Madonas novada pašvaldības būvvaldes arhitekts AUGUSTS APINIS februārī nosvinēja astoņdesmito dzīves jubileju. Viņš joprojām ir darbu ierindā, prot strādāt un atpūsties. Brīvajā laikā dzied vīru korī „Gaiziņš", pārlapo arhitektūras žurnālus, un savu dzimtas koku viņš ir izpētījis līdz 19. gadsimta vidum. Stāstot par radu saimi, piemin gan radinieces, kurām palīdz iegūt izglītību, gan enerģisko brāli, kas interesējas par dārzkopību, gan brālēnu, bijušo ziepju vārītāju Rīgas fabrikā, un citu brālēnu, kas strādā Briselē.
– Ja cita nekā nebūtu, ko darīt, varētu rakstīt grāmatu, – sarunas laikā smej Augusts Apinis, piebilstot, ka dzīvē pārdzīvotais, īpaši jau kara periodā un bēgļu gaitās, atmiņā palicis ļoti dzīvs.
– 80 gadu jubileja iezīmējās īpatnēji, – aizdomājās jubilārs. – Dažas dienas pirms dzimšanas dienas mani pēc ilgiem laikiem apturēja ceļu policija. Vaicāja pēc dokumentiem, un es uzrādīju vadītāja apliecību. Pēc mirkļa policists iebilda, ka dokumenti nav kārtībā, kaut kas neštimm ar vārdiem. Sākumā biju pārsteigts, līdz atskārtu, kas par iemeslu. Vadītāja apliecību izņēmu 2004. gadā, jauno pasi – 2005. gadā. Pasu daļā man toreiz teica, lai pasē, tāpat kā dzimšanas apliecībā, rakstu visus trīs vārdus: Augusts Ģedimins Latvis. Padomju laikā to darīt neļāva, tagad taču drīkst! Es piekritu, un pasē līdz ar to parādījās trīs vārdi, savukārt vadītāja apliecībā palika viens. Tā nu pirms jubilejas biju spiests doties uz Jēkabpili un apmainīt autovadītāja dokumentus.
– Kurš no vecākiem vārdus izvēlējās?
– Vārdi man doti, pateicoties tēvam. Tēvs bija no lielas ģimenes un vienīgais ieguva labu izglītību. Harkovas apgabala Končinā 1917. gadā pabeidza piena lopkopības skolu. Pēc tam atgriezās Latvijā un, iespējams, tāpēc ielika man vārdu Latvis. Otra vārda iemesls varētu būt tas, ka Latvijas brīvvalsts pirmajos gados apmēram gadu tēvs nostrādāja Lietuvā. Ģedimins ir lietuviešu vārds – tātad arī tēva izvēlēts. Mammai šie vārdi īsti nepatika, viņa uzstāja, ka dēlam vajag latvisku vārdu, tā pirmais manu personvārdu rindā tika ierakstīts Augusts.
– Vai arī mamma bija ieguvusi labu izglītību?
– Mamma beidza pārraudzības skolu, bet viņa algotu darbu nestrādāja. Mums pietika no tēva nopelnītā. Bijām trīs bērni, bez manis vēl brālis un māsa. Pēc kara klājās grūtāk, tad ģimene turēja gotiņu. Dzīvojām Cesvainē, 1940. gadā, kad ienāca krievi, tēvu nokomandēja darbā uz Madonu par Madonas apriņķa izpildkomitejas Zemes nodaļas galveno zootehniķi. Tam acīmredzot bija politiski motīvi, jo tēvs nebija aizsargs, kaut aizsargu organizācijā viņu aicināja. Vācu laikā no Madonas pabraucām prom, lai nebūtu nepatikšanu. Aizbraucām uz Vietalvu pie radiem. Kad nāca frontes līnija, devāmies uz Iršiem pie tēva brāļa. No turienes tikām izdzīti – vācieši raka frontes līnijai ierakumus. Tēvs no Latvijas prom braukt negribēja, tāpēc devāmies bēgļu gaitās. Tur arī redzēju gan līķu kaudzes, gan sašautus tankus un citu tehniku.
– Kādu izglītību un profesiju ieguvāt pats?
– Beidzu Politehniskā institūta inženierceltniecības fakultātes arhitektūras nodaļu, Madonā sāku strādāt 1960. gadā. Atnācu darbā uz Starpkolhozu celtniecības organizāciju, kuras kantoris atradās tagadējā Saieta laukumā, vienā no tirgus būdām. Nelielu brīdi strādāju par projektētāju, pēc tam bija jāpārprofilējas. Strādāju šīs organizācijas plānu daļā par ekonomistu, vecāko ekonomistu, projektu-tāmju grupas vadītāju, būvdarbu vadītāju, plānu daļas vadītāju, inženieri komplektētāju. Divdesmit gadu (līdz 1982. gadam) nostrādāju Starpkolhozu celtniecības organizācijā, apmācoties otrā specialitātē par plānotāju ekonomistu. Pēc tam tiku aicināts uz rajona izpildkomiteju par dzīvokļu komunālās nodaļas vadītāju. To uztvēru kā darba paaugstinājumu, kur nostrādāju līdz 1991. gadam. Pēc tam līdz 1995. gadam strādāju par Madonas rajona izpildkomitejas, vēlāk – rajona padomes – celtniecības un kapitālremonta nodaļas galveno speciālistu, vienu laiku – par tautsaimniecības nodaļas vadītāju. Tas bija pārmaiņu laiks pēc Atmodas, kad darbavietu nosaukumi mainījās, bet darba profils apmēram bija līdzīgs. No 1995. gada strādāju par galveno speciālistu rajona padomes attīstības nodaļā, kopš 1994. gada līdz rajona padomes likvidācijai uz pusslodzi veicu rajona Ceļu fonda līdzekļu sadali.
Kad likvidējās rajona padome, mani uzaicināja strādāt pilsētas būvvaldē par arhitektu. Nodibinoties novada pašvaldībai, turpināju strādāt par Madonas novada pašvaldības būvvaldes arhitektu.
– Darba vienmēr ir gana – jo vairāk dara, jo vairāk nāk klāt. No otras puses, ir dzirdēts, ka tagad valda stagnācija, neviens neko negrib būvēt.
– Ja paskatās uz to, kāds ir būvvaldes veikums, tā gluži nav. Varu minēt kaut dažus raksturojošus ciparus. 2011. gadā Madonas novada teritorijā esam saskaņojuši un akceptējuši 143 būvprojektus, 2012. gadā saskaņoti un akceptēti 157 projekti. Arhitektūras un plānošanas uzdevumi projektu izgatavošanai 2011. gadā izdoti 247 cilvēkiem, 2012. gadā – 207, šogad pusotrā mēnesī jau izdoti 36 plānošanas arhitektūras uzdevumi. Tas nozīmē, ka gan laukos, gan pilsētā cilvēki būvē.
– Kopš 90. gadu sākuma arī pats projektējat.
– Deviņdesmitajos gados darbu atjaunoja Latvijas Būvinženieru savienība. Tā katrā rajonā vēlējās izveidot savu nostiprināšanas grupu. Tā kā šim darbam izvirzīja mani, iestājos Latvijas Būvinženieru savienībā, kur darbojās arī SIA „Būvzinis". Uzņēmums nodarbojās ar projektu izgatavošanu, tā sāku projektēt arī pats. Dabūju nepieciešamos sertifikātus, un kā brīvā laika darbs man kļuva projektu gatavošana. Tagad, kad strādāju būvvaldē, Madonas novadam projektus gatavot nedrīkstu. No reiz paveiktā varu minēt sportistu mājiņas Smeceres silā, un vislielāko gandarījumu dod novada pašvaldības administratīvās ēkas vizuālā skata maiņa. 2009. gadā 24 pašvaldībām un izglītības iestādēm bija iespēja piedalīties energoefektivitātes paaugstināšanas projektā. Jau agrāk bija doma novada pašvaldības administrācijas ēkai piedot jaunu izskatu, uzbūvējot tai piekto stāvu un divslīpu jumtu. Man tika lūgts divu mēnešu laikā izgatavot projektu, un, tā kā iestrādes bija, to paveicu. Ar jauno projektu ēka ir daudz ieguvusi, tai ir tornītis (bija iecere, ka tā būs telpa, kur uzvest viesus, parakstīt sadarbības līgumus, izvietot materiālus par nama vēsturi) un jauns vizuālais skats. Diemžēl piektā stāva telpu izbūve un ēkas vēdināšana palika neizdarīti darbi.
Interesanti, ka pagājušā gadsimta 60. gados ēkas fasādei uzlika alumīnija kalumu. Tas maksāja lielu naudu – 4 tūkstošus rubļu, bet kalums ilgi uz ēkas nepalika. Simboliski kalums atklāja vairākus tēlus: sirpi, āmuru, miera balodi un uzrakstu „Darbs mieram". Paklīda runas, ka sirpis esot novietots uz nepareizo pusi. Vai tāpēc, vai cita iemesla dēļ dekoratīvais kalums drīz vien tika noņemts.
– Darbs ikdienā dzen darbu, bet ir taču arī atslodzes mirkļi.
– Viens no tiem ir dalība vīru korī „Gaiziņš". Dziedu kopš 1961. gada – sākumā Madonas jauktajā korī, tad vīru korī „Mežezers", kur nodziedāju 25 gadus. Diemžēl jubileju kolektīvs nesagaidīja, daļa tā dziedātāju aizgājām uz vīru kori „Gaiziņš".
– Kas koru kultūrā īsti uzrunā – tā ir dziesma vai kolektīvs?
– Nevar darbu vien darīt, vajag arī ko atslodzei. Korī man nepieciešams viss kopums – gan dziesma, gan kolektīvs. Pēc 1960. gada esmu piedalījies visos Dziesmu svētkos. Kad studēju Rīgā, vienos svētkos piedalījos arī kā skatītājs.
Liels grūdiens mūsu kolektīvam bija „Gaiziņa" jubilejas koncerts. Pēc tā uzlabojās gan disciplīna, gan apmeklējums. Ja runājam par šā gada Dziesmu svētku repertuāru, sākotnēji vīru koriem bija plašs repertuārs. To gandrīz paguvām iemācīties, bet tagad dziesmu skaits ir samazināts, jo atsevišķa koncerta sieviešu un vīru koriem Mežaparka estrādē nebūs.
– Cik svarīgs ir radu kopums, dzimtas saknes?
– Priecājos, ka neesmu viens. Savā laikā palīdzēju studēt radu meitenei, no tiem laikiem esam saskarsmē, cenšos palīdzēt. Brālis dzīvo Madonā, ar viņu arī tiekamies. Māsa pirms pieciem gadiem diemžēl traģiski gāja bojā.
– Vai dzimtas koks ir tālu pētīts?
– Esmu pētījis un uzzināto grafiski pierakstījis. Pa tēva līniju dzimtas koku esmu izpētījis līdz 1846. gadam. Tēva tēvs bija pusgraudnieks Veckalsnavā. Mātes tēva tēvu Ērģemes muižnieks bija paņēmis par dārznieku no Vestfāles Vācijā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā mātes tēvs Valkā bija būvdarbu vadītājs, uzcēla divas lielas būves – pilsētas vidusskolu un tautas namu, kā arī sev nelielu privātmāju. Smiltenē ir viens Apinis, kas mērķtiecīgi pēta un zīmē Apiņu dzimtas koku. Viņš esot sazīmējis 300 personu, būs jābrauc salīdzināt.
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto