā arī paviesojās laikraksta redakcijā, kur ar 23. novembra Saeimas plenārsēdē 20 reižu tribīnē kāpušo deputātu pārrunājām aktuālos jautājumus.
– Jūsu apvienība visai pārliecinoši iekļuva parlamentā, kā arī saņēmāt lielu sabiedrības atbalstu kā viens no Valsts prezidenta amata kandidātiem, vai joprojām uzturat un jūtat saikni ar vēlētājiem, viņu atbalstu?
– Nevaru sūdzēties. Regulāri izbraucu ārpus Rīgas un tiekos ar iedzīvotājiem, pārrunājot viņus interesējošos jautājumus. Nav noslēpums, ka šobrīd karstākā tēma ir mikrouzņēmumu nākotne, un tā, tautas valodā runājot, uzņēmējus ir „uzdzinusi palmā", jo viņiem nav izprotams, kā valdība var pieņemt un Saeima apstiprināt likuma grozījumus, kas negatīvi ietekmēs tik daudzas ģimenes Latvijā.
– Situācijas ar mikrouzņēmumiem mēdz būt atšķirīgas. Ir, kam tas ir vienīgais veids, kā nodarboties ar uzņēmējdarbību, taču ir arī gadījumi, kad mikrouzņēmuma nodokļa režīms tiek izmantots, lai veiksmīgāk optimizētu nodokļus.
– Mikrouzņēmuma nodokļa likums ir izstrādāts ar skaidru mērķi attīstīt mazo uzņēmējdarbību. Gadījumi, kad kāds lielāks uzņēmums to izmanto, lai optimizētu nodokļus, ir viegli konstatējami, un Valsts ieņēmumu dienests atbilstoši likumam var rīkoties. Tās ir atrunas, ka nevar lielos aiztikt. Vienkārši VID ir bail viņiem ķerties klāt. Minēšu visiem labi zināmo piemēru ar ēdināšanas uzņēmumu „Gan Bei", kas gan nav saistīts ar mikrouzņēmuma nodokli, taču ir pietiekami ilustratīvs. Pieķerts uzņēmums, kurš gadiem ilgi krāpies ar nodokļu maksāšanu, neiemaksājot sociālās iemaksas par darbiniekiem, un apgājis PVN maksāšanu. Kas notika ar šo uzņēmumu? Soda nauda, un uzņēmums turpina darboties, neraugoties uz to, ka pamatīgi kropļojis tirgu. Jebkurā tiesiskā valstī tas būtu slēgts un īpašnieki, kuri piedalījušies noziedzīgajās shēmās, stātos tiesas priekšā.
– Ar kādām izjūtām pats vērojāt budžeta pieņemšanas procesu 23. novembrī?
– Ir skaidrs, ka valdošā koalīcija ir par šāda veida budžeta pieņemšanas procesu un, kā jau iepriekš minēju, vismaz vienā sadaļā kaitējums valsts ekonomikai jau ir izdarīts. 24. novembra vakarpusē piedalījos sanāksmē, kurā bija pulcējušies visai daudz uzņēmēju. Jau tikko ieejot telpā, viņi mani uzrunāja, daļa pat ar dusmām vaicājot – ko mēs tai Saeimā darām, vai apzināmies to, kas ir nodarīts? Šie cilvēki reaģēja uz budžeta ekonomisko sadaļu, taču bija arī jautājumi par deputātu kvotās sadalītajiem 20 miljoniem – „kā deputāti var tā rīkoties ar mūsu nodokļu maksātāju naudu, šādā veidā vai nu atklāti pērkot vēlētāju balsis, vai atbalstot savu interešu objektus". Sabiedrība visu redz un saprot. Visi zina, ka nedz Solvitai Āboltiņai, nedz Augustam Brigmanim un Raivim Dzintaram, kas iesniedza priekšlikumu par 400 000 eiro piešķiršanu projekta realizācijai Rīgas Zooloģiskajā dārzā, nav nekāda sakara ar šo iestādi. Taču deputātam Ingmāram Līdakam – gan, un viņš, uznākot tribīnē, godīgi saka – jā, tas bija mans priekšlikums, bet kas gan tur slikts, ka to iesniedz citi deputāti?
– Kādēļ deputātu kvotu sadale ir pieņēmusi šādu dīvainu aprisi un deputāti šo procedūru atbalsta?
– Tam ir vairāki iemesli, taču vēlos minēt divus galvenos. Pirmais – tas ir veids, kā izvairīties no Valsts kontroles. Uz ministrijās pieņemtajām normām un lēmumiem vēl var norādīt, taču ja reiz pati Saeima tā lēmusi, ko tur iebilst.
Latvijā ir daudz neremontētu kapliču, atbalstāmu biedrību, sporta organizāciju, baznīcu, koru utt. Kādēļ atbalstu bez plašāka izvērtējuma saņem tikai daži? ZZS godīgi arī pasaka, ka viņi atbalsta kori „Pa saulei", jo tas dzied partijas kongresos. Otrs iemesls ir vēlētāju uzpirkšana, ko var uzskatīt par legālo korupciju. Mums valstī ir viena pilsēta, kurai dod miljonus. Visi šo pilsētu zina – tā ir Ventspils. Ir pilsētas, kam tiek doti simti tūkstoši. Tām seko novadi, kuriem tiek atvēlēti desmiti tūkstoši, un visbeidzot ir pašvaldības, kuras nesaņem neko, taču Latvijā dzīvojošam cilvēkam nebūtu jājūtas diskriminētam tikai tādēļ, ka pilsētu, kurā viņš dzīvo, nesauc Ventspils.
– Latvija ir parlamentāra republika, kurā parlamentu atšķirībā no valdības pilsoņu kopums ievēlē tieši. Vai pašiem deputātiem tas nesit pa pašcieņu, ka viņi bieži vien ir padarīti par valdības un tās ārpusē esošu varas centru pieņemto lēmumu apstiprinātājiem – balsošanas mašīnām?
– Par šo tēmu esmu Saeimas plenārsēdēs runājis, vaicājot, vai deputātiem nav kauns slēpties vienam aiz otra muguras, taču tad parasti seko, piemēram, Solvitas Āboltiņas izsaucieni no sēžu zāles, lai es beidzu moralizēt, jo viņi paši zina, kā vajag rīkoties. Tie, kuri sēž Saeimā, jūtas labi, jo viņi ir nopirkti un arī paši var pirkt – nopirkti no izpildvaras, bet paši var pirkt vēlētāju balsis. Tas ir nožēlojami.
– Jūsu politiskā apvienība nes reģionu vārdu. Kā vērtējat situāciju reģionos un iespējas attīstīt teritoriju ārpus Rīgas un lielajām pilsētām?
– Reģionos visa sākums ir izglītības un veselības aprūpes pieejamība. Bez tā attīstība reģionos nav iespējama. Ja nebūs šo divu bāzes nepieciešamību, arī cilvēku laukos nebūs. Trešais svarīgākais jautājums ir ceļu infrastruktūra.
Mūsu apvienības pārliecība ir, ka Latvija nav tikai viena liela pilsēta, kuru ieskauj milzīgs parks. Reģioni un to pilsētas ir katra ar savu bagātību, vienalga, vai mēs runājam par Liepāju, Madonu vai kādu lauku ciematu.
Šobrīd ļoti aktīvi notiek depopulācijas process, kas daļēji ir saistīts ar to, ko minēju iepriekš, – nav pietiekami nodrošināti bāzes pakalpojumi. Šis ir reģionālās politikas jautājums, jo dzīve ir pierādījusi – ja tiek nodrošināti apstākļi, cilvēki var un vēlas dzīvot laukos, veidot savu ģimeni, attīstīt biznesu. Piemēram, vai zinājāt, ka Neretas novadā ir lielākā buļļu izsoles vieta reģionā, uz kuru sabrauc pircēji no daudzām valstīm? Sāpīgs ir arī reemigrācijas jautājums, jo diemžēl ir daudz to cilvēku, kuri savu nākotni ar Latviju vairs nesaista. Tas gan ir lielākoties arī pašvaldības jautājums. Pieredze rāda – ja aizbraukušais atgriežas, viņš parasti atgriežas vietā, no kuras nācis, kur ir viņa senču īpašums, mājas. Svarīgi noturēt šo saikni ar izbraucēju, lai viņš nezaudē latviskumu, piederības izjūtu Latvijai un pēc tam, kad beidzis mācības vai darba gaitas, ar iekrāto naudu un zināšanām atgriežas savā novadā, var aktīvi iesaistīties tā tālākajā attīstībā.
– Pēdējos pāris gados Rietumvalstīs aizvien lielākus panākumus gūst galēju politisko uzskatu atbalstītāji, kā arī populisti. Vai jūtat, ka arī Latvijā tiem atbalsts varētu augt?
– Latvijā koalīcija par populistiem dēvē visus tos, kuri šobrīd nav pie varas. 2018. gadā, redzot to, kā uzvedas koalīcija, vara mainīsies, jo cilvēkiem ir apnicis sadzīvot ar to, ka politiķi rīkojas negodīgi, netaisnīgi, zaglīgi. Par netaisnību es jau iepriekš šajā sarunā izteicos. Kādēļ viena pilsēta un tās iedzīvotāji ir svarīgāki par citiem? Kādēļ vienas partijas atbalstītāji ir nozīmīgāki par citu partiju vai tiem cilvēkiem, kuri politikā vispār nav iesaistījušies? Nav noslēpjama ZZS saikne ar Aivaru Lembergu, un nav noslēpjams NA atbalsts maksātnespējas administratoriem, kuri iznīcina tiesisko vidi Latvijā un bāž savās kabatās miljonus.
– Ko tas liecina par Latvijas vēlētāju, ja viņš zina visu jūsu uzskaitīto, taču tāpat izvēlas balsot par šiem politiskajiem spēkiem?
– Tā ir kopēja atbildība. Vēlētājs uzņemas atbildību, vēlēšanās nobalsojot par kādu politisko spēku, savukārt politiķa atbildība ir pildīt dotos solījumus starpvēlēšanu periodā. Varu jums parādīt video, kurā koalīcijas partijas pārstāvoši politiķi priekšvēlēšanu diskusijās sola nodokļus nepaaugstināt, taču šis jau ir trešais valsts budžets pēc kārtas, kurā nodokļu sistēma tiek mainīta. Pie varas esošajiem par to būtu jāmaksā, un šo samaksu sauc par uzticības mandāta zaudēšanu, kad politiķis vairs netiek pārvēlēts. Nevar tā būt, ka mēnesi pirms vēlēšanām mēs sakām, ka nodokļus nemainīsim, bet jau trīs gadus pēc kārtas to tāpat izdarām. Par solījumu nepildīšanu „jādod pa nagiem". Iedos vienreiz, otrreiz, un trešajā reizē šāda rīcība vairs nesekos. Varam palūkoties uz publiskajā telpā plaši izskanējušo gadījumu ar Alūksnes slimnīcu. To vēlējās slēgt ne jau tādēļ, ka būtu pārdomāts priekšlikums par slimnīcu tīkla optimizāciju, bet gan tikai tādēļ, ka netālu atrodas Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienības iestāde, kas pieder veselības ministres padomniecei, un ir vēlme pacientu plūsmu no Alūksnes novada novirzīt uz šīm slimnīcām, par ko turklāt maksāt vajadzēs valstij. Tas ir skandalozi. Ja alūksnieši nebūtu saorganizējušies, paņēmuši savu orķestri, sakāpuši autobusos un atbraukuši uz Rīgu, neizslēdzu, ka decembrī tiktu saņemta vēstule no veselības ministres par to, ka Alūksnes slimnīca tuvākajā laikā beidz pastāvēt. Tas nenotika tikai tādēļ, ka vietējie iedzīvotāji spēja nacionālā līmenī pievērst uzmanību konkrētai problēmai, kas savā būtībā ir legālas korupcijas piemērs.
09.12.2016.