Rītdien – 25. martā – visā Latvijā tiks pieminēts viens no drūmākajiem notikumiem mūsu valsts vēsturē – 1949. gadā īstenotās masveida deportācijas. Pirms 74 gadiem padomju vara no Latvijas uz Sibīriju izveda vairāk nekā 42 000 cilvēku, no kuriem liela daļa gāja bojā jau ceļā. Izpostītas ģimenes, zaudētas mājas, paciesti pazemojumi un trūkums, arī bads.
Izsūtījumā kopā ar savu ģimeni nācās doties arī GUNĀRAM KRŪMIŅAM, kas tolaik bija vien četrus gadus vecs zēns. Līdz ar viņu tika deportēti arī brālis, vecmamma, vectēvs un tētis. Lai arī pagājuši tik daudzi gadi, atmiņas par notikušo joprojām ir skaidras.
– Kā jūs, tobrīd būdams bērns, atceraties tās dienas notikumus?
– Atceros, ka vecmamma bija izvārījusi kartupeļu klučku putru, pie galda visi ēdām. Istabā bija divi zaldāti, arī viņi ēda. Mans brālis Aldis stāvēja pie durvīm, no pieaugušajiem mājās tobrīd bija tikai vecvecāki. Viņi krāmēja līdzi visu, ko vien varēja savākt. Mani iesēdināja ratos, no turienes man viss izskatījās dikti augstu. Devāmies uz Cesvaini, rati pa ceļam pievienojās arī no citām mājām. Cesvainē gaidījām vagonus, kad tos piedzina, kāpām iekšā un braucām. Atminos, ka laikam Krasnojarskā ieraudzīju ratos iejūgtas govis, bet patiesībā jau tie bija buļļi. Prasīju vecmammai, kas un kā, kāpēc. Tigdas stacijā tikām izsēdināti un bija jāgaida, kad mums atbrauks pakaļ. Tolaik bija tā saucamās polutorkas, kuras brauca ar tvaiku. Līdz Zejai nobraucām kādus 120 kilometrus. Tālāk pārcēlāmies pāri upei līdz savai ģerevņai. Tur bija liela istaba, plīts, uz kuras vārīt. Ceļā pavadījām divdesmit vienu dienu. Sādžā bija daudz latviešu, mūsu bija daudz un varējām viens otram palīdzēt.
Mamma pēc tam bija nākusi uz mūsu māju skatīties, kā tur izskatās, bet radi, kas turpat dzīvoja, viņu nebija laiduši iekšā. Mamma tik bija ieraudzījusi, ka uz grīdas mētājas bērnu zābaciņi, ka ir aizvestas mēbeles. Sākumā mamma strādāja Lubejas skolā, tad Zīduļu skoliņā, tur bija četras klases. Pēc tam viņai aizliedza mācīt bērnus, un mamma turpināja strādāt kolhozā. Vectēvs izsūtījumā mani vienmēr pieskatīja, vadāja pie rokas. Bet brālis, būdams vecāks, ar tādu mazu kverķi nenoņēmās – viņam tam nebija laika.
– Kādi bija apstākļi izsūtījuma vietā un kādus darbus cilvēkiem lika darīt?
– Es jau nekur netiku strādājis, vien blēņas darīju. Naudiņas vienmēr trūka. Tēvu 1949. gada rudenī aizsūtīja uz Blagovešcensku uz kvalifikācijas kursiem biškopjiem, bet tur viņu saņēma ciet un iesēdināja par Dzimtenes nodevību. Tā mēs abi bērni palikām kopā ar vecvecākiem. Ome bija sev par uzdevumu uzlikusi dzīvot tik ilgi, līdz viņas dēls – mūsu tētis – atgriezīsies no apcietinājuma. Vecmammai bija problēmas ar kuņģi, kamēr viņa bija slimnīcā, mani un brāli pieskatīja viņas sarunātie cilvēki. Zeme jau tur bija bagāta, īpaši vasarā. Kopā ar vectēvu gājām makšķerēt, viņš lika murdus, dabūjām zivis. 1953. gada novembrī vectēvs nomira. Atceros, ka pēc Staļina nāves tā paša gada martā vectēvs tik noteica: „Paldies Dievam, ka es to maitu esmu pārdzīvojis." Kad palikām vieni ar vecmammu, kādus trīs gadus bija pavisam grūti. Aldis strādāja par govju ganu, bet, kad palika vecāks – uz arkla par piekabinātāju. Sagaidījis savu amnestiju, pie mums atgriezās tēvs, un divas nedēļas vēlāk nomira vecmamma. Viņa savu uzdevumu bija izpildījusi… Tēvs atkal kļuva par dravnieku, pārcēlāmies uz māju, kas atradās divus kilometrus no sādžas. Tur mums bija vistas un arī olas līdz ar to, medus, apkārt tīra daba, blakus upe. Vasarās gan bija traki, kad sāka pūst musonu vēji. Tie atnesa tādas lietavas, ka visa sādža bija ūdenī. Arī mūsu dravā vienu gadu ūdens bija tieši zem stropiem, baidījāmies, lai stropus neaiznes. Tā tik bija viena riktīga stihija!
– Pastāstiet par savām skolas gaitām – kā veicās ar krievu valodas apguvi, kāda bija krievu bērnu attieksme pret latviešu bērniem?
– Mācīšanās vedās viegli, latviešu bērni skolā bija labākie. Krievu valodu ļoti ātri tikām apguvuši, man vēl ir četru klašu diploms ar visiem piecniekiem. Protams, bijām arī palaidņi. Kad Staļins nomira, visi bērni skolā raudāja. Es neraudāju. Skolotāji mani sūtīja mājās pēc vecākiem, un brālis mani vilka uz skolu, lai es lūdzu piedošanu. Vectēvs tik stāvēja pie vārtiņiem un uz to noskatījās, teikdams, ka tādās lietās viņš nepiedalīsies. Visgrūtāk bija izdzīvot vecvecākiem, kamēr tēvs bija apcietinājumā. Ome grozījās visādi, kā nu varēja – mācīja kaimiņiem cept maizi, tāpat bija dārziņš, kurā audzēja kartupeļus un saknes. Nebija jau tā, ka gluži badā dzīvojām. Atceros, ka slaucējas vienmēr veda pienu no fermas uz upes pārceltuvi, bet es vaktēju viņas krūmos. Vienmēr sievas mani pasauca un ar kausu pasmēla pienu, lai es varu padzerties.
Mani vecvecāki guļ katrs savā kapsētā. Pirms dažiem gadiem brālis bija aizbraucis uz turieni un izkaisīja zemīti no dzimtajām mājām. Visur ir tikai koki un krūmi, kapus atrast vairs nevar…
– Cik ilgu laiku pavadījāt izsūtījumā un kā atceraties brīdi, kad uzzinājāt – var atgriezties mājās?
– Mājās atgriezāmies 1957. gada janvārī. Lai varētu atbraukt mājās, uz trim cilvēkiem vajadzēja 1800 rubļus, kas bija liela nauda. Alga tēvam tika maksāta tikai natūrā – medus, graudi, milti. Lai tiktu uz mājām, tēvam vispirms bija jāiet uz komandantūru pēc atļaujas, tad pie prokurora, un tikai tad, kad visus dokumentus nokārtoja, tos vajadzēja iesniegt kolhozā. Tikai kolhozs nevarēja izmaksāt tēvam algu par visu iepriekšējo gadu. Tad nu visi latvieši, cik varēja, tik palīdzēja un savāca naudiņu. Līdz Tigdai mūs aizveda, tālāk ar vilcienu uz Maskavu, no turienes atkal uz Rīgu, bet no Rīgas jau tālāk uz Cesvaini. Pretī bija atbraukuši ar ragavām, un devāmies uz mājām, kur nonācām tikai vēlā vakarā. Mamma jau bija atgriezusies „Gundegās", bet arī radinieki te vēl dzīvoja. „Gundegas" arī ir tā māja, no kurienes mūs izveda.
– Kāda izvērtās jūsu dzīve, atgriežoties no izsūtījuma?
– Pēc izglītības esmu augļkopis, astoņpadsmit gadu tiku nostrādājis Bulduru Dārzkopības vidusskolā, pēc tam arī Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijā. Atmodas laikā biju Pūres pagastvecis. Tad sirds mani sāka vilkt uz mājām, neko nevarēju padarīt. Tā arī dzīvoju savā zemnieku saimniecībā „Gundegas". Savulaik te bija gan govis, gan viss kas, bet tagad strādāju tikai savam priekam. Man ir bites, puķes, zemenes un daudz kas cits, kas saistās ar dārzkopību. Blakus ir liels dīķis, daudz puķu, vasarās un pavasaros priecē ziedošs kalniņš. Te ir ļoti skaisti, un neko vairāk man nevajag. Priecājos, ka esmu prom no burzmas, man šeit ir pašam savs klusais stūrītis.
– Jums noteikti ir arī kāds sirdij tuvs hobijs vai aizraušanās, kā aizpildīt brīvo laiku?
– Man ir lielas puķu kolekcijas, diezgan daudz dāliju. Mans pamata hobijs ir bites, darbojos arī dārzā, kurā man ir dažādas bagātīgas puķu zortes. Dārzkopība ir gan mana profesija, gan hobijs. Reti kuram ir tā iespēja plūkt savus darba augļus arī tiešā nozīmē. Kad biju jaunāks, spēlēju šahu. Bulduru laikā pēc noteiktiem darba posmiem ar laivām braucām pa Latvijas upēm, izbraucām gandrīz visas.
24.03.2023.