"Mēs pārtiekam viens no otra, nevis no pārtikas precēm…" Domās skan dziesmas vārdi, atrodoties tirdzniecības un atpūtas centra "Efeja" mājīgajās restorāna-bāra telpās. Izpilddirektore SOLVITA DREIMANE, kas ir šīs vietas seja, pretī nāk smaidīga un laipni aicina iekšā. Vēl ir mierīgs laiks, kad pusdienotāji vēl tik drīz netiek gaidīti, tāpēc varam atrast brīdi nesteidzīgai sarunai.
Tirdzniecības un atpūtas centrs "Efeja" Madonā savas pastāvēšanas 10 gadu jubileju atzīmēja pagājušā gada 21. decembrī. Priecājoties, ka šajā dienā pasaulei nav pienācis gals, ka joprojām atrodamies uz zemes un virs mums ir zilas debesis, diena "Efejā" aizritēja ar svētku izjūtu, ar glāzi šampanieša katram apmeklētājam, ar dāvanu karti (ielūgumu uz baseinu) 10 gadu jubilejā saviem sadarbības partneriem.
Tā kā tirdzniecības un atpūtas centra izpilddirektore Solvita Dreimane vienlaikus ar uzņēmuma "Lazdonas piensaimnieks" struktūrvienības "Efeja" 10 gadu jubileju var atskatīties arī uz saviem 10 darba gadiem, kas ir pagājuši, strādājot jomā, kura līdz tam ir bijusi sveša, mūsu saruna lielākoties – par darbu.
– Tā kā ar "Efeju" esi kopā no kompleksa pirmās dienas, vari arī vislabāk pateikt, kas uzņēmumā pa šo laiku ir mainījies.
– Jā, strādāju no "Efejas" pirmās darba dienas, bet ne jau es viena. Vēl ar 10 gadu stāžu no "Efejas" atklāšanas laika ir "Lazdonas piensaimnieka" veikala pārdevēja Dace Gromova, skaistumkopšanas salona vadītāja Ināra Poriete un friziere Jevgēņija Ulase. Nedaudz vēlāk mums pievienojās pavāre Marta Zepa. Pārējie darbinieki vairāk vai mazāk ir mainījušies. Interesanti, ka gandrīz viss, kas "Efejā" bija sākotnēji, ir arī tagad. Vienīgi nav vairs džakuzi piedāvājuma. Esam Madonā vienīgais restorāns, jo pārējās lielākoties ir kafejnīcas. Latiņu, kas tika pacelta augstu jau no paša sākuma, ir izdevies noturēt. Klāt restorānam ir nācis bārs. Pusdienas pēc pasūtījuma vedam klāt arī uzņēmumiem, un pusdienlaiks mums ir diezgan noslogots, lai visus apkalpotu. Bija viens brīdis, kad pasūtīto pati nogādāju, tagad mums ir šoferis. Ja nebūtu tukšo gadu, tad "Efejai" blakus būtu uzcelta arī neliela viesnīca. Bija jau sagatavots projekts, bet ideja apstājās. Tas, ka Madonā ir vairākas iespējas, kur aiziet pusdienās, arī pārnakšņot, ir labi, jo klientiem dod izvēli, un veselīga konkurence veicina attīstību.
– Kas bija lielākais izaicinājums, sākot strādāt "Efejā" par izpilddirektori?
– Pēc profesijas esmu medmāsa, sākumā pirmos trīs gadus arī nostrādāju Madonas slimnīcas terapijas nodaļā. Visu laiku biju saistīta ar "Lazdonas piensaimnieku", kur nedaudz pastrādāju par sekretāri, līdz iestājos augstskolā, lai apgūtu vadītāja-referenta izglītību. Tad piedzima dēls Renārs, bet pēc dekrēta atvaļinājuma atgriezos "Lazdonas piensaimniekā". Medicīna pamazām aizgāja otrajā plānā, kaut saistība bija, kad izmēģināju spēkus arī skaistumkopšanas jomā, izveidoju savu salonu "Rēvija". Uzsākot strādāt "Efejā", kas ir tirdzniecības un atpūtas centrs, bija nepieciešamas jaunas zināšanas. Atceros, kad sākumā tika pieņemtas darbinieces, kas bija strādājušas par pavārēm Madonas patērētāju biedrības uzņēmumos, man radās grūtības ar viņām saprasties. Taču pamazām vien iejutos pavisam citā sfērā. Kā sastrādāties ar cilvēkiem – tā ir liela māksla, kas ir jāpilnveido visu mūžu. Visu laiku liekas, ka var labāk. Apguvu uzņēmuma vadības zinības, ko mācījos RPIVA Madonas filiālē, arī Daugavpils Universitātes filiālē. Esmu mācījusies arī dažādos kursos grāmatvedību un sabiedriskās ēdināšanas pamatus, visu, kas bija nepieciešams darbam. Mana profesija nav pavārs, uzticos savām darbiniecēm, bet, banketiem gatavojoties, varu palīdzēt klāt un izdekorēt galdus. Telpu dekorus jau gadiem pasūtām izgatavot SIA "Ādere A".
– Darbu sabiedriskajā ēdināšanā nereti uzskata par nepateicīgu.
– Nav nepateicīgs, un apmeklētāji par kvalitatīvi pavadītu laiku pasaka paldies. Protams, vienmēr gribas, lai viss sanāk un lai dzird tikai atzinīgus vārdus. Cilvēki ir labi noskaņoti, nevaram sūdzēties. Protams, ja runā par augu ar nosaukumu "Efeja", ko izvēlējāmies savai struktūrvienībai, – kaut kāds indīgums tur ir, bet mēs to nejūtam (smaida). Spēkam, lai pastāvētu, ir jābūt, un to dod pozitīvas emocijas. Pirms 10 gadiem, kad klājām banketa galdus, mans mazais divgadīgais dēlēns visur gribēja pielikt arī savu roku. Tagad, kad viņš atnāk, arī palīdz sariktēt galdu. Pie "Efejas" notur vide, kas ir sakopta un skaista, kur ir patīkami strādāt. Kolektīvs, kas ir draudzīgs un saprotošs. Tie, kas arī ir aizgājuši prom, ir gribējuši ko mainīt, atrast citu izaugsmes iespēju. Vairāk tie ir viesmīļi un bārmeņi. Ir pavāri, kas pamācījušies pie mums, iet soli uz priekšu, atver savu uzņēmumu. Bija tāds laiks, kad bārmeņi un pavāri brauca uz ārzemēm, taču ārzemēs reti kurš ir palicis, daudzi ir atgriezušies. Tagad kolektīvs ir nostiprinājies, bet vēl meklējam vienu pavāru. Pastāvīgi strādājam 14 darbinieku. Arī pašai šo 10 gadu laikā taču ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Spēku dod kolektīva atbalsts, tas, ka esam gandrīz kā viena ģimene.
– Kompleksa "Efeja" restorānā ir pusdienojuši arī augsti viesi?
– Varam lepoties, ka "Efejā" esam apkalpojuši bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu (kad apsardze pirms tam pārbaudīja visas telpas, vai drīkst te vispār nākt). Te ir bijis Raimonds Pauls, Mārtiņš Rītiņš, daudzi aktieri. Pie mums pasākumu ir vadījusi Baiba Sipeniece-Gavare. Esam ne tikai gribējuši, arī varējuši atstāt labu iespaidu, kaut pārsteigt diez vai ar kaut ko šodien iespējams. Allaž svarīgs ir cilvēciskais kontakts, laba atmosfēra. Varam apkalpot banketus līdz 50 viesiem, ir bijušas kāzu svinības, jubilejas, arī bēru mielasti. Mūzikas vakari gan nav kļuvuši populāri. Treknajos gados uz balli "Efejā" sapulcinājām arī labākos piena piegādātājus.
– Ko no "Lazdonas piensaimnieka", arī citiem mūsu novadā ražotajiem produktiem izmantojat restorāna virtuvē?
– Visus piena produktus – sviestu, pienu, saldo un skābo krējumu, sieru, jo esam "Lazdonas piensaimnieka" struktūrvienība. Firmas veikalā, kas atrodas "Efejas" pirmajā stāvā, ir plašs produkcijas piedāvājums. Izmantojam z/s "Līvi" kazas piena sieru, Madonā cepto maizi, savulaik gatavojām truša gaļu, ko piegādāja Bērzaunes saimniecība "Sveķi". Arī kartupeļus mums piegādā Mārcienas zemnieku saimniecība. Ir doma, ka varētu sadarboties ar vietējiem vīndariem.
– Ja gadās iegriezties citās sabiedriskās ēdināšanas vietās, ko tajās ievēro?
– Profesionālais skatiens nostrādā, ieejot jebkurā vietā. Skatos uz ēdiena pasniegšanas veidu, salīdzinu cenas. Īstenībā vajadzētu biežāk kur pabraukt un paraudzīties, kā strādā līdzīgi restorāni. Ļoti vērtīgi ir darboties kopā ar Vandas Davidanovas vadīto "Siera klubu". Saviem biedriem katru gadu vairākas reizes klubs organizē labus kursus, ko vada pieredzējuši pavāri, sava aroda speciālisti, vīnziņi, ar produkciju iepazīstina zemnieki un mājražotāji. Sākuma gados mūsu restorānā "Efeja" mācīja gatavot suši, kad mūsu pavāri piedalījās konkursos. Tas prasa ne tik daudz laika, cik varēšanu un gribēšanu, jo pavāram ir jābūt par sevi pārliecinātam.
– Gan restorāns "Efeja", gan baseina apmeklējums ir iekļauts arī Madonas novada tūrisma piedāvājumu sarakstā.
– Arī pati iespēju robežās sekoju līdzi tam, kas notiek tūrisma jomā, jo nevar dzīvot kā uz saliņas un neko nezināt. Ja Madonā notiek kādi pasākumi, atbrauc viesi, arī pie mums iegriežas vairāk apmeklētāju, ne tikai ietur maltīti, arī painteresējas, ko Madonā vēl var apskatīt. Uz baseinu nāk skolēni, draudzējamies ar sporta skolas basketbolistiem, mēs viņus atbalstām ar dāvanu kartēm, kas piedāvā grupai apmeklēt baseinu. Esam atsaucīgi, kad notiek kādi konkursi, un piedāvājam netradicionālu balvu – peldi baseinā.
– Ja ir brīvais laiks, kā to pavadi?
– Ziemā ļoti patīk slēpot. Kad vien izdodas, dodamies baudīt ziemas priekus uz vietējiem kalniem. Nekur tālu jau nav jābrauc – tepat uz Gaiziņkalnu. Divpadsmitgadīgais dēls iecienījis snovbordu, es – slēpošanu. Atzīstu aktīvu dzīvesveidu, un Madonas sporta centrā, kur notiek dažādas nodarbības, arī es cenšos apmeklēt aerobiku. Patīk arī peldēt; ja tuvumā ir baseins, varētu domāt, ka tur bieži izdodas arī iekāpt. Kā tad ir ar tiem, kas dzīvo pie jūras, cik bieži viņi turp aiziet? Tad – jābrauc uz Rīgu, tad – darīšanas saistībā ar darbu. Toties ūdens aerobikas grupu nodarbības "Efejā" notiek, tās vada Inguna, un ir dalībnieces, kas uz šejieni nāk jau gadiem. Atvaļinājumi ir rūpīgi jāplāno, jo uzskatu, ka ir jāaizbrauc ceļojumā, lai varētu atpūsties.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto