1963. gada 22. jūnijā Vija Sladeja un Edgars Kramfts Madonas dzimtsarakstu nodaļā teica viens otram jāvārdu un saņēma laulības apliecību. Toreiz gredzenu nebija, tos nopirka vēlāk. Kāzas svinēja Madonā kopā ar laulību lieciniekiem Lidiju un Valdi Baņukalniem, kā arī Edgara un Vijas darbabiedriem.
Kopš tā laika ir paskrējuši 50 gadi, un šogad 22. jūnijā VIJA un EDGARS KRAMFTI tuvinieku un draugu vidū svinēs savas zelta kāzas.
Pa šiem gadiem Kramftu ģimene ir izaudzinājusi meitu Daci, dēlu Agri, ir bagāta ar četriem mazbērniem – Agniju, Tomu, Jurģi Arvi un Artūru. Beidzot aktīvās darba gaitas, pilsētas dzīve ir nomainīta pret Edgara dzimtajām lauku mājām Bērzaunes pagasta "Rutulos". Arī mūsu saruna par kopdzīvi 50 gadu garumā notika "Rutulos", kur Edgars bija atradis veco patafonu, uzlicis plati ar valša ritmiem. Varbūt kāda no šīm melodijām skanēja arī kāzu dienā pirms 50 gadiem? Arī kāzu un ģimenes fotogrāfijas šopavasar palielinātas un ieliktas rāmīšos, tiek rādītas ciemiņiem. Jauni, skaisti, Vijai – 22 gadi, Edgaram – 27.
– Vai tolaik kāzas tika svinētas Jāņu noskaņās?
Edgars: – Kur nu! Tolaik taču Jāņus oficiāli nesvinēja, Jāņi un Ziemassvētki bija aizliegti. Līgo svētku brīvdienu neviens nedeva. Toties mūsu vedēji Baņukalni bija parūpējušies, lai kāzas būtu jautras, ar dažādām izdarībām.
Vija: – Kāzu pušķī man Edgars uzdāvināja rozes, kas tiem laikiem likās ļoti karaliski ziedi (tiesa, precoties uz Jāņiem, var jau ņemt arī jāņuzāles). Arī baltas kleitas un plīvura man nebija. Toties kāzas bija ar mūziku, jo Edgara bērnības draugs bija muzikants. Dejojām, līksmojām kā pa Jāņiem.
– Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts?
Edgars: – Tā kā darbavietas kantoris atradās toreizējā Gogoļa ielā 18, biju ievērojis, ka pa ielu garām regulāri staigā viena meiča baltā, rūtainā mētelī, un kāds kungs šad tad viņu vadā ar motociklu.
Vija: – Tas bija viens darbabiedrs, nebija brūtgāns.
Edgars: – Tuvāk sapazināmies bēru mielastā. Pie mums strādāja Fricis, kas pēkšņi nomira, bet bēres bija Vijas mājas pagrabiņā. Tur mēs sākām sarunāties, pēc tam iedrošinājos Viju aicināt uz randiņiem. Kad precējāmies, man jau bija motocikls IŽ-56, ar ko Viju vizināt.
– Kas, jūsuprāt, ir tas, kas laulību padara par veiksmīgu vai otrādi?
Edgars: – Jūs jau paši zināt, ka laulība nav nekāds rožu dārzs (smaida), bet laulība ir vairākas mākslas kopā. Tie pāri, kas apgalvo, ka nekad nestrīdas, melo. Pati laulība jau ir māksla dzīvot kopā, jo apprecēties, lai izšķirtos, nav māksla. Protams, ir jāpieslīpējas, jāpieņem otra rakstura īpašības. Vija – mazāk aktīva, vairāk sevi velta mājai, turpretī man patīk uzturēties sabiedrībā. Man tas arī netika liegts, un nevar otra hobijus nospiest. Mēs daudz kopā ceļojām. Man ļoti patika apmeklēt muzejus, un, kad iegāju, stundām nenācu ārā, bet Vija to manu ilgo muzejošanu nevarēja ciest.
Vija: – Mēs ceļojumos devāmies kopā ar visiem bērniem, Latviju, Lietuvu, Igauniju izbraukājām krustām, šķērsām, ieceļojām Baltkrievijā, Minsku apskatījām, aizbraucām arī uz Maskavu, tolaik – Ļeņingradu. Bērni gulēja uz zapīša aizmugures sēdekļa. Tagad nevaru iedomāties, kā toreiz to visu varēja dabūt gatavu. Braucām vieni paši, nemeklējām nekādas ekskursiju grupas.
Edgars: – Nakšņojām arī kempingos, un tolaik tā lieta bija droša, neviens mūs neapzaga. Padomju laikā sestdienas bija brīvas, parasti devāmies divu dienu braucienā.
– Kāds bija jūsu kopdzīves pirmais mājoklis?
Edgars: – Apprecējāmies, īrējām dzīvokli Madonā, Dumpu ielā 4, un paldies Dievam, ka tāds bija.
Vija: – Ziemā daudz bija jākurina, bet tur pēc piedzimšanas audzinājām Daci, mazgājām autiņus. Daci pieskatīja viena auklīte, rudenī jau vedām uz silīti. Dace bieži slimoja, vairāk iznāca dzīvot pa māju nekā iet uz dārziņu. Dēls Artūrs dārziņā iejutās labāk.
– Kā veidojās izglītības un darba gaitas?
Vija: – Sāku kā grāmatvedības māceklis. Kad uzcēla universālveikalu, strādāju par pārdevēju saimniecības preču nodaļā, vēlāk – šūto preču sekcijā. Sākās pašapkalpošanās, un toreiz, iespējams, preces izdevās iznest ārā, un inventarizācijās pārdevējiem tad bija jāmaksā. Izvēlējos plānotāja ekonomista darbu grāmatvedībā. Biju iesniegusi dokumentus tehnikumā, bet pirmajā eksāmenā neveicās, atbraucu uz mājām. Vēlāk dzīve piespieda tehnikumu pabeigt neklātienē, plānotāja ekonomista specialitātē saņēmu sarkano diplomu, jo man mācīties bija viegli – grāmatvedību, statistiku zināju no dzīves. Tolaik bija arī politekonomija, kas man nepatika, eksāmenā dabūju trijnieku, bet pasniedzēja man sacīja, ka jāpārliek eksāmens, jo ir jādabū piecnieks. Noliku, lai jau būtu tas sarkanais diploms, jo tehnikuma plānā biju iekļauta kā izcilniece. Par grāmatvedi tiku strādājusi arī laikrakstā "Stars", no kurienes aizgāju pensijā.
Edgars: – Elektrība jau no skolas laikiem ir interesējusi. Mācījos toreizējā Grostonas septiņgadīgajā skolā. Tur elektrība parādījās, neilgi pirms es beidzu skolu. Madonas mežniecība izveidoja elektrostaciju, elektrību atvilka arī līdz skolai. Līdz tam bija petrolejas lampa. Kad Leonīds Knostenbergs vilka elektroinstalāciju, es viņam palīdzēju. Pēc tam izvēlējos mācīties Kandavas tehnikumā. Dzīvošana internātā bija laba dzīves skola, bet bija kopgalds, un izdzīvot varēja. Pēc tam mani aizsūtīja uz Turaidas pusi, kur vajadzēja strādāt kolhozā "Uzvara". Taču mani tur negaidīja, aizbraucu uz Aiviekstes energorajonu, kur iestājos darbā. Darbs bija Madonā elektrisko tīklu iecirknī. Veicu visus elektriķa pienākumus, kāpu stabos. Grūti bija dzīvošanas ziņā, jo nevarēju izbraukāt no "Rutuliem" uz darbu, kas sākās astoņos rītā. Par laimi, mamma sarunāja gultasvietu pie Erdmaņiem, vienu ziemu tur nodzīvoju. Pēc tam dabūju dzīvesvietu Madonā, Dumpu ielā. Ar vecāku palīdzību nopirku motociklu (tas vēl tagad ir, kādreiz mazdēls braukāja). Lai gan uz amatiem neesmu prasījies, tie paši atnāca klāt. Tiku nozīmēts par inspektoru, tad – par meistaru. Vēlāk mani ielika par Laimoņa Semberga vietas izpildītāju, gribēja sūtīt par priekšnieku uz Balviem, bet Vija teica, ka neiešot prom no Madonas. Svarīgos izvēles brīžos vienmēr ar sievu konsultējos. Bija arī laiks, kad mani uz trim mēnešiem ielika par gāzes kantora priekšnieku. Taču man palīdzēja atgriezties savā sfērā, kur par "Latvenergo" ZAET Madonas elektrisko tīklu rajona vadītāju nostrādāju 18 gadu, bet ar 2000. gadu aizgāju pensijā.
– Ko Kramftiem nozīmē lauku mājas, lauku dzīvesveids?
Vija: – Laukos sākām darboties jau 90. gados, kopš sākās zemes reforma. Mums jau te bija dārziņš, Edgaram – bišu drava. Kā aizgājām pensijā, pavasarī sākām "Rutulos" dzīvot un tā arī palikām. Savā laikā sacīju, ka nemūžam uz laukiem neiešu, lai Edgars brauc un dara, kā grib. Vienubrīd gribējām arī māju pārdot. Tagad saku, ka man laukos patīk labāk nekā pilsētā.
Edgars: – Paldies Dievam, ka es tādas dumjības neizdarīju. Pircējiem teicu, ka māju esmu apsolījis pārdot Imantam Ziedonim, kas te bija iegriezies kopā ar "dižkoku atbrīvošanas grupu". Biškopība man laikam ir gēnos ielikta, jo ar bitēm ņēmās mans vectēvs, arī krusttēvs bija bitenieks (rāda ciltskoku). Mums citu lopu nav – suns un daudz kaķu.
– Ko labu varat pateikt viens par otru, sagaidot Zelta kāzas?
Edgars: – Pietiks ar to, ja teikšu, ka labāku sievu nevarētu vēlēties.
Vija: – Ir tāds teiciens – kāds podiņš, tāds vāciņš… Man par Edgaru nekad nav bijis jāuztraucas, ārpus mājas arī nav nakšņojis (smaida). Edgars ir tāds, kas noorganizēs, ka viss būs izdarīts, es ļauju, lai viss notiek – kā organizators iecerējis.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto