1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās, savienojot Baltijas valstu galvaspilsētas – Tallinu, Rīgu un Viļņu, lai „pieminētu" 1939. gada 23. augustā starp Vāciju un PSRS parakstīto Molotova-Ribentropa paktu un vienam otru stiprinātu cīņā par kopīgu mērķi – Baltijas valstu neatkarības atgūšanu. Tobrīd ikvienā liesmoja ticība, cerība, mīlestība, drosme un cieņa pret savu valsti. Katrs bija labās gribas un ciešas apņēmības pilns atgūt Dzimtenes neatkarību. 2009. gadā akcija „Baltijas ceļš" tika iekļauta UNESCO programmas „Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā, tādējādi apliecinot kustības nozīmīgumu visas pasaules mērogā.
Šodien tiek svinēta „Baltijas ceļa" 30. gadadiena ar mērķi atgādināt un skaidrot tā nozīmi vietējā un starptautiskā mērogā, turpināt fiksēt „Baltijas ceļa" organizatoru un dalībnieku atmiņas, aktualizēt un aktivizēt sadarbību starp Baltijas valstīm un daudzveidīgās norisēs iesaistīt plašu sabiedrību. „Baltijas ceļā" pirms trīsdesmit gadiem piedalījās arī akciju sabiedrības „Sadales tīkls" remontu un būvniecības direktors VALDIS VUCĀNS no Aiviekstes.
– Kas bija tā vieta, kurā jūs kļuvāt par „Baltijas ceļa" ķēdes posmu?
– Stāvēju starp Cēsīm un Valmieru netālu no tās. Mūsu vieta bija pie Miegupītes. Iepriekš jau tikām informēti, kur tieši nāksies stāvēt, pēc vajadzības tikām arī mazliet pakontrolēti, padzenāti uz vietām, kur bija mazāk cilvēku. Posmos, kas bija tukšāki, tad arī stāvējām.
– Kā turp nokļuvāt – ar organizētu transportu vai personīgo?
– Braucām turp kolektīvi ar organizētu autobusu. Tas bija laiks, kad aktīvi risinājās Tautas frontes darbība. Savācāmies grupā un ar autobusu devāmies uz norādīto vietu. Diezin vai toreiz cilvēki zināja, kas notiks pēc tam… Tas bija sava veida pārdomu brīdis, ka mēs varam vairāk, nekā varējām iepriekš. Toreiz tā bija melnā gadadiena Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanai. Toreiz mēs nesapratām, ka „Baltijas ceļš" izvērtīsies par tik nozīmīgu pasākumu. Daudzos mita arī skepse: kas gan tur tāds īpašs – aizbrauksim, sadosimies rokās, pastāvēsim. Salīdzinot statistiku starp latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, mūsu bija mazāk nekā kaimiņtautu pārstāvju. Iespējams, ka viens no faktoriem tam bija latviešu tautas mentalitāte, bet mēs savu posmu veiksmīgi noslēdzām. Cilvēku bija pietiekami. Paskatoties uz „Baltijas ceļu" šodienas acīm, varu teikt, ka šīs akcijas nozīmīgums bija visai liels.
– Vai „Baltijas ceļā" bijāt kopā ar ģimeni, draugiem un kolēģiem?
– Sieva ar mazajiem bērniem palika mājās, es braucu kopā ar draugiem un kolēģiem no darbavietas. Tautas frontes darbība bija ļoti aktīva, arī barikāžu laikā tika piešķirts transports, kas cilvēkus nogādāja Rīgā.
– Kā uzzinājāt, ka šajā posmā trūkst cilvēku?
– Pirms „Baltijas ceļa" mums jau tika nodota informācija, kurp katrai grupai jādodas, viss jau bija atrunāts. Kā jau minēju, uzsvars tika likts tieši uz vietām, kur nebija daudz ļaužu. Tā kā viss notika plānveidīgi un atbilstoši situācijai, braucām, kur bija jābrauc.
– „Baltijas ceļu" organizēja Tautas fronte. Pats bijāt tās biedrs. Kā izpaudās Tautas frontes darbība?
– Jā, es biju Tautas frontes dalībnieks. „Baltijas ceļš" bija sākums manai aktīvajai dalībai tajā. Faktiski es biju viens no tiem, kuri organizēja procesus. Tas bija manas jaunības maksimālisma un pārmaiņu laiks, brīvības vēsmas. Apkārt virmoja nojautas, ka esam kļuvuši daudz brīvāki. Radās iekšēja nepieciešamība iesaistīties savai valstij svarīgos un būtiskos procesos, notikumos. Acīmredzot, visas šīs izjūtas bija tas, kas lika darboties. Arī sabiedrības locekļi brauca un pieteicās, izrādīja vēlmi līdzdarboties. Tā šī kustība arī veidojās. Starp maniem tā laika aktīvākajiem domubiedriem un Tautas frontes dalībniekiem bija Imants Siliņš, kas nu jau ir vīrs gados. Viņam jau tolaik bija liela pieredze. Bija arī vairāki citi vīri, mani līdzgaitnieki. Visi mani vienaudži, ar kuriem tajā laikā kopā strādāju, sevišķi kolēģi, bija cilvēki, uz kuriem var paļauties.
– Ar kādām emocijām atceraties „Baltijas ceļu"?
– Grūti pateikt, vai mēs tobrīd tik ļoti izjutām šīs akcijas nozīmīgumu, bija tāda savāda izjūta. Nezinājām, kas tas īsti ir, ko tas nozīmē. Tāpat valdīja neskaidrība, kāda tam būs nozīme. Fonā skanēja radio, mēs visi rokās sadevušies stāvējām. Sapratām, ka tagad varam sajust daudz vairāk, nekā esam sajutuši iepriekš. Stiprināja tas, ka zinājām – šāda akcija notiek ne tikai Latvijā vai tikai vienā tās pilsētā, bet visā Baltijā.
– Raugoties no šodienas skatpunkta, kā jums šķiet, vai toreizējie notikumi bija tā vērti, ņemot vērā līdzšinējo situāciju Latvijā?
– Visi, kuri piedalījās „Baltijas ceļā", to darīja ar domu atgūt brīvu valsti, brīvu sabiedrību. Viss, ko tolaik paveicām, summējās kopā mūsu valsts labā. Daudzi to arī nenovērtē un neapzinās šo būtisko notikumu nozīmīgumu. Jaunākā paaudze nav pieredzējusi iepriekšējos laikus, gados vecajiem cilvēkiem varbūt sirdī ir palicis rūgtums. Domāju, ka šodien „Baltijas ceļa" rezultātā sagādāto iespēju liela daļa nenovērtē. Jaunieši redz mūsdienu sniegtās iespējas, bet nesaprot, neapzinās, ka var būt daudz sliktāk, ka ir bijis sliktāk un sarežģītāk. „Baltijas ceļš", manuprāt, ir ārkārtīgi būtisks solis tam, ko esam paveikuši un izdarījuši.
– Kā pirms trīsdesmit gadiem izpratāt kustības mērķi? Ko dalībnieki gribēja parādīt?
– Mūs vienoja viens mērķis un bija skaidrs, par ko mēs iestājamies. Viss bija sadalīts divās frontēs – baltie un melnie spēki. Valdīja pilnīga skaidrība, kurš ir kurā pusē, kurš par ko iestājas, kurš pret ko cīnās. Protams, tagad latviešu tauta ir apmaldījusies pati sevī, apmaldījusies nevajadzīgās savstarpējās cīņās. Cīņa par varu un ietekmi – tas mūs tikai pavājina. Mēs nemākam sarunāties, jo īstenībā visas problēmas rodas no tā, ka nav savstarpēju sarunu, nav komunikācijas. Ja cilvēki māk komunicēt un cits citu saprot, necīnās viens pret otru, rezultāts ir pavisam citādāks. Diemžēl, mēs esam iestiguši tādā kā muklājā. Varbūt ir jāsarīko katram savs iekšējais „Baltijas ceļš" jaunā pakāpē…
– Vai šodien jūs vēlreiz rīkotos tāpat?
– Šis ir klasisks jautājums šādās situācijās. Protams, arī tagad es rīkotos tāpat, kā to darīju toreiz.
– Vai plānojat apmeklēt kādu „Baltijas ceļam" veltītu pasākumu?
– Konkrēti neko speciāli iecerējis neesmu, bet iespējams, ka sanāks kādu pasākumu apmeklēt. Darba sakarā es visai bieži braucu garām tai vietai, kur „Baltijas ceļa" dienā stāvēju, ikreiz atminos to laiku, un tā ir sava veida „Baltijas ceļa" atcerēšanās.
– Ar ko, jūsuprāt, tautai jāsāk, lai izvestu sevi no muklāja, kurā tā šobrīd stieg?
– Mēs it kā dzīvojam pietiekami labi un tā varētu vienu laiku arī padzīvot, bet ir viena neizbēgama patiesība – pasaule attīstās. Arī mums ir jāmainās. Protams, tik ātri neiekļūsim starp attīstītajām valstīm. Sabiedrība tiek maldināta, ka mums pārmaiņas nav vajadzīgas, jo tiek ģenerētas ārpus mums. Par piemēru varam minēt reģionālo reformu – tāda, kāda tā ir iecerēta tagad, šī reforma bija vajadzīga jau pirms pieciem desmit gadiem. Es saprotu tos cilvēkus, kuri cīnās pret to, jo viņiem ir savas intereses, kāpēc tas tiek darīts, bet viss mūsu sabiedrības ietvaros tiek bremzēts no pašvaldību puses. Daudziem nepatiks tas, ko šobrīd saku, bet divi būtiskākie traucēkļi mūsu valsts un cilvēku attīstībā ir ēnu ekonomika un pašvaldības. To ir teikuši vairāki cilvēki. Mēs nevaram atļauties pašvaldības, jo mums tās ir par dārgu. Mēs nevaram izmainīt veselības un izglītības sistēmu. Ļoti mīlam runāt par savu nākotni un bērniem, bet izglītības reformu mēs nemākam reformēt. Mēs to neesam mācējuši izdarīt līdz šim, un arī gaisma tuneļa galā nav ieraugāma. Loģiski, ka es neesmu absolūts piekritējs tam, ka skolas jāslēdz pilnībā. Vienmēr bijis atvērts jautājums, kā izglītības iestādes optimizēt pareizi. Ir skaidrs, ka Latvijā ir ļoti daudz izglītības iestāžu, kas spēj sniegt bērniem kvalitatīvu izglītību, bet tai visur jābūt vienādi kvalitatīvai. Ceru, ka reģionālā reforma palīdzēs veikt izmaiņas izglītības sistēmā un notiks nepieciešamie uzlabojumi. Tas būs uzrāviens mūsu attīstībā. Mēs savā attīstībā gribam pielīdzināties igauņiem, bet viņi uz savu attīstību skatās plaši un progresīvi. Mēs turpretim raugāmies uz to, ko vairs nevar nedarīt. Problēmas skar arī vēlēšanu sistēmu. Ja paraugāmies uz pašvaldību vēlēšanu apburto loku, statistiska liecina, ka tajās pārsvarā piedalās tikai pašvaldību darbinieki un viņu radinieki. Tas arī norāda uz to, ka ir nepieciešams veikt daudz izmaiņu.
23.08.2019.