Apņēmīga, uzcītīga un atbildīga. Nekad neatteiks, bet gan izpalīdzēs, ja vien tas būs pa spēkam un atļaus laiks. Allaž smaidoša un optimistiska, nebēdāsies par dzīves sagādātajiem kreņķiem un vienmēr tos centīsies pārvarēt. Ķibeles nekad negūs virsroku pār liezērieti KRISTĪNI CIRSI, viņa ir gatava tām stāties pretī.
– Sāksim ar tavām skolas gaitām. Pastāsti, lūdzu, kur esi mācījusies!
– Pamatus apguvu Liezēres pamatskolā, tālāk turpināju ceļu uz Madonu, vidējo izglītību iegūstot Madonas Valsts ģimnāzijā. Nākamais solis tika sperts Rīgas virzienā, kur uzsāku bakalaura studijas Latvijas Jūras akadēmijā. Paralēli studijām LJA mācījos arī Rankas profesionālajā vidusskolā, kur ieguvu pavāra diplomu. Tas būtu bijis kā glābšanas riņķis, ja nu jūra izrādītos ne man piemērota. Arī šis septembris man ir īpašs, jo tiku uzņemta maģistros Daugavpils Universitātē, ko centīšos apvienot ar jūru.
– Kad un kāpēc tev dzima doma mācīties amatu, kas saistīts ar jūru?
– Domāju, ka pamats radās jau pamatskolā, kad mūsu vienmēr aktīvā klases audzinātāja Mārīte Fiļova aizveda mani (protams, arī visu klasi) uz jūru. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Tālāk šī ideja par darbu jūrā nostiprinājās, mācoties MVĢ, kad skolotāja Aivara Bebriša vadībā tiku uzņemta komandā, lai piedalītos ikgadējā konkursā "Enkurs", kas katru gadu norisinās Rīgā. Pēc piedalīšanās sapratu, ka vēlos tieši ko tādu – aktīvu, citādāku, ar iespēju apskatīt pasauli. Liels pluss bija tas, ka studijas iekļāva plašu praktisko apmācību jau studiju laikā. Vēlējos, lai mācoties nodarbības būtu ne tikai teorētiskas, sēžot klasē, bet arī praktiski darbojoties.
– Kā uz tavu lēmumu reaģēja ģimene?
– Ģimene vienmēr ir atbalstījusi manus lēmumus. Protams, sākumā bija pārsteigti, bet uzsvēra to, ka, ja tas ir tas, ko tiešām vēlos, tad – tikai uz priekšu. Ģimene man ir devusi spēku nepadoties un turpināt. Tētim Jānim, kā jau tehniskas dabas cilvēkam, ir ķēriens atrast risinājumu visam, kas tiek iesākts, vectēvs Juris ir cilvēks ar zelta rokām un vienmēr prot pajokot, un mamma Elita man ir kā nerimstošs spridzeklītis, nenokarot galvu, neatlaidīgi darbojoties un pārsteidzot ar savu neizsīkstošo dzīvessparu. Tā nu, uzņemot enerģiju no viņiem, atrodu spēku arī sevī, lai darbotos un pielietotu savas spējas dažādos dzīves virzienos.
– Kur studēji, un kas bija jāapgūst studiju laikā?
– Latvijas Jūras akadēmija ir bāzēta Rīgas nomalē – Daugavgrīvā. To pabeidzot, ieguvu bakalaura grādu jūras transportā, kuģu vadībā un kvalifikāciju – kuģa stūrmanis. Studiju laikā tika apgūti standartpriekšmeti, kas iekļauj sevī augstāko matemātiku, fiziku, ķīmiju, kā arī vēsturi, psiholoģiju, IT, angļu valodu u. c. No speciālajiem priekšmetiem saraksts ir garš. Tika apgūta jūrniecības astronomija, meteoroloģija, navigācija, kuģu uzbūve, elektromehānika, radionavigācija, dabas aizsardzība un daudzi citi priekšmeti. Bieži lekcijas iekļāva praktisko darbošanos uz kuģa simulatoriem, kuģa ceļu sastādīšana uz elektroniskajām kartēm, darbs ar radaru. Norisinājās arī dažādi papildu kursi, kuros tiku apmācīta ugunsdrošībā, dzīvības glābšanā, pareizai rīcībai dažādos avārijas gadījumos.
– Vai bija iespēja saņemt kādu stipendiju, lai būtu atbalsts studijām augstskolā?
– Ir dažādas stipendijas, ko piedāvā gan akadēmija, gan Jūras administrācija, gan arī kompānijas, kas tādā veidā piesaista sev nākamos darbiniekus. Viens no maniem spējīgākajiem kursabiedriem viena gada laikā bija ļoti pacenties un vairākās stipendijās kopsummā katru mēnesi saņēma ap 400 eiro. Tāpēc tiem, kas vēlas un cenšas, ir plašas iespējas.
– Vai atceries savu pirmo prakses laiku?
– Protams, to nevar aizmirst. Mans kuģis atradās ASV, lidojot uz turieni, gaisā pavadīju aptuveni 12 stundu, ar kuteri līdz kuģim bija jābrauc vēl gandrīz stunda (kuģis atradās līcī), un beigu beigās, ieraugot šo milzīgo kuģi no apakšas, man pateica, ka tagad būs jārāpjas pa vētras trapu (vienkāršiem vārdiem sakot – divas vertikālas troses ar šķēršļdēļiem) padsmit metru augstumā. Kājas trīc, esi par to tikai teorētiski zinājusi… Noteicu tik, lai nesūta mani pirmo un redzu, kā tas notiek, bet no augšas jau ziņoja – meiteni pirmo! Kaprīzes tur necieš, tāpēc piepūtu vaigus, pārvarēju bailes – un aiziet! Augšā pat galva sareiba. Pašai tagad smiekli nāk, to atceroties. Pirmā uzruna: "O, ", un tālāk jau tiku aizrauta, lai varētu nomainīt cilvēku, kurš brauc mājās. Ar to sākās darbdiena pāris mēnešu garumā. Plaša izjūtu gamma, kas tikai nostiprināja to, ka esmu īstajā vietā.
– Kā atspēkosi teicienu "Sievietes uz kuģa nes nelaimi"? Kā komandas vīrieši uztver savā pulkā sievieti – jūrnieci?
– Par to tik pasmeju, jo pat vikingi kuģu koka priekšgalā izgreba daiļā dzimuma siluetu, jo sievietes krūtis nomierinot jūru. Sievietes vēsma vismaz liek vīriešiem sakopties, nodzīt bārdu un kļūt solīdākiem. Protams, netrūkst arī tādu, kas šo teicienu skandina vairākas reizes dienā, bet es cenšos koncentrēties uz pozitīvo.
– Vai tev patīk tavs darbs, vai varbūt tomēr mainītu to?
– Tā man ir īstā vieta, bet saprotu arī to, ka ne pēdējā. Kādu dienu arī šis sapnis būs jāpārtrauc, jo vēlos plašu ģimeni.
– Kā saucas tavs amats, un kādi ir tavi pienākumi?
– Šobrīd darbojos Latvijas Kuģniecībā un strādāju uz naftas tankkuģiem. Uz kuģa ieņemu ceturtā (jaunākā) kapteiņa palīga vietu jeb pildu ceturtā stūrmaņa pienākumus. Katru dienu 8 stundas (4 no rīta un 4 vakarā) ir jāatrodas uz tiltiņa, ko nedrīkst atstāt pat ne uz minūti. Šajā laikā šis viens stūrmanis ir atbildīgs gan par pašu kuģi, gan 20-25 cilvēku ekipāžu, gan 50-60 tūkstošu tonnu kravas drošību un pareizu transportēšanu no vienas ostas līdz otrai. Šajā laikā nepieciešams sazināties ar krastu vai citiem kuģiem, reģistrēt visu notiekošo kuģa žurnālā, būt pārliecinātam par apkārt notiekošo un droši izmainīties ar citiem kuģiem, regulāri pārbaudīt to, ka tiešām atrodies tur, kur uzrāda navigācija, kā arī daudz dažādu citu pienākumu, kas mainās atkarībā no tā, vai atrodies okeānā, jūrā vai tuvojies ostas zonai. Arī pēc sardzes darbdiena turpinās. Vidēji no 24 stundām strādājot tiek aizvadītas 12-13 stundas. Bet gatavībā jābūt jebkurā diennakts mirklī.
– Kādus plusus un mīnusus saskati savā profesijā?
– Šī ir viena no tām profesijām, kur ir milzīga sieviešu diskriminācija, bet arī pie tā pierod. Galvenais bonuss noteikti ir tas, ka ne daudzās profesijās tev maksā par pasaules apceļošanu.
– Ar kādām īpašībām, tavuprāt, jābūt apveltītam cilvēkam, lai strādātu uz kuģa?
– Jābūt izturīgai morālajai pasaulei. Cilvēkam jābūt enerģiskam un darboties gribošam, uz attīstību tendētam, ar lielu cieņu gan pret cilvēkiem, gan citu padarīto darbu.
– Kur esi ceļojusi, ko interesantu redzējusi?
– Esmu apbraukusi apkārt Atlantijas okeānam, apskatot ASV, Argentīnu, Brazīliju, Krieviju, Norvēģiju, Spāniju, Kanāriju salas, Grieķiju, Maroku, Jordāniju, Franciju, Turciju, Beļģiju, Nīderlandi, Alžīriju, dažādas Āfrikas valstis, tai skaitā Nigēriju, kas lika zos-ādai uzmesties gan malārijas odu, gan pirātu ievērojamās darbības dēļ. Bet tai pašā laikā tieši Āfrikas apskatīšana bija viens no interesantākajiem piedzīvojumiem.
– Varbūt ir kāds jautrs vai pat bīstams atgadījums, piedzīvojums, kas palicis atmiņā?
– Katrs reiss paliek atmiņā ar ko savu un īpašu. Pēdējais reiss zīmīgs ar to, ka pirmoreiz tiku pāri ekvatoram, tad nu pēc visām jūras tradīcijām tika veidotas iesvētības, lai mani un vēl pāris komandas biedru oficiāli varētu pieskaitīt jūrnieku pulkam. Patīkamākais ir tas, ka visa komanda iesaistās – gan jauns, gan vecs, gan kapteinis, gan stūrmaņi, gan mehāniķi, gan ierindas darbinieki. Baltkrievu matrozis pat šuva man kleitu! Tas parāda to, cik ļoti plašam spēju diapazonam ir jāpiemīt jūrniekam, sākot ar rūsas dauzīšanu, krāsošanu, zvaigžņu pētīšanu un paša kuģa stūrēšanu līdz pat profesionālām šuvēja prasmēm.
– Ko tu vēl pati vēlies piebilst, pastāstīt?
– Vēlos izteikt milzīgu, neizmērojamu paldies Silvijai Spirģei, kas palīdzēja mana jūras sapņa īstenošanā! Kad visas durvis bija ciet, viņa man pavēra loga spraudziņu.
Cilvēka spējas ir neizmērojamas, atliek tikai sākt darboties. Un katram no mums ir jātiecas uz ko milzīgu (jo lielos mērķos vieglāk trāpīt), jāiemācās samierināties ar sakāvi, vēlreiz jāceļas un jāturpina tiekties.
Foto no KRISTĪNES CIRSES personiskā arhīva
07.09.2018.