Pēdējos vairāk nekā trīspadsmit gadus Kārlis Šulcs dzīvoja ārpus Latvijas, taču šovasar viņš nolēma pārcelties uz dzimto Cesvaini.
– Kā tas nācās, ka devies prom no dzimtenes? – tikšanās laikā jautāju Kārlim.
– Mēs ģimenē esam trīs bērni, man ir divas māsas, un jaunākā māsa ar vīru bija devusies uz Vāciju peļņā. Tolaik es studēju datordizainu (zīmēšanai biju par slinku, man patika tam izmantot datoru), un tai brīdī savajadzējās spēcīgāku kompjūteru. Nolēmu uz laiku aizbraukt papelnīties, bet dzīves līklocis iegrozījās tā, ka devos pie māsas un tur arī paliku. Vācija nav tik tālu no mums, ik pa laikam uz mājām iznāca atbraukt.
Māsa ar vīru ārzemēs strādāja loģistikas firmā, pēc tam atvēra savu firmu. Pie viņiem es strādāju par pasta kurjeru. Vēlāk pievērsos fotogrāfijai, parādījās līdzekļi, varēju investēt un nopirkt sev pirmo foto kameru. Sākums citā zemē nebija viegls. Skolā biju mācījies angļu un krievu valodu, aizbraucot uz turieni, vācu valodu apguvu pašmācības ceļā. Tā kā biju apmeties Minhenes galā – Bavārijā, bija jāņem vērā, ka tur ir savs vietējais dialekts.
– Kā nobrieda lēmums atgriezties Latvijā?
– Uz Bavāriju pirms gada pārjurģojās mana sieva. Dzīvojām komfortabli, labi iekārtojāmies, integrējāmies vietējā sabiedrībā. No dzīvokļa pa balkonu skats pavērās uz Alpu kalniem – kur vēl skaistāk! Bet vienmēr visiem teicu – mēs neesam dzimuši Vācijā, esam latvieši. To gan varu apgalvot, ka gan Vācijā, gan citur pasaulē latviešus novērtē. Novērtē mūsu attieksmi pret darbu, atbildību un darba tikumu.
– Kā vari raksturot šodienas Vāciju?
– Vācija vairs nav tā zeme, kas bija pirms desmit, kur nu – divdesmit gadiem. Tur it visā saredzu globalizāciju. Vācijā ir daudz turku, krievu, tagad arī ukraiņu, tāpat daudz bēgļu.
– Kas vācu sabiedrībā nepatika, ja reiz nolēmi atgriezties mājās?
– Teikšu no otra gala – kas Latvijā ir tas, ko var apjaust un novērtēt, tikai prom esot no dzimtenes. Latvija ir maza, un labums ir tajā, ka to var aptvert ar abām rokām. Vācija ir 60 miljonu iedzīvotāju liela valsts, var viegli visā sapīties. Turklāt tā svešvaloda… Latvijā brīvi varu izteikties dzimtajā valodā, ikvienam jautāt nepieciešamo, no bērnības te viss ir zināms. Tagad pat – dzīvoju Cesvainē savā bērnības dzīvoklī, kur mēs visa ģimene reiz dzīvojām, kur pa virtuves logu redzama baznīca. Mājas sienas taču visam palīdz, un pagaidām joprojām esmu vissmaidīgākais cilvēks visā novadā.
– Problēma varētu būt darbs, atalgojums…
– Jau iepriekšējos laikos sapratu, ka nevaru strādāt "zem kāda", man pašam ir jāizvēlas profesija, tā jāapgūst un jādara. Pasaule pieder darītājiem! Vācijā pēc algotā darba pastā attīstījos fotogrāfijas jomā. Pēdējos gadus braukāju fotografēt pa skolām, bērnudārziem. Vieta, kur dzīvojām, bija pie Alpiem, skats uz diviem ezeriem – iemīļota vieta jaunajiem pāriem, uz turieni precēties brauca visa Vācija, man savukārt tad bija darbs.
– Tomēr ilgas pēc Latvijas nelika mieru?
– Var teikt, ka dzīvojām ar sievu savā burbulī, bet cilvēkam ir svarīga komunikācija ar daudziem citiem un, protams, arī ar ģimeni, dzimtu. Savas zemes piederība tomēr arvien man palika kā prioritāte.
– Ko pēc pārcelšanās Latvijā dari, kur esi iesaistījies?
– Kad pārcēlos, viss aizgāja tik labā karuselī, ka bez darba neesmu bijis. Inerce, kas paņemta līdzi, un emocijas par dzimteni ļauj lidot. Pakausī vienmēr bija doma, ka kaut kad atgriezīšos, bet Vācija tomēr nav tā vienkāršākā zeme, no kuras pārcelties.
Cesvaines lielākais dārgums ir Cesvaines pils. Šobrīd esmu nodibinājis savu uzņēmumu un vienojies ar pils saimniekiem, ka varu tur aicināt ģimenes vai cilvēkus individuāli fotografēties, piedalīties foto sesijā. Izvēlējos vienu telpu apaļajā tornī, kur ir zaļš kamīns un atmosfēra, kā sendienās. Pilij ir arī gotikas elementi, uzsvaru šai telpā likšu uz svecēm, skaistu, romantisku noskaņu.
Manā paša ģimenē savukārt šis ir pārejas brīdis, jo sieva vēl strādā Vācijā, ir menedžere nelielas pilsētas luksus frizētavā. Uz turieni frizēties nāk, piemēram, vācu kamaniņu braucēja Natālija Geizenbergere, kas ir vairākkārtēja pasaules čempione. Sestdienās šī frizētava brokastīs pasniedz maizītes, vietējos kliņģerīšus. Sieva, protams, arī domā atgriezties, bet sievietes ir bailīgākas, viņām vajag lielāku iedrošinājumu, zināmu drošības garantu. Sieva turklāt ir tukumniece, lauku mājas viņai ir Tukuma pusē. Katru mēnesi viņa lido uz Latviju, arī man Vācijā vēl ir daži darbi, kurus aizbraucu paveikt. Nekad atpakaļ uz turieni nepārvākšos, bet, ja ir kāds pasūtījuma darbs, kāpēc ne?
– Savulaik absolvēji Cesvaines mūzikas skolu, tātad tev ir arī muzikālas dotības.
– Mani vienmēr ir saistījusi māksla un mūzika, un attiecībā uz mūzikas skolu – nebija jau citas izvēles (smaida). Tas nāk no vectētiņa Harija Šulca, kas Cesvainē savulaik nodibināja mūzikas skolu. Brīvprātīgā piespiedu kārtā septiņus gadus vijoles klasē nomācījos un skolu pabeidzu. Kad nokārtoju eksāmenu, savu vijoli noliku plauktā. Vēlāk pārgāju uz ģitāru un joprojām spēlēju šo mūzikas instrumentu. Jaunības gados Biksērē darbojos grupā, kur no mūsu ansambļa Normans Bārbals vēlāk aizgāja profesionālajā mūzikā. Kopā ar viņu jau kādu laiku ierakstām dziesmas, ceram izdot mini albumu. Viena no dziesmām – "Vēstules", kas oriģinālā bija uzrakstīta latviešu valodā, pārtapa angliski. Tuvojās Eirovīzijas dziesmu konkurss, šo dziesmu ierakstījām angļu valodā un tajā gadā iesūtījām Latvijas Televīzijas autoru un dziesmu izpildītāju konkursa "Supernova" atlases komisijai. Normans spēlēja bungu partiju, es – ģitāru, basģitāru un dziedāju vokālu. Video klipu šai dziesmai uzņēmām Bavārijā. Normans bija atbraucis pie manis uz Vāciju, un tad mēs Bavārijas skaistajos skatos šai dziesmai uzņēmām videoklipu. Tīmekļa vietnē YouTube to var apskatīt.
– Esot jau Latvijā, vai Cesvaine pa šiem gadiem ir mainījusies?
– Visa Latvija ir mainījusies! Ļoti patīk, ka ir sakārtota vide, un tas sākas ar katra cilvēka pagalma sakopšanu. Turklāt Latvija ir ļoti skaista. Atbraucot uz dzimteni, taustījos, kādā jomā darboties. Man vajadzēja portfolio, ko parādīt kāziniekiem. Tā kā iepriekš uzņemtais bija Vācijas ainavā, bet vajadzēja šejienes cilvēkus un skatus, radās ideja aicināt par modelēm sievietes, kurām jau ir kāzu kleitas. Sociālajos tīklos ievietoju reklāmas rullīti, un tad tikai sākās – tīkls uzsprāga, tam bija vairāk nekā 30 tūkstoši skatījumu! Izvēlējos desmit modeles no visas Latvijas, un tas bija traki labs piedzīvojums. No fotogrāfijas viedokļa mīlu saullēktus, jo tad ir īpaša gaisma. Patīk arī gatavošanās, kad no agra rīta ir jāpieceļas, un kas gan vasaras rītā var būt burvīgāks, kā piecelties pirms rīta kņadas un attapties, piemēram, Kuldīgā pie Ventas rumbas vai Ķemeru purvā uz laipām. Latvijas daba ir fantastiska, turklāt pie mums nav cilvēku pūļu. Vācijā iedzīvotāju blīvums ir tik liels, un viņi visi ir aktīvi – ja vēlies viens pats pastaigāties, izvēdināt galvu, tas nav iespējams. Tur nevari būt viens, esi nevis ar simtiem uz vienas takas, bet ar tūkstošiem.
Tas, kas man Bavārijā ļoti patika, bija tautastērpu lietojums. Tos vietējie velk gan kāzās, gan citos svētkos. Turklāt daudziem ir pat vairāki tautastērpi – ir ikdienā velkamie un svētku tērpi. Skatoties vēsturē, tieši Vācijā taču aizsākās dziesmu svētku kustība. Eiropā šādi svētki agrāk bija ļoti populāri, bet vācieši tos nenosargāja, jo ir liela nācija. Mazās valstis savu lokālo piederību vairāk kopj, un koru kultūra mums tagad ir daudz vairāk izplatītāka.
– Vai dziesmu svētkos pats esi piedalījies?
– Esmu piedalījies un dziedājis korī Eslingenas Dziesmu svētkos. Tas bija pirms pāris gadiem, un man šie svētki ļoti patika. Dziedāju Minhenes jauktajā korī, un tie bija īsti Dziesmu svētki ar nopietnu repertuāru.
– Vai tagad iznāk apmeklēt kori?
– Tam laika un enerģijas diemžēl neatliek. Minhenes korī novēroju, ka kuplākais apmeklējums ir īsi pirms dziesmu svētkiem. Man pašam šobrīd svarīga ir kustība. Vācijā spēlēju golfu – no snovborda biju pārgājis uz golfu, un Latvijā šīs izkustēšanās nedaudz pietrūkst. Fotogrāfa darbā bildēšana ir tikai šī darba neliela aisberga daļa. Pati fotografēšana parasti aizņem desmit procentus no tā, kas jāpaveic kopumā. Daudz iznāk strādāt ar sociālajiem tīkliem, ar mārketingu, daudz laika pavadu pie datora. Arī tāpēc izkustēšanās ir ļoti vajadzīga.
– Pajautāšu, kas Latvijā nepatīk?
– Viss patīk. Ceļi ir nogludināti. Braucu no Biksēres, tur ceļam uzliktas tik gaumīgas laternas – tās lieliski iekļaujas vidē. Dažreiz pamanu, ka netiek detaļās ņemta vērā Cesvaines pils, kam pilsētā būtu jānosaka vadlīnijas. Bet gan jau ies gadi, un tas mainīsies.
29.11.2024.