Bieži izskan teiciens „Bērni ir mūsu nākotne", taču tas nespēj sevī ietvert apziņu par visu to milzu darbu, kāds jāiegulda, lai pirms vārda „nākotne" mēs varētu likt vārdu „gaiša". Daudziem bērniem dzīvē pirmos soļus kopā ar vecākiem palīdz spert bērnudārzu audzinātāji un auklītes. Daudziem praulēniešiem pirmā lielā saskarsme ar pasauli ir sākusies pirmsskolas izglītības iestādē „Pasaciņa", ko jau 25 gadus vada DAIGA MADERNIECE. Iestādes vadīšanu viņa apvieno ar Madonas novada pašvaldības domes deputātes darbu un deju kolektīvu vadīšanu, arī pašai dejojot tautas dejas.
– Esmu dzimusi, uzaugusi un skolojusies Madonā. Mamma ir madoniete, savukārt tētis dzimis Praulienā. Vecāki atnāca dzīvot uz Madonu, līdz ar to likumsakarīgi, ka mana dzīve vairāk ir bijusi saistīta ar šo pusi. Šobrīd darbs man ir Praulienā un Madonā, bet dzīvesvieta – Biksērē.
Kopš 1983. gada strādāju vienā un tajā pašā darbavietā – pirmsskolas izglītības iestādē „Pasaciņa". Strādāju bērnudārzā kopš tā izveides. Jau ļoti agri sāku apzināties, ka vēlos kļūt par bērnudārza audzinātāju. Kaut arī, kad pati gāju dārziņā, mamma uz to mani dzina ar žagariem, jau 1. klasītē mācoties rakstīju, ka vēlos kļūt par audzinātāju. Citas alternatīvas pat nav bijis. Paralēli beidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu, maģistrantūru Latvijas Universitātē. Jāatzīst, ka esmu īstenojusi mammas nepiepildīto sapni, savukārt mana meita īstenoja manu – viņa izmācījās par psihologu, ko pati laika un līdzekļu trūkuma dēļ nespēju izdarīt. Par bērnudārza vadītāju kļuvu 1991. gadā, kad, iepriekšējai vadītājai dodoties dekrēta atvaļinājumā, kolektīvs virzīja mani vadītājas amatā. Pati par to uzzināju pēdējā.
Mana dzīve šobrīd rit starp trim novada vietām – Biksēri, Madonu un Praulienu. Varu tikai priecāties, ka dzīve ir ļāvusi nodarboties ar savu sirdsdarbu.
– Kas jūs tajā saista un notur?
– Par skolotāju un audzinātāju nevar pilnvērtīgi strādāt cilvēks, kurš nemīl bērnus un kuram šis darbs nav dzīves aicinājums, jo šis darbs ir ļoti smags. Vecāki mums dažkārt saka, ka mājās jau ar vienu bērnu grūti tikt galā, bet bērnudārzā šo mazo dzīvībiņu, kuru audzināšanu un skološanu uztveram kā savu misiju, ir krietns pulks. Zinātnieki ir atzinuši, ka tieši pirmie pieci dzīves gadi ir noteicošie cilvēka veidošanās procesā. Diemžēl mūsdienās daudzi vecāki gan laukos, gan pilsētās ir ļoti aizņemti un nevar bērnam veltīt tik daudz nedalītas uzmanības, cik būtu nepieciešams, tādēļ tas ir jādara mums. Es pat teiktu, ka daudzos gadījumos bērnudārzs bērnam ir nevis otrās, bet pat pirmās mājas.
Neraugoties uz grūtībām, šis darbs sniedz lielu gandarījumu, jo tu palīdzi cilvēkam, kas sākotnēji pie tevis ir atnācis mazs un nevarīgs, izaugt un attīstīties. Kā lai nepriecājas, piemēram, par mūsu audzēkni Miķeli Dāvidu Rikveili un viņa sasniegumiem?
– Darbu bērnudārzā gan nevar skatīt atrauti no citiem jautājumiem. Piemēram, arī jūs kopā ar skolu pedagogiem piedalījāties brīdinājuma streikā.
– Tas bija izmisuma solis. Kā jau iepriekš minēju, bērna personības veidošanā tieši vecumā līdz 5 gadiem tiek ielikts būtiskākais pamats, taču audzinātāju darbs diemžēl netiek novērtēts kā nozīmīgs. Paldies bērnu vecākiem, kas streika dienā ar mums solidarizējās. Neatskanēja neviens zvans no vecākiem ar pārmetumiem, kā arī neviens no 97 bērnudārza bērniem uz dārziņu netika atvests. Streika dienu mēs izmantojām, lai uz svētkiem izrotātu iestādi, tādējādi sagādājot bērniem patīkamu pārsteigumu.
Diemžēl nejūtu, ka streiks kaut ko būtu sakustinājis. „Sausais atlikums" ir tāds, ka rodas vēlme kliegt, jo, ja situācijā, kad bērnudārza audzinātāji „uz papīra" saņem 405 eiro, deputāti streika dienā var lemt par 600-700 eiro lielu algas pielikumu ministriem, kaut kas nav kārtībā. Audzinātāji būtu priecīgi pat par 10 eiro lielu pielikumu.
– Nu jau sešus gadus bērnudārza vadītājas pienākumus sabalansējat ar domes deputātes pienākumiem. Kāda ir bijusi šī pieredze deputāta darbā?
– Pirms kandidēšanas bija visai maz izpratnes par pašvaldības darbu, taču uzskatu, ka, ja cilvēki tev uzticoties ir atdevuši savu balsi, vienkārši nedrīksti viņus pievilt. Kad esi ievēlēts, tas, ka ir vai nav smagi, jau kļūst par otršķirīgu jautājumu. Dzīvoju ar apziņu, ka šajā darbā, gluži kā ikvienā citā, viss jāizdara pēc labākās sirdsapziņas, pat ja tas nozīmē negulētas naktis.
Manā vērtējumā, pirmajā novada domes sasaukumā deputāti veiksmīgāk spēja strādāt vienota mērķa labā. Katrā ziņā strādāt bija vieglāk. Šajā sasaukumā man simpatizē tas, ka pārstāvam ļoti dažādas jomas – esam gan pašvaldības iestādēs strādājošie, gan uzņēmēji, gan zemnieki, pat ja liela daļa deputātu skaitās pašvaldības darbinieki. Tas veido plašāku kompetenču loku.
Neapmierina tas, ka dažkārt par kādu jautājumu izvēršas karstas debates, taču tālāk par parunāšanu netiek, jo neseko konkrēts lēmums, līdz ar to tā ir bijusi vien tāda tukšu salmu kulšana.
Nevar gan noliegt, ka novada pastāvēšanas laikā ir izdevies daudz izdarīt.
Ir izstrādāts vienots skolu un bērnudārzu modelis, kas gan šobrīd sācis nedaudz klibot, taču nav arī nozīmes to pārveidot brīdī, kad vēl nav skaidrības par darba samaksu. Tiek nodrošināta bezmaksas ēdināšana bērniem skolās un pirmsskolas iestādēs, kas ir liels atbalsts visām ģimenēm, kuras audzina bērnus. Ļoti nepieciešams būtu risināt kopīgi jautājumu par rotaļu laukumiņiem pie pirmsskolas izglītības iestādēm, jo tie ir morāli novecojuši.
Transporta nodrošināšana skolēniem pat uz interešu izglītības iestādēm ir pozitīvs lēmums. Tiesa, nepiekrītu, ka būtu skolēniem jāapmaksā transports uz jebkuru no izglītības iestādēm, nevis tuvāko. Esošā likumdošana gan šādu risinājumu neparedz, taču iepriekšējā domes sasaukumā kopā ar Vinetu Lamberti bijām vienīgās, kas balsoja „pret", jo nevaru atbalstīt pasākumu, kas veicina bērnu aizplūšanu uz pilsētas skolām.
Par veiksmīgu soli uzskatu uzņēmējdarbības nodaļas izveidi. Prieks par sporta infrastruktūras attīstību novadā – sporta bāzi „Smeceres sils", kartinga trasi, kas jau nes peļņu, jaunu mototrasi.
Mūsu novads izsenis bijis pazīstams ar mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem, jauki, ka tie pie mums iet nevis mazumā, bet vairumā. Šajā sakarā jāpiemin kultūras namu vadītāju izveidotais atalgojuma modelis, kad katru gadu ir iespēja algu nopelnīt lielāku, jo ir mainīgā algas daļa. Tas stimulē cilvēkus darbam.
– Vai šajos gados iedzīvotājiem izjūta, ka, arī dzīvojot katrs savā pagastā, esam daļa no viena Madonas novada, ir stiprinājusies?
– Manuprāt, novada izjūta ir kļuvusi spēcīgāka. Es gan vēlētos, lai mēs vairāk uzticētos pagastu pārvalžu vadītājiem. Lai arī kāds ir uzskats, lai uzturētu to infrastruktūru, kas ir pagastos, pārvalžu rīcībā būtu jānodod noteikta daļa finansējuma, ar kuru pārvaldnieki varētu brīvi rīkoties, nenākot par sīku lietu uz domi. Tādēļ arī viņi ir pārvaldnieki, lai atbildīgi rīkotos. Lai novērstu gadījumus, ka nauda tiek tērēta nelietderīgi, varam prasīt atskaites, kā arī paši pagastu iedzīvotāji būs pirmie, kas par šādiem gadījumiem ziņos, taču vismaz tad tiks novērsta situācija, ka pārvaldniekiem par katru eiro jābrauc uz domi, kā arī līdz vasarai jāzīlē: būs kādam konkrētam remontam nauda vai nebūs. Protams, ir pārvalžu vadītāji, kas strādā ļoti labi, un ir tādi, kuru darbam jāseko līdzi, taču tādēļ nedrīkst ciest pārējie pagasta iedzīvotāji.
– Viens no jautājumiem, kura risināšanā aizejošajā gadā esat ļoti daudz iesaistījusies, skāra Sarkaņu pagasta bērnudārza atrašanās vietu.
– Kaut gan progress šī jautājuma virzībā ir vērojams, tas ir ļoti lēns. Prieks, ka vismaz esam vienojušies par ēku, kur bērnudārzam jāatrodas. Ēkai, kurai ne velti dots nosaukums „Sapņi", jau daudzus gadus katru rītu braucu garām. Esmu pārliecināta – ja Sarkaņu pamatskola savulaik (kad tāda iespēja radās) būtu pārcēlusies uz bērnudārza ēku, skolu nebūtu šogad vajadzējis likvidēt, kā arī problēmas ar bērnudārzu nerastos. Neraugoties uz to, arī šodien mums ir, ko lielajā ēkā izvietot. Līdzās bērnudārzam var darboties dažādi pulciņi, pagasta pārvalde var sniegt savus pakalpojumus.
– Ar ko tiek aizpildīts laiks, kad nav jānodarbojas ar bērnudārza vai novada domes jautājumiem?
– Mana aizraušanās ir deja. Esmu dejojusi no trīs gadu vecuma, kad sāku apmeklēt tautas dejas pie Dzidras Rubenes. Tas ir dzīvesveids, atpūta un uzlādēšanās darbam reizē. Tieši pēc grūtākas darbdienas, vai nu dejojot pašai, vai vadot kolektīvu, var gūt atslodzi, ko sniedz mūzika, kustība un būšana ārpus ierastā darba ritma. Otra aizraušanās ir adīšana. Esmu apadījusi gan visu ģimeni, gan dejotājus. Ļoti nepatīk sēdēt tukšām rokām un neko nedarīt, vai tā būtu televizora skatīšanās vai saruna. Šīs nodarbes var labi apvienot ar adīšanu.
– Esam Ziemassvētku priekšvakarā, kā šos svētkus svin jūsu ģimenē?
– Mēs tradicionāli visa ģimene pulcējamies pie mammas – māsa ar meitu, mēs ar bērniem un viņu otrajām pusītēm. Šogad gan būs pirmā reize, kad nebūsim visa ģimene kopā, jo kuru katru dienu meitai gaidāms priecīgs notikums. Svētkus svinam ļoti klusi. Parasti apmeklējam tēva kapavietu un pasēžam ģimenes lokā. Novēlu, lai cilvēkiem šajos svētkos un nākamajā gadā būtu pilna sauja labestības, pilns klēpis patiesības, vienam pret otru uzticība un daudz, daudz mīlestības, ko paust vienam pret otru, kā arī lai katrs rīts ievadītu mīlestības pilnu dienu gan pret sevi pašu, gan apkārtējiem.