Pirmdienu vakaros pēc raidījuma LTV „Panorāma" daudziem par paradumu ir kļuvis noskatīties arī Uģa Joksta vadīto erudīcijas spēli „V.I.P – Veiksme. Intuīcija. Prāts".
Aprīlī ar aizrautību varējām sekot arī divu mūsējo komandu lieliskajai spēlei. Savas plašās zināšanas visai Latvijai demonstrēja Indulis Zvirgzdiņš ar diviem dēliem Kārli un Māri, vispirms sīvā cīņā uzvarot pusfinālā, bet pēc tam ar ļoti labu rezultātu – arī finālā. Savukārt Normundu Dzelmi līdz šim vairāk pazinām kā Barkavas pamatskolas direktoru, bet, izrādās, arī viņš kopā ar brāļiem Zigfrīdu un Valteru ir ļoti spēcīgs erudīts, kas nemulst arī televīzijas kameru priekšā.
NORMUNDS DZELME atklāj, ka jau no jaunības gadiem daļu brīvā laika atvēl prāta asināšanai. Pelēkās šūniņas esot jāvingrina katram, turklāt tā esot interesanta, veselīga un patīkama nodarbe. Viņu saista gan krustvārdu mīklu minēšana, gan visas erudīcijas spēles, kas tiek rādītas TV, kā savulaik „Miljonārs", „Prāta banka", „Zini vai mini" vai tagad – „Veiksme. Intuīcija. Prāts".
– Zināšanas, minot krustvārdu mīklas, un pieredze, piedaloties TV spēlēs, jums droši vien noder, arī strādājot skolā.
– Attiecībā uz piedalīšanos TV erudīcijas spēlēs tas gan ir mīnuss. Tieši darbs skolā no tā daudzus attur. Iepriekš jau nevar paredzēt, kādi jautājumi trāpīsies. Ja nu gadās „izgāzties", tad jārēķinās, ka nevarēsi savā sādžā uz ielas rādīties, vecāki ar pirkstu rādīs – lūk, kur iet tas skolotājs, kas pats neko nezina, bet māca mūsu bērnus… Tā ka zināmas bažas bija arī man, bet, paldies Dievam, viss beidzās labi. Esam apmierināti gan ar spēli, gan iegūtajiem punktiem. Arī to, ka neiekļuvām finālā, nepārdzīvojam. No skatītāju viedokļa taču bija interesanti, ka viss izšķīrās pēdējā jautājumā, turklāt Zvirgzdiņu komanda mūs apsteidza tikai par 10 punktiem.
– Skatoties no malas, gan šķita, ka dažus desmitus punktu jūs velti iztērējāt, pārliecinoties, vai atbilde uz uzdoto jautājumu ir pareiza, jo to taču zinājāt.
– Spēlējot tik daudz par to tomēr netiek domāts. Galvenais, kā teicu, bija nospēlēt ar godu, lai nebūtu kauns mājās atgriezties. Tieši pirms mūsu došanās uz Rīgu tika rādīta spēle ar triju izglītotu jauniešu piedalīšanos, no kuriem diviem bija pat maģistra grāds, bet kuri neieguva 200 punktu. Arī mēs bijām nedaudz nobažījušies, lai nesanāktu līdzīgi, bet tad nospriedām – mēs esam trīs vīri un mums kopā ir jāiegūst 300 punktu jeb katram 100. Tā bija mūsu minimālā programma. Savukārt, ja izcīnītu 500 punktu, to uzskatītu par optimālu rezultātu, bet 700 vai nedaudz vairāk punktu jau būtu maksimums, kas mums arī izdevās.
Sēžot mājās uz mīkstā dīvāna un skatoties raidījumu, droši vien arī pašiem liktos, ka papildiespējas, atbildot uz dažiem jautājumiem, varētu neizmantot. Bet minēšana mājās vienmēr sokas raitāk, domas raisās labāk nekā studijā, kad ir ieslēgtas kameras, prožektori. Mājās nav arī tāda uztraukuma.
– Jūsu uztraukumu, ja tāds bija, skatoties raidījumu, nevarēja manīt. Gluži pretēji – palika iespaids, ka jūtaties kā zivs ūdenī.
– Jāsaka, ka šis manā dzīvē bija pirmais ieraksts. Pirms tā domāju, ka būs lielāks stress, bet tik traki nebija. Pārvarēt satraukumu palīdzēja arī raidījuma vadītājs Uģis Joksts un sirsnīgā filmēšanas komanda, kas bija ļoti saprotoša un rosināja justies brīvi un atraisīti. Arī pārējās trīs komandas, ar kurām kopā bijām ieraksta dienā, bija ļoti jaukas un sirsnīgas.
Jāatzīst, ka arī jautājumi mums kopumā bija sakarīgi. Viens cilvēks nevar zināt visu, bet, ja ir arī uzvedinošas papildiespējas, tad atbildes trīs vīri, liekot prātus kopā, var arī izdomāt vai uzminēt. Lai gan ir tā, kā raidījuma „V.I.P." vadītājs Uģis Joksts mēdz uzsvērt – nav vieglu un grūtu jautājumu, ir jautājumi, kurus tu zini vai kurus nezini.
– Kā tas gadījās, ka pusfinālā spēlējāt tieši ar Zvirgzdiņu komandu?
– To noteica izloze. Spēles ierakstā vienlaikus piedalās četras komandas, kuras LTV rāda divas nedēļas pēc kārtas, bet trešajā nedēļā jau tiek demonstrēta finālspēle. Mēs bijām kopā ar Zvirgzdiņu un vēl divām jauniešu komandām. Iespējams, šīs spēles organizētāji ņēma vērā, ka mēs komandā esam trīs brāļi, bet Zvirgzdiņu komandā –
tēvs ar diviem dēliem.
– Vai „V.I.P." bija pirmā erudīcijas spēle, kurā piedalījāties?
– Līdz šim gan „Prāta banku", gan „Miljonāru", gan citas, tai skaitā „V.I.P.", biju skatījies tikai pa televizoru, bet tad vienā reklāmas pauzē kļuva garlaicīgi un nolēmu piezvanīt brālim Zigfrīdam, lai pajautātu, vai viņš piekristu piedalīties šādā erudīcijas spēlē. Saņemot apstiprinājumu, zvanīju otram brālim Valteram, un arī viņš neatteica. Tad sameklēju pieteikšanās anketu, aizpildīju, bet pēc tam pienāca arī uzaicinājums.
– Tiekoties ar jums mācību gada izskaņā, nevaram nepavaicāt, kāds tas ir Barkavas pamatskolā.
– Kā visur, arī pie mums, Barkavas pamatskolā, maijs ir saspringts mēnesis. Notiek valsts pārbaudes darbi, 9. klasi absolvēt gatavojas deviņi audzēkņi, bet pavisam skolā mācās 94 skolēni. Šāds skaits – nedaudz mazāk par simtu (94 līdz 97 robežās) – mums ir jau kādus četrus gadus. Aptuveni tāds tas varētu saglabāties arī turpmākajos gados. Mūsu skolā vismaz līdz šim nav bijis arī apvienoto klašu, bet attiecībā uz skolēnu skaitu nākotnē nav pamata rožainām cerībām arī pie mums, kaut gan uz citu lauku skolu fona tas pagaidām izskatās pietiekams.
– Kādas ir jūsu domas – līdz kādam skolēnu skaitam skolas laukos vajadzētu saglabāt? Diez vai būtu prāta darbs tās uzturēt, kā saka, līdz pēdējam skolēnam.
– Būtu jāizvērtē situācija katrā pagastā, katrā skolā. Ja, piemēram, tajā mācās 40 skolēnu, bet 10-15 km attālumā atrodas vēl viena skola, droši vien nevajadzētu uzturēt abas. Ja attālums ir lielāks, varētu saglabāt sākumskolu, piecgadīgo un sešgadīgo apmācību, bet pārējo klašu skolēni mācīties dotos uz kaimiņu skolu. Autobusu šim mērķim jau varētu nodrošināt.
Arī Madonas novadā ir skolas ar mazu skolēnu skaitu, kas atrodas tikai dažu kilometru attālumā no Madonas, kurā, starp citu, trīs vidējās izglītības iestādes arī ir par daudz. Bet divu izglītības iestāžu direktori ir deputāti, un arī ar trešās skolas direktora viedokli pašvaldība nevar nerēķināties. Taču no loģikas viedokļa Madonas pilsētā pietiktu ar divām. Apvienoties varētu Madonas pilsētas 1. vidusskola un Madonas pilsētas 2. vidusskola, bet Madonas Valsts ģimnāzija – pārcelties uz vēsturiskajām telpām. Taču diez vai šāds lēmums tuvākajos gados tiks pieņemts.
– Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina izglītības sistēmā?
– Vispārizglītojošajā jomā mani kā lauku skolas direktoru satrauc nesakārtotais skolotāju atalgojums. Finansējuma modelis „Nauda seko skolēnam" ir absurds, tepat Latvijā izdomāts. Nevienā Rietumeiropas valstī šāds modelis tā nedarbojas, tur ņem vērā iedzīvotāju blīvumu un citus aspektus. Sadalot naudu, vadoties pēc principa „Nauda seko skolēnam", tiek lobētas lielās skolas. Ja šāda pieeja tiek saglabāta arī nākamajos gados, tad skaidri būtu jāpasaka, ka lauku skolas apzināti tiek iznīcinātas un nākotnē tās nepastāvēs, jo ar to naudu, kas tiek piešķirta atbilstoši skolēnu skaitam, lauku skolas nevar izdzīvot.
Un tad viss ir atkarīgs no pašvaldības ieinteresētības. Madonas novadā izglītības iestādes netiek slēgtas, bet valstī ir skolas, kas tā arī pasaka, ka finansējums tām ir jāpiešķir tā, kā likumā noteikts, tām ne ar vienu neesot jādalās. Ja tā domās arī pašvaldība, tad, kā saka, mazajām skolām ir „vakars uz ezera".
Katrā ziņā tas ir viens no jautājumiem, ko valstī vajadzētu sakārtot. Princips „Nauda seko skolēnam" manā skatījumā attiecībā pret lauku skolotāju ir nepamatots, neobjektīvs un sociāli netaisnīgs. Šobrīd, sekojot informācijai pēc jaunā izglītības ministra Vjačeslava Dombrovska stāšanās amatā, ir pavīdējis cerības stariņš, – lai tikai viņam pietiek spēka, drosmes un varēšanas veikt nepieciešamās izmaiņas. Tas nebūs viegli, jo principam „Nauda seko skolēnam" ir liels lielo skolu atbalsts.
Bet tas nav pareizi, ka par viena darba veikšanu skolotājs var saņemt virs 1000 latiem un arī… 250 latu. Jā, es piekrītu, ka ir atšķirība starp klasēm, kurās mācās 15 vai 30 skolēnu, bet tad ir jābūt dažādai samaksai par burtnīcu labošanu un cita lielāka darba apjoma veikšanu. Var piemērot augstāku koeficientu vai kā citādi diferencēt samaksu, bet darbu, gatavojoties stundai, skolotājs taču iegulda vienādu – neatkarīgi no tā, vai stunda ir jāvada klasē ar 15 vai 30 skolēniem, un par to ir jāsaņem vienāda samaksa. Atšķirības taču nav, ja nu vienīgi 30 skolēni sataisa lielāku troksni klasē…
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto