Aronas pagasta Lodē klusā, neskartā dabas stūrītī savu miera ostu atradis JĀNIS RAUDA. Viņa vārds daudziem noteikti asociējas ar kādreizējo Sarkaņu pagasta kolhozu „Sarkanais stars”, kura priekšsēdētājs Jānis Rauda bija desmit gadus.
Viņš aizvadījis darbīgu un bagātu mūžu, nesen nosvinējis 85. dzimšanas dienu un, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām ik pa reizei nododas savam vismīļākajam hobijam – medībām. Lai gan tik aktīvi kā savulaik to īstenot vairs nesanāk, patika pret to nav zudusi.
Kopā ar dzīvesbiedri Vizbulīti viņi savā mājā čubinās jau 25 gadus. Mājas mieru sargā uzticamais četrkājainais draugs Džimis, kas nu jau arī ir seniors. Pāris saka – te ir klusi un mierīgi, apkārt svaigs gaiss, daba, neviens netraucē, garām mājai plūst Sulas upīte. Un ko gan vairāk var vēlēties?
– Pastāstiet par savu ģimeni, dzimto pusi un to, kādu izglītības ceļu izvēlējāties!
– Esmu dzimis tepat Lodes muižā 1938. gadā. Arī mans tēvs bija vietējais. Tolaik, kad Bermontu padzina no Latvijas, tiem karavīriem, kas to izdarīja, bija iespēja tikt pie zemes, īpašumiem. Puišiem tolaik nebija nekā, tikai šineļi mugurā. Izlozes kārtībā tika noteikts, kas kuram kritīs. Viens dabūja pili, otrs tika pie meža. Tā, pamazām strādājot, veidojās saimniecības. Tas viss notika Ulmaņlaikos, un saimniecības tad bija visai pasīkas. No to pašu puišu vidus, kuri tika pie šiem īpašumiem, tika izlozēti (kā mūsdienās saka) pagastu vadītāji. Mans tēvs arī tika par Kusas pagasta priekšnieku. Kas gan viņš, tāds puišelis būdams, par pagasta priekšnieku?! Prasīju, cik tad liela alga viņam bija, ja tādā amatā strādāja? Esot pelnījis 15 līdz 20 latus. Tai pašā laikā skrīveris, kurš darīja visus darbus, saņēma 90 latus. Tā tie visi puiši ik pēc laika mainījās, viens no priekšnieka darba aizgāja, nākamais stājās vietā. 1945. gadā sāku mācīties Kusas pamatskolā, tieši pēc kara, vienu laiku Ilze Indrāne bija iestādes direktore. Pēc Kusas skolas beigšanas iestājos Madonas vidusskolā, savukārt pēc tam devos mācīties tālāk uz Lauksaimniecības akadēmiju. Iestājos Lauksaimniecības un mehanizācijas fakultātē. Pēc akadēmijas absolvēšanas mani nozīmēja strādāt uz Jēkabpils rajonu, tur strādāju milzīgā iestādē, kas atbild par meliorāciju un lauku tehniku. Konkrēti mans amats bija valsts tehnikas uzraudzības inženieris. Kādu laiciņu nostrādāju tur, pēc tam apprecējos. Sieva bija agronome Vietalvā, es vienu brīdi pastrādāju sovhozā par inženieri. Vēlāk mani savervēja atpakaļ uz dzimto pusi, kur Cesvaines sovhozā darbojos kā galvenais inženieris. Vēlāk sovhozu pārdēvēja par Valsts šķirnes lopu audzētavu.
– Kādu atminaties laiku, kuru pavadījāt kolhoza „Sarkanais stars" priekšsēdētāja amatā?
– Rakstniece Anda Līce kādreiz bija pie manis atbraukusi, teica, ka vajagot uzrakstīt grāmatu par kolhoza laikiem. Taču es neko negatīvu pateikt par to nevaru, tikai pozitīvo vien. Parasti jau cilvēki saka par kolhoziem ne tos labākos vārdus. Tā arī netiku sācis rakstīt to grāmatu par dzīvi kolhozā. Tik briesmīga dzīve jau arī tajos laikos tomēr nebija. Protams, daudz kas bija atkarīgs no pašu gribas, arī no priekšsēdētāja. Tāda apzinīgā strādāšana vairāk notika tieši kolhozā, bija savākti labi kadri, iecirkņa priekšnieki arī. Man bija ļoti labs vietnieks Aivars Pureniņš, kas šad tad atbrauc pie manis aprunāties. Tāpat arodbiedrības priekšniece Ērika Ozola arī bija labs cilvēks. Daudzi mēdz teikt, ka kolhozā tikai dzēra vien un necik nestrādāja. Tā mums nebija, es nevarētu teikt, ka notika traka dzeršana. Protams, atsevišķi gadījumi jau bija, bet, lai teiktu, ka nemitīgi un tikai dzeršana vien – tā ne! Kolhoza priekšsēdētāja amatā pavadīju 10 gadus. Atceros, ka man mēdza prasīt un joprojām šad tad pajautā, no kā tolaik visvairāk bija bail. Man visvairāk bija bail no siena laika, jo tolaik nebija nekādu modernu tehnikas iespēju. Bijām atkarīgi no laikapstākļiem, bet tieši tas ir būtiskākais nosacījums, kas ietekmē lopu barības sagādi. Atnāca pie manis seši vai septiņi iecirkņu priekšnieki un jautāja: "Nu, priekšniek, ko tālāk darīsim? Jau nedēļu līst, vairāk pļaut zāli nevaram, jo tā nekalst, viss sapūs un lopbarību saražot nevarēs. Ko darām?" Vajadzēja pieņemt lēmumu. Es nolēmu, ka zāle tomēr tik un tā ir jāpļauj. Tā arī izgājām uz tādiem riska momentiem un kaut kā izkūlāmies. Nebija citas izejas – bija jāizkuļas.
– Jūsu darba mūžs bijis gana rosīgs. Kas no tā palicis atmiņā visspilgtāk?
– Valsts šķirnes lopu audzētavā Cesvainē strādāju gan par direktora vietnieku, gan darbojos mehanizācijas sfērā. Audzētavu finansiāli atbalstīja Maskava, lai sekmētu tās darbību. Ja kaut kas bija nepieciešams, varēja vērsties pēc palīdzības, prasīt to, kā trūka. Cesvainē nostrādāju 18 gadus par direktora vietnieku un galveno inženieri, un tad tiku norīkots uz darbu kolhozā „Sarkanais stars", kur pildīju priekšsēdētāja pienākumus. Sākumā saņēmu pārmetumus, ka esmu aizgājis strādāt uz tādu kolhozu, kas jau gadu darbiniekiem neizmaksā algas. Beigu beigās kaut kā no tiem parādiem izkūlāmies, sākām nodarboties ar palīgražošanu un tā pamazām tikām līdz panākumiem. Naudu varēja iegūt tieši ar palīgražošanu. Piemēram, ja kolhozā strādāja 600 cilvēku un peļņa bija 600 000, tad palīgražošanā tika nodarbināti 30 cilvēki, bet peļņa bija 3 000 000. Tātad viss balstījās uz palīgražošanas nozari. Ražojām ekstraktus, kas bija jauna nozare, darbojās arī ģērēšanas cehs. Cilvēki bija savam darbam lojāli, ar vēlmi darboties, un tieši tas jau arī noveda pie rezultāta. Aizgāja pat tik tālu, ka 10. klases skolnieces strādāja uz kartupeļu vākšanas kombaina. Viņas smejot stāstīja, ka vecāki mājās runājot: „Mēs mazāk nopelnām visu gadu strādājot, nekā jūs uz kombaina!"
– Kas, jūsuprāt, ir galvenais ikvienā darbā, lai sasniegtu rezultātu?
– Plānošana ir viens no panākumu pamatiem. Kolhoza valdei ar arodkomiteju bija noslēgta vienošanās par to, ko darīs kura puse un kā tās abas iesaistīsies izpildāmā veikšanā. Visu ieplānoto simtprocentīgi, protams, neizpildījām, jo ne visam pietika naudas. Taču bez plānošanas nekur tālu nevar tikt! Kad kolhozu epopeja beidzās, cilvēki tā īsti nemaz negribēja, ka kolhozi sabrūk. Liela daļa bija gatavi un vēlējās darboties, strādāt kā līdz tam. Daļa cilvēku par centīgu darbu saņēma arī prēmijas, kas savukārt sekmēja labklājības līmeni. Kolhozu likvidācija notika pakāpeniski. Es pēc tam paliku darboties palīgražošanā, jo šī joma vēl darbojās pēc „Sarkanā stara" beigām. Taču neko sevišķu tā vairs nedeva. Vēl kas būtisks – kontakti. Ja ir pazīšanās, tad lietas kārtot izdodas krietni vienkāršāk.
– Nevar visu laiku veltīt tikai darbam. Ir taču jāatvēl kāds brītiņš arī hobijiem un atpūtai. Kādas bija jūsu sirdij tīkamākās nodarbes?
– Kad vien varēju, kad tikai bija laiks, piedalījos medībās. Tas ir mans hobijs cauri laikiem. Kad strādāju kolhozā, dziedāju tautas korī „Cesvaine". Tas arī bija jābalsta no visām pusēm, jo vismaz tajos laikos pašdarbība nebija lēta. Kādā ziņā? Tādā, ka kolektīvi bija jāvadā uz mēģinājumiem, koncertiem, pasākumiem. Tas prasīja līdzekļus un nebija lēts prieks, taču nevar neatzīt, ka tas zināmā mērā neatmaksājās. Svinējām arī Jāņus, neko no tā neaizliedza, lai gan daudzi klaigāja, ka šos svētkus neatļauj. 600 cilvēkiem bija sarūpētas 2 tonnas alus, un, ja kāds ko prasīja, teicām, ka tie mums ir darba svētki, kurus atzīmējam.
– Laiks tik ātri skrien, nesen atzīmējāt 85. jubileju…
– Jā, tā nu tas ir. Pie manis bija atbraucis jaunais Aronas pagasta pārvaldes vadītājs Sandis Kalniņš, lai apsveiktu. Prieks par tādu apsviedīgu un izdarīgu, jaunu cilvēku. Var redzēt, ka viņam rūp, interesē pagasta jautājumi, ka viņš ir atsaucīgs un vēlas risināt problēmas. Man tā pagrūti ar staigāšanu, sāp kājas, taču kustēties cenšos tik un tā. Ziemā gan tas bija grūti, jo visapkārt sniegs, pa to nevar izbrist. Bet tagad, kad ārā pavasaris, un arī vasarā pastaigāju pa pagalmu, izmetu kādu lociņu pa savu teritoriju. Jāatzīst, ka medības man patīk – vēl joprojām uz tām dodos. Cik nu varu, cik veselība ļauj, tik arī daru, bet nu jau būs jācenšas no tām attālināties.
21.04.2023.