Šovasar paliks divi gadi, kopš VIKTORS ABRAMOVS kļuva par Liezēres pagasta pārvaldes vadītāju.
Vadība Liezērē mainījās pēc tam, kad darba attiecības ar Madonas novada pašvaldību uz savstarpējās vienošanās pamata izbeidza iepriekšējais pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Sirmais. Tika izsludināts konkurss, un kandidatūras izvērtēja gan Madonas novada uzņēmējdarbības, teritoriālo un vides jautājumu komitejas, gan finanšu un attīstības komitejas sēdē. Savukārt domes ārkārtas sēdē 24. jūlijā par Viktora Abramova kandidatūru, uzklausot un izvaicājot 4 pretendentus, nobalsoja vairākums (9) no klātesošajiem 16 deputātiem.
– Strādāt pagasta pārvaldē sāku augustā. Uz vakanto Liezēres pagasta pārvaldes vadītāja amatu varēja pieteikties līdz 13. jūnijam, bet vēl labs laiciņš pagāja, kamēr izvētīja visus 14 pretendentus, – atceroties pagasta vadības maiņu, uzsvēra Viktors Abramovs. – Tas, ka darba attiecības ar Madonas novada pašvaldību izbeidza iepriekšējais pārvaldes vadītājs, man bija pārsteigums. Tobrīd es darbojos uzņēmējdarbībā, un, pārrunājot ar pagasta ļaudīm potenciālos šī amata kandidātus, mēs īsti neredzējām, kurš no pašu cilvēkiem varētu uzņemties šos pienākumus. Negribējās, lai tie tiktu uzticēti kādam ienācējam, kurš nepazīst ne mūs, ne mūsu pagasta specifiku, ne arī mēs viņu pazīstam, tāpēc arī nolēmu piedalīties izsludinātajā konkursā. Ar tiem, kas pieteicās uz šo amatu, mēs savstarpēji komunicējām un cits citam vēlējām veiksmi, tiesa, cerībā, ka pagasta vadība tomēr tiks uzticēta vietējam, kurš labi pazīst pagasta problemātiku. Katrā ziņā ienācējam būtu grūti saprast vietējo iedzīvotāju mentalitāti.
Katrā vietā jau ir savas īpatnības, turklāt bieži vien tās atšķiras pat viena pagasta ietvaros, kā, piemēram, Liezērē un Ozolos. Liezēres ciemā pārsvarā cilvēki dzīvo jau paaudzēs, bet Ozolos samērā daudz ir arī iebraucēju. Šīs atšķirības pamazām mazinās, tās vairs nav tik izteiktas kā agrāk, kad tika uzcelts saimniecības centrs Ozolos un Žagartilts pa vidu savā ziņā sadalīja pagasta iedzīvotājus divās daļās. Es pats no skolas gadiem atceros, kā tikām dalīti „sovhozniekos" un „kolhozniekos" jeb liezēriešos un ozoliešos. Es gan biju riktīgs laucinieks un īsti sevi nepieskaitīju ne pie vieniem, ne pie otriem.
Mainoties situācijai un samazinoties iedzīvotāju skaitam, tas vairs nav tik raksturīgi kā agrāk. Rīkojam kopīgus pasākumus, kuros piedalās abu ciemu iedzīvotāji. Vajag taču nākt kopā, svinēt kopīgi svētkus un priecāties.
– Tātad jūs esat vietējais – esat te uzaudzis un skolojies?
– Dzimis gan esmu Maltā, bet kopš bērnības dienām dzīvoju Liezēres pagastā. Līdz 8. klasei te mācījos pamatskolā, pēc tam iestājos Murjāņu sporta internātskolā, kur kādu pusgadu trenējos vesera mešanā un pabeidzu arī pamatskolu. Bija doma saistīt savu dzīvi ar sportu un nākotnē iestāties Sporta pedagoģijas akadēmijā. Taču tovasar man paziņoja, ka grupas šajā disciplīnā Murjāņos vairs nebūs. Bija ļoti ātri jāpieņem lēmums, ar kādu sporta veidu saistīt turpmāko dzīvi – kļūt par kamaniņbraucēju vai daudzcīņnieku, bet, tā kā mani nesaistīja neviens no abiem piedāvājumiem, sāku meklēt skolu, kur augusta beigās pēc 8. klases beigšanas var vēl iestāties. Mani interesēja galdniecība, kokapstrāde. Es izvēlējos Jaungulbeni, un pēc tam sākās arī manas darba gaitas.
Strādāju kopš 15 gadu vecuma, kad sāku iet meža darbos. Vispirms vācu zarus, tad iemācījos zāģēt, pēc tam sekoja darbs gaterī, uz traktora, bet 18 gadu vecumā paju pirkšanas laikos Sakaru bankā paņēmu jau pirmo kredītu. Iegādājos pirmos īpašumus, un prāts pamazām nosliecās uzņēmējdarbības virzienā – lai varētu nopelnīt, vajag kaut ko darīt. Izveidoju firmu, kas darbojās visā Latvijas teritorijā, – pirkām cirsmas, īpašumus, bet pēc tam nodibinājām „Latgales namus", kas nekustamo īpašumu jomā sniedza starpniecības pakalpojumus. Paralēli tam kā fiziska persona pievērsos Madonas novada pirmā un pagaidām vienīgā ciemata „Skaistkalne" izbūvei pie Madonas (krustojumā starp Lazdonas un Praulienas ceļu).
– Vai, uzsākot darbu pagasta pārvaldē, bija skaidras prioritātes un problēmas, kuras kā pagasta vadītājam būs jārisina? Kā izdevās pārslēgties no uzņēmējdarbības uz pavisam citu sfēru?
– Darba specifika pagasta pārvaldē patiešām atšķiras no uzņēmējdarbības, bet, manā skatījumā, lai vadītu pagastu, ir vajadzīga uzņēmēja domāšana. Man bieži vaicā, kā aizrit darbdiena pagastā un vai pagasta pārvaldes vadītājam ir daudz darba. Parasti atbildu, ka to var darīt dažādi. Var šajā darbā ielikt visu sirdi, bet var arī neko prātīgu nedarīt un visu dienu, kā saka, ņemties ar papīriem un darīt ierēdņa darbu tā, kāds priekšstats par to ir izveidojies daudziem – sēdēt kabinetā un parazitēt uz nodokļu maksātāju rēķina…
Es apzinos, ka tagad man algu maksā nodokļu maksātāji, tāpēc cenšos strādāt tā, lai būtu redzams darba rezultāts. Pagaidām vēl rutīna, kas ir neizbēgama, strādājot vienā jomā daudzus gadus, nav iestājusies. Pusotrs gads, ko esmu nostrādājis, ir bijis interesants un pagājis ļoti strauji. Daudz kas ir izdarīts. Salīdzinoši īsā periodā ir notikušas būtiskas pārmaiņas, gan straujiem soļiem reformējot siltumsaimniecību un ūdenssaimniecību, gan sakārtojot māju apsaimniekošanu.
Uzsākot pildīt pagasta pārvaldes vadītāja pienākumus, nedomāju, ka liezērieši tik saprotoši pieņems jaunās pārmaiņas. Piemēram, mājas, kuras līdz šim vispār netika apsaimniekotas, tagad (aptuveni par 90%) tiek apsaimniekotas, pateicoties biedrībai „Raiņi", pagasta pārvaldei un pašiem iedzīvotājiem.
Atceros, kā sapņoju, cik būtu labi, ja triju vai četru gadu laikā izdotos nomainīt kādu jumtu daudzdzīvokļu mājā, bet jau pirmajā gadā esam nomainījuši divus. Tas nozīmē, ka cilvēki Liezērē var vienoties un pieņemt konkrētus lēmumus.
Bet, protams, ne visas problēmas ir atrisinātas, vēl ir daudz darāmā.
– Lielas pārmaiņas Liezēres pagastā ir notikušas arī attiecībā uz ūdenssaimniecību.
– Lielākas problēmas šai ziņā ir Liezēres ciemā, kur sakarā ar to, ka netika atbalstīta un īstenota ūdenssaimniecības otrā kārta, ir palikusi vecā sistēma un iedzīvotājus neapmierina ūdens kvalitāte ar dzelzs piemaisījumu, bet risinājums tam un citām problēmām jau būs jāmeklē „Madonas ūdenim", kas no 1. maija ir pārņēmis ūdens un kanalizācijas pakalpojumu sniegšanu gan Liezērē, gan Ozolos.
AS „Madonas ūdens" pirmās „ugunskristības", kad brīvdienā plīsa cauruļvads, izturēja un operatīvi to novērsa. Esam priecīgi, ka viss ir tā, kā AS „Madonas ūdens", tiekoties ar iedzīvotājiem, solīja, proti, ka uzņēmumam ir gan tehniskās iespējas, gan intelektuālais potenciāls. Katrā ziņā es tikai atbalstu to, ja lietas, kur nepieciešami profesionāļi, viņiem tiek arī nodotas. Pašiem par katru cenu jau nevajag mocīties.
– Vai, nododot siltumapgādi un ūdenssaimniecību Madonas novada pašvaldības lielākajiem uzņēmumiem, nav samazinājušās pagasta pārvaldes funkcijas un darbu apjoms?
– Komunālās saimniecības darbinieki beidzot var nodarboties ar vides sakārtošanu un labiekārtošanu, Liezēres pagasta sakopšanu, kas šopavasar tiek intensīvi darīts. Tiek tīrītas caurtekas, sakoptas ceļmalas, izcirsti krūmi un veikti citi darbi, nevis kā agrāk, kad daudz laika tika veltīts cauruļvadu plīsumu novēršanai, apkures sistēmas sagatavošanai jaunajai sezonai utt.
– Paveikto nepilnos divos gados jūs ieskicējāt, bet interesē arī nākotnes ieceres.
– Mums ir daudz ieceru, kā, piemēram, pārbūvēt ūdenstorni, kas vairs netiek izmantots, par skatu torni, ierīkojot arī liftu, lai pašā augšā varētu uzbraukt visi interesenti, arī tie, kam uzkāpt pa kāpnēm vairs nav pa spēkam, bet kuri, šeit visu mūžu dzīvojot un strādājot, arī būtu pelnījuši papriecāties par to skaistumu, kas no ūdenstorņa augstumiem paveras visapkārt.
Pie skolas sakārtosim stadionu. Esam uzsākuši īstenot pludmales labiekārtošanas projektu pie Liezēres ezera. Sakopšanas talka ir jau notikusi, bet domājam par pārģērbšanos kabīņu ierīkošanu, tāpat pludmales volejbola laukuma izveidošanu. Kārtībā ir jāsaved estrāde, un mums ir arī citi, līdzīgi ūdenstorņa pārbūvēšanai par skatu torni, sapņu projekti, tai skaitā gājēju-veloceliņa ierīkošana no Ozoliem uz Liezēri. Tas būtu ļoti labs ieguldījums iedzīvotāju ērtībai un drošībai.
– Kā ir ar iedzīvotāju interesi, vai bieži iznāk tos uzklausīt?
– Iedzīvotājiem ir noteikts pieņemšanas laiks pirmdienās, bet, ja esmu tepat, ar jebkuru aprunājos arī citā dienā un laikā. Redzot, ka kādam ir kas sakāms, satiekot mani uz ielas, es vienmēr apstājos un uzklausu. Atsaucos arī iedzīvotāju telefoniskiem aicinājumiem un, ja nepieciešams, aizbraucu uz konkrēto vietu, lai iedziļinātos kādā problēmā, palīdzētu to atrisināt vai vienkārši izrunātos. Bieži vien pietiek ar vienu teikumu, un neskaidrība tiek novērsta. Dažiem gan šķiet, ka pie visa ir vainojams „pagastvecis", bet bieži vien risinājums ir jāmeklē citā līmenī. Ne visiem vēl ir skaidra pārvaldes sistēma Madonas novadā. Nav jau gluži tā, kā bija Liezēres pagasta padomes laikā, kad visus lēmumus varēja pieņemt pagasta padomes priekšsēdētājs kopā ar deputātiem uz vietas. Tagad daudzi lēmumi ir jāpieņem Madonas novada domē, un šis ceļš ir garāks.