Trīsdesmit gadu kalpošana policijā nozīmē tūkstošiem pieredzes stundu, neskaitāmus izaicinājumus un stingru mugurkaulu, ko veidojis darbs sabiedrības drošības labā.
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Dienvidvidzemes iecirkņa Izmeklēšanas nodaļas 2. grupas galvenā inspektore INGA SAFRONOVA šogad sasniegusi izdienas vecumu, taču izvēlējusies neapstāties – viņas profesionālais ceļš turpinās.
– Kā aizsākās jūsu ceļš policijā?
– Tas ir mans veiksmes stāsts, kā veiksmīgi var izvēlēties profesiju. Mācoties pamatskolā un vēlāk vidusskolā, par policiju nebija nevienas domas. Tāpat arī ģimenē neviens nebija saistīts ar šo profesiju.
Pēc vidusskolas absolvēšanas man bija doma mācīties par grāmatvedi, tomēr tā brīža finansiālo apsvērumu dēļ, man nebija iespējas mācīties, tamdēļ vienu gadu aizvadīju strādājot, taču vēlme iegūt augstāko izglītību mani nepameta nevienu brīdi.. Manās rokās nonāca augstskolu katalogs. Izšķirstīju, un sapratu, ka vēlos būt policiste. Aizbraucu uz atvērto durvju dienu augstskolā. Lai gan līdz tam man nebija nekādas saskarsmes ar policista profesiju , pēc dzirdētā augstskolas atvērto durvju dienā mana izvēle bija par labu Latvijas Policijas akadēmijai. Tā 1995. gada 1. augustā uzsāku mācības. Šobrīd varu teikt, ka lēmums bija pareizs un nevienu mirkli to nenožēloju. Ja man jautā, kāds ir mans hobijs, varu atbildēt, ka tas ir mans darbs. Strādāju ar visu sirdi un dvēseli, nežēlojot nevienu minūti darbam. Mans lielākais gandarījums ir palīdzēt cietušajam. Atskatoties uz aizvadīto laiku, nevienu brīdi neesmu gribējusi kaut ko mainīt.
– Kāds tolaik bija mācību process?
– Esmu ļoti pateicīga par iespēju mācīties citādākā sistēmā. Tolaik 1. kursā bijām aptuveni 250 studenti, no tiem – 54 meitenes. Pirmo gadu visi kopā dzīvojām kazarmās. Mājās tikām reizi mēnesī. Ārpus augstskolas teritorijas arī iet nedrīkstējām, es teiktu- bija nedaudz armijas režīms. Mēs visi bijām ļoti saliedēti. Šobrīd, sazinoties ar kādu no kursabiedriem, sajūta, ka ar viņiem esi ticies vakar, lai gan ir pagājuši daudzi gadi.
Tā bija ļoti jauka augstskola un nenovērtējams ir tas, ko viņi mums ir iemācījuši. Manuprāt, izglītības sistēma bija ļoti laba, arī pasniedzēji bija ar lielu pieredzi un interesi par savu darbu. Pēc akadēmijas absolvēšanas, kursa biedri devās strādāt uz dažādām iestādēm, ne tikai uz policiju.
Viens ir mūsu pašu attieksme pret darbu un mācībām. Otra lieta – cik ļoti pasniedzējs prot ieinteresēt. Arī augstskolā mācoties, bija lekcijas, kuras galīgi neaizrāva, bet bija nodarbības, kuras klausījāmies ar milzīgu interesi.
Studiju laikos bija disciplīna. Diena sākās ar rīta rosmi. Tad sekoja brokastis, astoņas stundas lekcijās. Līdz vakariņām laiku pavadījām savās auditorijās, kur mācījāmies. Pēc vakariņām bija brīvais laiks un tad – soļošana. Diena bija gara, bet ļoti piesātināta. Bija iespējas gan sportot, gan piedalīties šaušanas nodarbībās, kas man ir patikusi jau no pamatskolas laikiem.
– Pēc akadēmijas absolvēšanas darba gaitas uzsākāt Madonā.
– Nevienu mirkli nebija doma palikt Rīgā. Es neesmu pilsētas bērns, jo nāku no Ļaudonas. Izvēle par Madonu man bija skaidra.
Tolaik Madonas iecirknī bija vakance, esot praksē saņēmu apstiprinājumu, ka varēšu šeit strādāt.
– Diemžēl sabiedrībā par policijas darbu joprojām valda dažādi stereotipi.
– Es pieļauju domu, ka stereotipi ir veidojušies, jo cilvēks, kuram nav bijusi saskare ar policijas darbu, nezina un nemaz nevajag visu zināt, piemēram, ar kādām metodēm strādā policija. Cik daudz jāizdara, lai nonāktu pie atrisinājuma. Ir lietas, ko sabiedrība nezina un tāpēc rodas viedoklis, ka policija neko nedara.
Arī man pašai, nākot uz policiju, prātā nenāca, ka patiesībā ir tik ļoti daudz noziegumu. Tiesa, es kā jauniete par to nemaz nedomāju.
– Laikam ejot, attīstoties tehnoloģijām utt., mainās arī noziedzīgi nodarījumi, kas jāizmeklē.
– Mainījies ir viss un mums ir jāaug tam visam līdzi, ir jāmācās. Kā izmeklētāja strādāju no pirmās dienas policijā. Noziegumi ir mainījušies. Ja kādreiz aktuālas bija zādzības, tad tagad izteiktas ir krāpšanas internetā. Tolaik par to pat iedomāties nevarējām. Šobrīd tādu gadījumu ir ļoti daudzi un grūti saprast, kāpēc tā notiek, jo sabiedrība regulāri tiek informēta, bet joprojām ir cilvēki, kas atzīst, ka neko nav par to dzirdējuši par to.
Runājot par krāpšanu, viena daļa ir tie, kas apkrāpti, bet ir ļoti daudz to, kas apkrāpj. Jaunu cilvēku vidū izteikti ir tie saucamie naudas mūļi, kas atļauj izmantot savus kontus. Diemžēl cilvēki uzskata, ka tas ir veids kā viegli nopelnīt. Samazinot vienu krāpšanas veidu, vietā nāk cits. Mums atkal ir jāmācās, kā atklāt nākamo soli.
Visnežēlīgākie noziedzīgie nodarījumi ir konflikti, pielietojot fizisku spēku. Diemžēl netiek domāts, kādas sekas var būt sitot. Viens sitiens var izvērsties par milzīgu nelaimi. Ir briesmīgi apzināties, cik nežēlīgi var būt cilvēki.
Tāpat izplatīta ir narkotiku lietošana jauniešu vidū. Tiek ieguldīts liels preventīvs darbs, lai izglītotu jauniešus, tomēr ne visi spēj atturēties no kādu atkarību izraisošu vielu lietošanas. Vardarbība ģimenēs, nelabvēlīgas ģimenes, kur cieš bērni, seksuāla vardarbība, tās ir lietas, kurām nevajadzētu būt, tomēr šādu gadījumu ir daudz.
Šajā darbā cilvēcīgais faktors nezūd. Un nav nozīmes, cik darba gadi aizvadīti. Pirms pati kļuvu par mammu, uz notikumiem, kuros iesaistīti bērni, raudzījos citādāk. Esot ar bērnu, katrs notikums kļuva daudz emocionālāks.
– Kāda ir izmeklētāja ikdiena?
– Tāpat kā citu profesiju pārstāvjiem, arī policijas amatpersonām nepārtraukti jāmācās. Likumdošana mainās, tiek ieviestas novitātes.
Nav tādu dienu, kad policijā nekas nenotiek. Katru dienu mūsu apkalpojamajā teritorijā notiek lielāks vai mazāks noziegums. Bieži ir situācijas, kad izmeklētājs ir saplānojis savu ikdienas darbu, taču notiek kāds noziedzīgs nodarījums, kura izmeklēšanā ir nekavējoties jāiesaistās, līdz ar to mums ir jābūt elastīgiem un jāprot savu darbu pārplānot. Kā Izmeklēšanas nodaļas 2. grupas galvenais inspektors, atbildu par savas grupas izmeklēšanas darbu.
Darbs ir dinamisks un interesants. Es nespēju iedomāties sevi strādājam vietā, kur ir vienveidīgs, vienmuļš, garlaicīgs darbs. Tāpat nepārtraukti ir kustība.
Policistiem katru gadu ir jākārto fiziskās sagatavošanas normatīvi. Tas nozīmē, ka jāuztur sevi labā fiziskā formā. Šeit jāsaka liels paldies maniem sporta skolotājiem Jānim Pommeram un Ērikam Barkovskim, kuri mums bija iemācījuši lielisku attieksmi pret sportu, nodarbības bija interesantas, kuras vēlējāmies apmeklēt.
Mani kā cilvēku vienmēr biedē neziņa. Tiklīdz tu zini, kā būs, tu pieņem pārmaiņas. Tas attiecas arī uz darbu. Policija laika gaitā ir piedzīvojusi reformas, un katru reizi tas nedaudz ir biedējis, bet jāteic, ka katras pārmaiņas ir uz labu.
Izmeklētāja darbu salīdzinu ar puzles likšanu. Liekot gabaliņu pa gabaliņam, nonākam pie rezultāta, kas dod gandarījumu par paveikto.
– Darbs policijā ir smags, neiztikt bez stresa situācijām, tāpat – nedrīkst ļauties emocijām. Kā jūs atgūstat spēkus un enerģiju?
– Jau vairākus gadus man ir vaļasprieks – ceļot. Līdz ar to savus atvaļinājumus cenšos pakārtot ceļojumiem. Pārsvarā tie ir ārpus Latvijas. Pēdējā gada laikā vien esmu devusies četros tālos ceļojumos – uz Spāniju, Madeiru, Itāliju un nupat uz Dubaiju. Nebraucu skatīties tikai pilsētvidi, man patīk daba un autentiskums. Mani uzlādē apziņa, ka strādāju, lai varētu ceļot. Atmiņas, piedzīvoto neviens nevar atņemt. Ar citu skatījumu skatos ceļotāju raidījumus, kas man ļoti patīk. Pasaulē un arī mums pašiem ir tik daudz skaistu vietu, kuras apmeklēt un redzēt. Pati smejos, kamēr vēl esmu jauna, jāceļo uz tālākām vietām, bet vecumdienās varēs apceļot Latviju. Sapnis ir aizceļot uz Norvēģiju.
Ceļoju kopā ar ģimeni un man ir prieks, ka arī manam dēlam ir vēlme ceļot, iepazīt pasauli, dažādu tautu kultūru.
Ceļošana, īpaši ārpus Latvijas robežām, ir lieliska iespēja pilnībā atslēgties no darba. Esot uz vietas, pati pieķeru sevi pie domas, ka jāpārbauda e-pasts, jāpaskatās, vai nav kas steidzams jāizdara.
– Sasniedzot 50 gadu vecumu, var doties izdienas pensijā. Vai turpināsiet darba gaitas?
– Savā dienesta gaitā nekad noteicošais nav bijis iespēja doties izdienas pensijā, par to līdz šim nebiju domājusi. Kad tuvojās izdienas vecums un bija jādomā, vai pagarināt dienestu, ne mirkli nebija šaubu, ka vēlēšos turpināt dienestu. Ne es, ne mājinieki nespējam iedomāties, ka varētu sēdēt mājās. Man vajag būt cilvēkos, bet tajā pašā laikā ir nepieciešama arī atpūta no cilvēkiem un laiks sev. Visā ir nepieciešams līdzsvars.
– Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri vēl tikai domā par policijas darbu?
– Ja ir kaut mazākā vēlme vai doma strādāt policijā, es ieteiktu to darīt! Vienmēr jāpatur prātā, ka izvēloties kādu profesiju vai darbu, nevar to darīt ar devīzi- kaut kur jau jāstrādā! Neviena profesija nav viegla vai grūta, viss ir atkarīgs no mūsu pašu attieksmes.
09.01.2026.