Samērā klusi Madonas reģionā ir aizritējusi Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena, kas tiek atzīmēta 4. oktobrī. Arī ikdienā cilvēki, kas darbojas dzīvnieku aizsardzības jomā, to dara klusi, bez pompozitātes, apzinoties un uzsverot, ka kādam taču tas ir jādara.
Tā arī MIRKO HĒNIŠS, kas nu jau sesto gadu, kopš pārcēlies no Vācijas, dzīvo Praulienas pagasta „Lūšos", pamazām būs iedzīvinājis ideju par Madonas novada patversmes izveidi. Kopā ar Kasparu Udrasu ir dibināta Madonas dzīvnieku aizsardzības biedrība, kuras paspārnē top dzīvnieku patversme. Par patversmes izveides līdzšinējo vēsturi Kaspars Udrass sīkāk pastāstīja:
– Sākotnēji vajadzēja izvēlēties vietu, kur patversmi veidot. Pirmā bija Bērzaune, bet, tā kā kaimiņiem bija pretenzijas, negribējām patversmes pamatus „būvēt uz strīdiem". Otra vieta bija noskatīta Smeceres silā, bet tur, diemžēl, ļoti dārgi būtu izmaksājis ierīkot komunikācijas – ūdeni, elektrību, jo viss bija jādara no nekā. Tad Lazdonas pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Rieksts izteica domu, ka patversmei piemērota vieta varētu būt kādreizējā Lazdonas attīrīšanas iekārtu ēkā, kas saucas „Lazdonītis". Radās iespēja pieteikties LEADER projektā, lai saņemtu Eiropas finansējumu, bet, diemžēl, projekts, pat pēc noraidījuma pārsūdzēšanas, tika noraidīts. Tā kā vieta ir laba, darbi ir aizsākti, turpinām cīnīties saviem spēkiem.
Savukārt Mirko Hēnišs, jautāts, kā viņš izlēmis iesaistīties dzīvnieku aizsardzības jomā un nodarboties ar Madonas novada patversmes izveidošanu, atbildēja: – Notikums, kas mani satricināja un lika saprast, ka ir jāiesaistās dzīvnieku aizsardzības jomā ne tikai privātā, bet arī sabiedriskā kārtā, bija, kad nelegāli kaimiņos dzīvojošie pārvācās, atstājot kuci ar nesen piedzimušiem kucēniem likteņa varā – bez barības, bez ūdens, bez aprūpes. Līdz tam pat nebiju varējis iedomāties, ka kāds tik nežēlīgi var izturēties pret dzīvniekiem. Suņu mammai ar kucēniem (viens no tiem bija nomiris, jo atradās zem pārējiem kucēniem) mājas atradām ar Kaspara un Litas palīdzību, viens no kucēniem ir mans Troli. Tas bija pirms aptuveni 6 gadiem, un notikums lika man domāt, ka ir kaut kas jādara, lai cīnītos ne tikai ar sekām, bet arī cēloņiem. Pa šo laiku pašam nācās gan tikt galā ar nopietnām veselības problēmām, pārciest trīs operācijas un neziņu, vai vispār dzīvošu. Tāpēc reālu darbību šajā jomā uzsāku pirms diviem gadiem.
– Kāda salīdzinoši ir situācija dzīvnieku aizsardzības jomā Latvijā un kāda – Vācijā?
– Dzīvnieku aizsardzības ideja patlaban Latvijā sāk kļūt svarīga. Plaši iepriekšējo situāciju nevaru novērtēt, jo tik ilgi šeit nedzīvoju, bet ir izveidojies iespaids, ka cilvēkiem vēl vajadzētu mācīties, kā pareizi turēt suņus un kaķus. Pat ja mājdzīvniekam ir saimnieks, tas ne vienmēr nozīmē, ka turēšanas
apstākļi ir patiešām labi – suņiem ķēde mēdz būt pārāk īsa, nav piemērotas būdas, mājdzīvnieki netiek kastrēti un nekontrolēti vairojas, tādēļ nereti jāsastopas ar pamestiem kaķēniem, kucēniem un tamlīdzīgi.
Tas, kā dzīvnieki tiek turēti un mācīti, ietekmē viņu uzvedību. Pie cilvēka audzis dzīvnieks sākotnēji nebūs agresīvs, viņa uzvedību un raksturu tieši ietekmē viņa saimnieks.
Kopumā latviešu attieksme pret dzīvniekiem ir pozitīva, bet vajadzētu valstiskā līmenī uzlabot iespējas par viņiem attiecīgi rūpēties.
Vācijā patversmes izdevumi – gan komunālie, gan pārtika, gan, ja nepieciešams, medicīniskā palīdzība – par vienu mājdzīvnieku mēnesī ir vidēji 500 eiro. Tāda situācija iespējama ne tikai tāpēc, ka cilvēki ziedo patversmēm, bet arī pašvaldības piešķir patversmēm atbilstīgu finansējumu – katrs iedzīvotājs tām maksā 60 centu gadā.
Secinu, ka dzīvnieku aizsardzības jautājumam vajadzētu būt aktuālam arī Madonas novada pašvaldības līmenī. Ar to es domāju, ka pašvaldībai būtu aktīvāk jāsadarbojas ar mūsu biedrību, jo, pirmkārt, tas, ko darām, patiesībā ietilpst pašvaldības funkcijās. Jebkurā gadījumā, lai patversme nākotnē varētu veiksmīgi darboties, būs jāsadarbojas patversmei, veterinārārstiem un pašvaldībai.
– Kā sokas ar patversmes izveidi Lazdonas pagastā?
– Pats ilgus gadus esmu vācu patversmes Tierheim Ladeburg valdes loceklis. Tā kā tā no mazumiņa ir izveidojusies par vienu no lielākajām patversmēm Vācijā, bija iespēja palīdzēt ar patversmes izveidi Madonas novadā. Ja nebūtu šī kontakta ar Vāciju, mēs neko nevarētu uzsākt, jo būtu sabrukuši zem finansiālā spiediena. Tagad, kaut arī nesaņēmām Eiropas finansējumu, neapstāsimies, bet turpināsim darīt. Protams, uz priekšu nevarēsim virzīties tik ātri, kā iepriekš bijām cerējuši, bet turpinām strādāt.
Daudz ko ir saziedojuši vācieši, piemēram, siltināšanas materiālus, žogus, voljērus u. c., daudz arī ar Kasparu esam ieguldījuši privāto līdzekļu. Piemēram, tikai projekta sagatavošana topošajai ēkai vien izmaksāja 250 latu. Tāpat pamatus suņu voljēriem finansējām paši – ja mēs daudzās situācijās neatvērtu savus makus, darbi noteikti būtu apstājušies. Saprotu, ka vajag daudz ideālisma, lai darbotos šajā jomā. Bet, protams, priecājamies par tiem kontaktiem, ko izdevies Madonā nodibināt, tiem palīgiem, kas kādā veidā ir palīdzējuši patversmes izveidei virzīties uz priekšu.
Kopumā gan jāvērtē, ka latviešu mentalitāte ir nedaudz citādāka, līdz ar to nereti ir grūtāk sastrādāties. Piemēram, ilgi tiek runāts, ka patversmei nepieciešams uzlikt jumtu. Kā par nelaimi, šī vasara bija tik lietaina, ka māja pārvērtusies par mitruma perēkli. Bituma seguma uzlikšanā solīja palīdzēt Madonas pilsētas pārvaldnieks, protams, saprotam, ka viņš arī nevar rauties uz pusēm, lai paveiktu visus darbus. Paldies pašvaldībai par līdzšinējo palīdzību, un ceram, ka jumts tiks savests kārtībā, kā nekā – tomēr ir sācies rudens. Vēl ļoti aktuāla problēma šobrīd ir ūdens ievilkšana – to būtu izdarījuši par Eiropas finansējumu, bet – labi – pamatus voljēriem betonējām, izmantojot ūdeni no baseiniem, kas saglabājušies teritorijā. Varbūt tas nav labākais risinājums, tomēr – kaut kāda izeja, un šie darbi nebija jāatliek. „Madonas ūdens" ir izteicis apņēmību palīdzēt ar darbiem, bet, lai varētu iegādāties materiālus, nepieciešami līdzekļi. Jācer uz līdzcilvēku atbalstu, ziedotājiem.
– Kādus saskatāt patversmes galvenos mērķus?
– Mūsu uzdevums ir radīt vietu, kur dzīvniekus nogādāt, ja viņi cietuši no cilvēka, tiek turēti nepiemērotos apstākļos vai ir noklīduši. Tāpat strādāsim ar sabiedrību, aicināsim ciemos ģimenes ar bērniem, lai mācītu, kā pareizi izturēties un sadzīvot ar mājdzīvniekiem. Esam saņēmuši apstiprinājumu no kinologa par sadarbošanos nopietnos gadījumos, kad jālabo dzīvnieka uzvedība, jātiek galā ar problēmām. Tā kā tikai 1% dzīvnieku nav rehabilitējami, centīsimies darīt maksimālo, lai veseli dzīvnieki nebūtu jāeitanizē.
– Saprotams, ka darbošanās patversmē nebūs nekāds bizness – kāda ir jūsu pamatnodarbošanās?
– Ilgus gadus strādāju nekustamo īpašumu jomā, bet, kopš pārnācu dzīvot uz Latviju, esmu pašnodarbinātais. Tas darbs bija ļoti labi apmaksāts, taču sapratu, ka dzīve kādreiz beigsies, bet es nestrādāju savu sirdsdarbu. Mana sirdslieta ir patversme, palīdzēšana dzīvniekiem. „Lūšos", kur ar ģimeni dzīvojam, ir 20 hektāru, kas jāapsaimnieko, tātad darba pietiek.
– Kā par dzīvesvietu izvēlējāties tieši Madonas novadu?
– Es nāku no Berlīnes, bet jau kopš bērnības ļoti mīlu dabu. Tāpēc, kad uz Latviju sākām braukt atvaļinājumos pirms 12 gadiem, ļoti novērtēju šejienes ainavas, mierīgo dzīves ritumu. Nu jau sešus gadus dzīvojam Praulienas pagastā. Ir bijis daudz piedāvājumu pārcelt sievas Ineses Haikes biznesu uz Rīgu, taču lielpilsētas dzīve nav domāta mums. Nekad neesmu nožēlojis šo lēmumu. Ar lielu prieku baudu pastaigas kopā ar saviem suņiem, tos mirkļus, kad izdodas ieraudzīt kādu meža dzīvnieku. Esam bijuši vairākās Latvijas vietās, un daudzas no tām ir skaistas, bet Madonas reģions un šejienes daba pozitīvi izceļas, tāpēc savu dzīvi izvēlējāmies saistīt tieši ar šejieni.
– Vai ģimene pilnībā atbalsta jūsu darbošanos dzīvnieku aizsardzības jomā?
– Mājiniekiem šī tēma arī ir tuva, un visi mani atbalsta. Ģimenē dzīvniekus mīlam, mūsu dēlam Rikardo suns tika paņemts no Kaspara, pie kura iepriekšējais saimnieks viņu kā kucēnu, kurš jau izaudzis līdz zināmam lielumam un ir apnicis, bija atvedis. Saprotu, ka visus dzīvniekus pie sevis paņemt nevaru, tas arī ir jādara saprāta robežās. Bet nekādi negribētu, ka veseli dzīvnieki, kuru saimnieki vienkārši nav tos pareizi audzinājuši vai kopuši, tiek iemidzināti. Atzinīgi novērtēju manu draugu Udrasu attieksmi, ka, ja pie viņiem iemidzināšanai tiek atvests vesels dzīvnieks, viņi nedomā par peļņu, ko no šīs procedūras iegūs, bet gan par dzīvnieku un cenšas viņam atrast jaunus saimniekus. Ar tādu attieksmi strādāsim arī patversmē.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto
P.S. Paldies tulkam Viesturam Rikveilim – Aut.