Ar LR Prokuratūras preses sekretāri AIGU EIDUKU kontaktēties sanāca septembra beigās sakarā ar LR Prokuratūras 25. gadadienai veltītajiem pasākumiem. Izrādās, ka LR Prokuratūras preses sekretāre ir mūsu novadniece, viņa labprāt piekrita arī garākai sarunai. Aiga neslēpa, ka, apciemojot vecākus, reizēm ar interesi pārlapo arī „Staru" un iepazīstas ar dzimtās puses novitātēm.
– Sakiet, Aiga, cik gadu esat Prokuratūras preses sekretāre?
– Vispirms jāsāk ar to, ka Prokuratūrā strādāju jau vairāk nekā piecus gadus, no tiem trīs esmu preses sekretāre. Darba gaitas Prokuratūrā uzsāku kā prokurora palīgs, pēc tam tiku paaicināta uz Prokuratūras personāla daļu par personāllietu pārzini. Un tad, ģenerālprokurora pamanīta, nonācu tur, kur tagad esmu. Vietā, kur nepārtraukti esi uzmanības centrā – man tas patīk.
– Jūs esat tas cilvēks, kas nodrošina LR Prokuratūras sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem. Savā ziņā – Prokuratūras seja. Un bieži vien daudz kas atkarīgs tieši no veiksmīgas komunikācijas, spējas veicināt saprašanos, reizē domājot par savas iestādes prestižu. Acīmredzot jāspēj, piemēram, TV kameras priekšā, prognozēt pāris soļu uz priekšu, teiksim, nākamo jautājumu, kāds varētu sekot…
– Protams, ir jāspēj iejusties arī žurnālista ādā, jāmāk jau laicīgi saprast, kas varētu interesēt vairāk, kas mazāk. Bet ir jāsaprot arī iestādes īpatnības, ka ne vienmēr visu, ko zini un ko žurnālisti vēlas zināt, vari teikt. Prokuratūras darbs tomēr saistās ar pirmstiesas izmeklēšanu, un ir lietas, ko vienkārši nedrīkst izpaust, ko nākas noklusēt, lai kaut kādā veidā pēc tam neietekmētu sekmīgu lietas izmeklēšanu. Bet žurnālisti, ar kuriem sanāk strādāt ikdienā, ir gana saprotoši. Šobrīd ir iedibināta pat ļoti veiksmīga sadarbība un komunikācija ar medijiem, iesāktais tikai jāturpina.
– Kas vēl ietilpst jūsu pienākumos?
– Mana darbdiena paiet vienā vienīgā komunikācijā – komunikācijā ar plašsaziņas līdzekļiem un, neapšaubāmi, ar prokuroriem. Primāri ir jānodibina pareizs komunikācijas modelis ar teju 480 prokuroriem visā Latvijā, tajā skaitā arī Madonā. Ir jāmāk viņos viest uzticību un sapratni. Šeit es varu teikt lielu paldies par atbalstu arī savam priekšniekam – ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, jo viņa nostāja attiecībā uz prokuroru komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem ir devusi lielu atdevi manā ikdienā. Tad ir ikdienas darbs – ziņu monitorēšana, veicu monitoringu par Prokuratūrai aktuālām ziņām, kas iepriekšējā dienā ir bijušas publiskotas, analizēju tās, izdaru secinājumus gan sev, gan iestādes interesēs. Nepieciešamības gadījumos tiek rīkotas preses konferences vai preses brīfingi. Ļoti daudzi plašsaziņas līdzekļi vēlas ģenerālprokuroru uz intervijām, šī visa komunikācija arī notiek ar manu starpniecību.
– Darbdiena droši vien ir dinamiska un dažādiem notikumiem bagāta?
– Protams! Katra diena ir atšķirīga. Reizēm, no rīta atnākot uz darbu, nemaz nenojaut, kā diena iegriezīsies, jo ikdienas darbs pārsvarā saistās ar Latvijā notiekošo, kas skar arī Prokuratūru. Darba dunā nav vienmuļu brīžu, nav ikdienas rutīnas – un tas ir tas, kas šeit mani piesaista.
– Kā nokļuvāt Prokuratūrā, un kas esat pēc izglītības? Kādi bija jūsu bērnības sapņi, un vai tie ir piepildījušies?
– Kā jau iepriekš minēju, Prokuratūrā nonācu kā prokurora palīgs. Izglītību ieguvu, studējot Jelgavā Sociālo zinātņu fakultātē, konkrēti Iestāžu un uzņēmumu ārējos sakarus. Nonākot Prokuratūrā, sākums bija grūts – visi juridiskie termini, procesuālā kārtība – viss svešs. Bet, ja esi cilvēks, kurš gatavs mācīties, nepadoties un nebaidīties no svešā un nezināmā, tad nekas nav neiespējams. Šobrīd Krimināllikums un Kriminālprocesa likums, tāpat arī Prokuratūras likums ir daļa no manas ikdienas literatūras. Apvienojot jau Prokuratūrā iegūtās zināšanas juridiskajos jautājumos un augstskolā apgūto komunikācijas prasmi, esmu šeit, kur jūtos saprasta un novērtēta.
Par bērnības sapņiem… Tā īsti nemaz neatceros – gan jau kā katrai mazai meitenei bija sapnis kļūt par frizieri vai balerīnu. Tā ļoti es sapņot nemaz nemēdzu, dzīvoju šodienai.
– Skolas laikā bijāt priekšzīmīga skolniece?
– Esmu beigusi Pļaviņu ģimnāziju, tajā laikā gan tā bija Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskola. Lai arī dzīvoju Kalsnavas pagastā, Pļaviņas bija tuvāk mājām nekā Madonas centrs. Mēs, Kalsnavas bērni, daudzi braukājām uz Pļaviņām. Tur pabeidzu arī mūzikas skolu, flautas klasi. Šobrīd flautu rokās sanāk turēt diezgan reti, bet, kad jau paņemu, saprotu, ka iemaņas nav pazudušas, pirksti paši zina, ko darīt. Skolas gadi tika pavadīti diezgan krāsaini un dinamiski. Dejoju skolas tautas deju kolektīvā, darbojos skolēnu pašpārvaldē (vienu gadu pat biju pašpārvaldes prezidente). Protams, netrūka arī visādu „ēverģēlību", ko tagad ar smaidu var atcerēties. Mācību ziņā nekāda izcilniece nebiju, ko vajadzēja darīt, to arī izdarīju, ne ar ko mācībās neizcēlos.
– Vēl atgriežoties pie jūsu ikdienas, kas, jūsuprāt, preses sekretāra amatā (teiksim, Prokuratūrā) ir svarīgāk – komunikācijas prasmes vai juridiskās zināšanas?
– Es teiktu: gan tas – gan tas. To nevar nodalīt vienu no otra. Ja esi cilvēks ar juridiskajām zināšanām, bet bez komunikācijas prasmēm, īpaši tālu netiksi, tāpat arī otrādāk. Cilvēks bez kaut minimālām zināšanām juridiskajos jautājumos nevar strādāt sfērā, kur juridiskie termini ir ikdiena. Man, nonākot preses sekretāres amatā, iepriekš jau bija „ielikta bagāža" juridiskajos terminos, ko ieguvu, strādājot par prokurora palīgu. Neapšaubāmi, tās salīdzinoši bija mazas zināšanas, vajadzēja daudz mācīties, lasīt un izprast. Tiku lasījusi dažādus tiesas spriedumus, lai vairāk saprastu tieši juridisko pusi.
– Interesanti, ka arī viena no iepriekšējām Prokuratūras preses sekretārēm, Dzintra Šubrovska, arī bija no Madonas.
– Jā, Dzintriņa… tā mēs viņu vēl mēdzam saukt un atcerēties Prokuratūras kolektīvā. Viņa bija tas cilvēks, kas vispār aizsāka komunikāciju starp plašsaziņas līdzekļiem un Prokuratūru. Es jau saku, no Madonas puses nāk tikai tie labākie cilvēki!
– Kā stiprināt un paplašināt savu erudīciju?
– Ikdienas darbs jau ir tas, kas vairāk vai mazāk liek sekot līdzi ne tikai notikumiem Latvijā, bet arī ārpus Latvijas robežām. Tā tāda ikdiena, es pat teiktu.
– Kas vēl ir enerģijas lādiņš jūsu garīgajām un fiziskajām baterijām?
– Man galvenais ir uztvert dzīvi pozitīvi, to esmu iemācījusies no sava vīra Valta Eiduka, kas 2006. gadā pārstāvēja Latviju Ziemas Olimpiskajās spēlēs Turīnā slēpošanā. Mācēt priecāties par saulainām un lietainām dienām. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk, ja ārā aiz loga ir plus 30 grādu, un patīk arī, ja ārā ir mīnus 30 grādu. Patīk arī, ja līst lietus un zibeņo, jo tad iestājas tāds iekšējs miers, kad pie lielas tējas krūzes vari palasīt kādu grāmatu. Atpūta patīkamā kompānijā – vai tā ir slēpošana pa Latvijas kalniem vai mežiem, vai brauciens ar motorlaivu pa Latgales zilajiem ezeriem, vai Latvijas apceļošana kopā ar ģimeni, tas viss dod to pozitīvo enerģijas lādiņu un vēlmi tiekties uz priekšu.
– Vai bieži sanāk atbraukt arī uz dzimto pusi? Kas te saista visvairāk?
– Cik nu sanāk, tik cenšos uz laukiem atbraukt. Vasarās savu atvaļinājumu pavadu šeit, Aiviekstes upes krastā, kur dzīvo mani vecāki. Kas šeit saista? Tas miers, nopļautas zāles smarža, migla virs upes, tikko saskaldītas malkas smarža, sarkans tomāts no mammas siltumnīcas… tā es varētu turpināt un turpināt. Tās ir lietas, ko Rīgas mūros nevar ne sajust, ne izbaudīt. Tās pat nav tādas taustāmas lietas, tās ir tās sajūtas…
– Šobrīd uz laiciņu darbu Prokuratūrā nomainīs patīkamāki pienākumi, auklējot mazuli. Bet kā ar nākotnes plāniem?
– Plāni ir. Bet tie lai šobrīd paliek pie manis…