LĪGONIS BAMBE Kalsnavas puses mežos zina vai katru taciņu, vien koki, kas savulaik tika iestādīti kā mazas pīckiņas, tagad ir izauguši lieli. Viņa darba stāžs ir 53 gadi, un vairāk nekā 30 darba gadu pavadīti Kalsnavā. 12. aprīlī Jelgavas pilī Līgonis Bambe saņēma Meža nozares 2012. gada balvu par mūža ieguldījumu. Šogad februārī viņš nosvinēja 80 gadu jubileju.
– Kādas bija izjūtas, saņemot meža nozares gada balvu?
– Iespaidīgs pasākums. Mūs sveica Valsts prezidents Andris Bērziņš un zemkopības ministre Laimdota Straujuma. Ziedu klēpis bija tāds, ka panest nevarēju. Mani sveica kalsnavieši, silavieši, arī iepriekšējie darba kolēģi. Satiku tik daudz pazīstamu mežsaimnieku, izjūtas bija pacilājošas, pozitīvas emocijas, jo tādi mirkļi uzmundrina. "Zelta čiekura" saņemšana atsvaidzina visu, kas ir dzīvē noticis.
– Kam ir jāpateicas par mīlestību uz mežu?
– Par to, ka esmu mežsaimnieks, galvenokārt esmu pateicīgs tēvam. Viņš bija mežsargs un arī mednieks. Tolaik mani jau no 10 gadiem ņēma līdzi uz mežu, bija jāiet tēvam palīgā medībās par dzinēju. Vēl tagad atceros, kā uzdzinu pirmo buku. Tas bija Kurzemē, Rojā (kaut tēvs pēc izcelsmes ir vidzemnieks, no Trikātas). Ģimenē bijām seši bērni – četri brāļi un divas māsas. Pabeidzu Rojas četrgadīgo skolu, bet, sākot ar 5. klasi, mācījos Lubezerē, un bija jāsoļo 5 km līdz skolai. Pēc Talsu vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Citas domas nemaz nebija – jāmācās Mežsaimniecības fakultātē.
– Kā virzījās jūsu darba gaitas pēc diploma saņemšanas?
– Tolaik augstskolā bija jauno speciālistu sadale, un es tiku norīkots uz Ugāles MRS. Sieva Veronika, ar ko apprecējāmies 1956. gadā, arī ir mežsaimniece, un tad viņa Ugālē jau strādāja. Pēc nepilna gada notika mežrūpniecības un mežsaimniecības apvienošana, mežniecību pievienoja Ugāles MRS. Sieva Ugāles mežniecībā bija galvenā mežzine, es sāku strādāt par inženieri. Direktors strādāja ar čekas paņēmieniem, un, tā kā bija gaidāms ģimenes pieaugums, mēs nolēmām darbavietu mainīt. Pēc nostrādātā gada atradām darbavietu Jumaras mežniecībā pie Valmieras, kur nostrādāju 7,5 gadus. Man ir bildes, kur redzami manis stādītie koki. Tas bija 5 km no Valmieras, bet satiksme bija ļoti slikta. Meitai Baibai bija jāsāk mācīties skolā, bet līdz tai vajadzēja 5 kilometrus iet kājām pa sliktu ceļu. Meklējām vietu, kur skola būtu tuvāk. Pārcēlāmies uz Jēkabpils mežrūpsaimniecību. Tā kā Jumaras mežniecībā mums no koka potzariem bija jāaudzē potējumi un jāierīko plantācijas, sievai izdevās iegūt labu pieauguma procentu. Mežu pētīšanas stacijai toreiz bija dots vērienīgs uzdevums – sēklu plantāciju ierīkošana, un, pateicoties manai dzīvesbiedrei, mūs uzaicināja strādāt Kalsnavas mežu pētīšanas stacijā. Bija jāsagatavo milzīgs daudzums visu koku potējumu visai Latvijai, lai varētu ierīkot plantācijas. Sākumā biju konstruktors, bija jābūvē mazgabarīta čiekurkalte, pēc tam mani iecēla par sēklkopības un selekcijas centra vadītāju, un šajā amatā es nostrādāju 11 gadu. 1982. gadā tiku uzaicināts dibināt Teiču dabas rezervātu, vēl bija otrs aicinājums – iet atpakaļ uz Kurzemi strādāt par Slīteres dabas rezervāta direktoru. Teičos viss bija jāsāk no jauna, jāmeklē speciālisti štata vietām. Tika uzbūvēta kantora ēka, dzīvojamās mājas. Atmodas laikā Teiču dabas rezervātu pievienoja Dabas pārvaldei, bija nostādne, ka jāmaina arī visi direktori. Ļaudonā izveidoja mežniecību, pēc tam likvidēja, un es atgriezos Kalsnavas meža pētīšanas stacijā, kur strādāju par mežsaimniecības sektora vadītāju līdz pat aiziešanai pensijā 2009. gadā. Darba mūžs izskatās raibs, bet no meža neesmu atkāpies ne soli.
– Jūs esat cilvēks, kurš, būdams vadītājs, bijis arī praktiķis, koku stādītājs, pat visa ģimene tika pētījumos iesaistīta.
– Laba skola bija Jumaras mežniecībā. Tolaik vajadzēja apmežot mazvērtīgās lauksaimniecības zemes. Tajā laikā sākām stādīt kokus, un pats esmu piedalījies meža stādīšanā. Mazās pīckiņas tagad jau ir izaugušas par lieliem kokiem. Arī Kalsnavā plantāciju veidošanā tika ieguldīts liels darbs, ierīkojām lielas platības. Vēlāk vajadzēja ierīkot otrās pakāpes priedes sēklu plantācijas – 100 ha. Otrpus Aiviekstes atradām aizaugušu zemi, kur organizējām meliorāciju, lai varētu stādīt kokus. Šī platība nodrošina visu Latviju ar priežu sēklām. Tā kā esmu mednieks, Kalsnavā atbildēju arī par medību saimniecību. Līdztekus visam bija jāuzraksta doktora disertācija, bet paliku bez tās, jo Vissavienības presē vajadzēja publicēt rakstu, ko es gan aizsūtīju, bet kas pazuda bez pēdām.
Sieva gan aizstāvēja savu disertāciju. Arī meita Baiba ir aizstāvējusi disertāciju, ieguvusi doktora grādu bioloģiskajās zinātnēs, viņas pētījumu objekts ir augi un sūnas. Baiba strādā mežsaimniecības institūtā "Silava", mitinās Kalsnavā, kur darba telpas atrodas meža pētīšanas stacijā. Ja meitai kas jādara mežā, palīdzu. Kad aizgāju strādāt uz Teiču dabas rezervātu, sieva Kalsnavas meža pētīšanas stacijā sēklkopību pārņēma savā pārziņā, kur nostrādāja līdz pensijai. Mājās bieži konstatējam, ka runājam par mežu, dalāmies savos novērojumos.
– Pastāstiet par savu dzīvesveidu, vaļaspriekiem!
– Tā jau saka, ka mežinieks vislabāk jūtas mežā. Man vēl joprojām ir hobiji – medības un bites. Medīju kolektīvā "Bauris". Ir nomedītas četras sudraba, divas bronzas trofejas. Izstādēs bijuši brieža ragi. Pēc zemes reformas pieder arī zeme – 66 ha, kur pusi aizņem mežs. Kādreiz strādāju pats, tagad zemi izīrēju. Uz personīgās zemes atrodas dīķis, kur apmetas pīles. Mājās ir pāris bišu saimju, bet pārējās – mežā, un varu teikt, ka bites ievāc meža ziedu medu. Biškopība ir veselīgs vaļasprieks, un arī bišu kodieni ir devuši imunitāti. Kad strādāju Kalsnavā, sākuma gados mums bija arī govs, sivēns, jo palīgsaimniecība bija parasta lieta. Atceros, arī tēvam savulaik bija trīs gotiņas, aitas, zirgs, visiem lopiņiem bija jāsagādā barība, jāpļauj siens. Tikko varēju izkapti kustināt, jau strādāju pļavā.
– Kā jūs raugāties uz mežu šodien?
– Tādu snieglauzi, kāda bija pagājušajā ziemā, nebiju vēl savā mūžā novērojis. Nav arī piedzīvots, ka ledus uz zariem noturas tik ilgi un no svara lūst koku galotnes. Snieglauze ir nodarījusi daudz postījumu, bet tas, manuprāt, ir vispārējo klimata izmaiņu dēļ. Vētras bija arī agrāk, kad arī nopostīja lielas meža platības. Kādreiz bija šaurās cirsmas, ne platākas kā 50-60 m, bet tagad tiek izcirstas milzīgas platības, kur stiprākam vējam ieskrieties. Vairāk jau nenocērt, kā pieaug, nocērt mazāk, bet viens brīdis būs, kad pieaugušo audžu būs salīdzinoši mazāk, kamēr atkal izaugs nākamās. Manis stādītās audzes arī jau pēc pārdesmit gadiem varēs cirst nost. Jaunus mežus stāda, un tie ir jāstāda, vairāk, manuprāt, jāstrādā pie kopšanas.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
Foto no personiskā arhīva