Jau vairāk nekā 20 gadu VALDAS KĻAVIŅAS dzīves gaitas ir saistītas ar Sarkaņu pagasta tautas namu „Kalnagravas", kura vadīšanu viņa uzņēmās juku laikos, kad skaidrība par to, kā pagastā tālāk organizēt kultūras dzīvi, bija visai maza. Šo gadu laikā „Kalnagravas" ir piedzīvojušas ne vienu vien pārvērtību. Pirmssvētku laikā piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar tautas nama direktori, kura pirms pāris mēnešiem atzīmēja skaistu dzīves jubileju.
– Nāku no Cesvaines, kur esmu dzimusi, augusi un skolojusies. Tur ir manas dzimtas mājas, kurās dzīvo mamma. Ar Sarkaņiem mana dzīve ir saistīta jau 28 gadus, kad sāku strādāt vietējā kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju. Bieži, braucot tam garām, paskatos uz Patkules kultūras namu, kas šobrīd izskatās ne visai pievilcīgi. Domās izstaigāju telpas, kur atradās kabinets, garderobe, skatuve. Kopš 1993. gada darbs ir saistījies ar „Kalnagravām".
Šo gadu laikā esmu iepazinusi vietējo sabiedrību un kļuvusi par sarkanieti. To, ka darba mūžu nolēmu saistīt ar kultūru, nenožēloju. Uzskatu, ka man ir laimējies, jo varu darīt darbu, kurš patīk, un vienlaikus par to arī maksā. Pieļauju, ka daudzi cilvēki mūsdienās strādā konkrētā darbavietā tikai tādēļ, lai nopelnītu, bet vai tas ir tas darbs, ko viņi vēlas darīt? Man nederētu sēdošs darbs. „Kalnagravu" vadīšana saistās ar radošumu. Arī pasākumus, kuri ir tradicionāli, katru reizi mēģinu izveidot citādākus.
Sarkaņiem piemīt sava izteikta identitāte un specifika, kādas citur nav. Tas attiecas arī uz pasākumiem, ko piedāvājam vietējiem. Ir lietas, ko Sarkaņu iedzīvotāji atzīst un novērtē, kas varbūt nebūtu tik populāras citviet, un savukārt tas, kas patīk citu pagastu iedzīvotājiem, ne vienmēr tiek pozitīvi uzņemts Sarkaņos.
Pagasts kopumā, ja runā par kultūru un vietas atpazīstamību, asociējas ar mākslas projektiem, kā varbūt nav citur. Ugunsskulptūras, brīvdabas tēlniecības izstāde, kas Biksēres parkā nemitīgi tiek papildināta, u. c. objekti – tā ir mūsu identitāte, kas patīk vietējiem un ko apskatīt brauc tuvāki un tālāki viesi.
– Kas ir Sarkaņu pagasta kultūras dzīves seja?
– Tās noteikti ir „Kalnagravas", tur darbojošies kolektīvi un notiek ballītes, kuras apmeklē tuvāki un tālāki viesi. Amatiermākslas kolektīvu mums netrūkst, un tie ir ieguvuši atpazīstamību arī aiz pagasta robežām. Kopumā pagastā darbojas astoņi kolektīvi – četri deju kolektīvi, folkloras kopa, vokālais ansamblis un amatierteātris. Rokdarbu pulciņš, pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar Sarkaņu bibliotēku, darbojas tur. Tā vieta ir tā, kas prasa ļoti daudz uzmanības, jo slavenās Viļumsona stelles, ko iegādājies novads, šobrīd atrodas pie mums, un ideju turpmākai šīs vietas attīstībai ir ļoti daudz, ir arī visi priekšnoteikumi, lai tās piepildītu. Kolektīvu bagātībā un daudzveidībā ar mums Madonas novadā var mēroties vienīgi Kalsnavas un Praulienas pagasts.
– Arī pašu „Kalnagravu" seja šajos gados ir pamatīgi mainījusies.
– Kad ienācu šajā ēkā, ko pagasts no kolhoza bija nopircis, un sāku tajā strādāt, „Kalnagravas" man šķita lielas, skaistas, taču vienlaikus arī aukstas un daļēji pamestas. Grūtākais laiks bija tieši 90. gadu sākums. Līdz tam visas aktivitātes pamatā sponsorēja kolhozs. Kolektīvu dalībniekus vadāja no Madonas. Daļēji šī iemesla dēļ vēlāk arī izjuka koris, jo tajā dziedāja pārsvarā madonieši – slimnīcas un policijas darbinieki. Kad kolhoza atbalsta vairs nebija, vajadzēja meklēt citus risinājumus, jo pagasti tolaik bija pliki un nabagi, līdz ar to nespēja daudz palīdzēt. Paši maksājām par transportu, degvielu deva jaundibināti uzņēmumi – viss uz pašu entuziasma turējās. Neraugoties uz to, šo grūto posmu izdevās izturēt un saglabāt kolektīvus.
Pirmajos gados pasākumu apmeklējums bija ļoti labs, taču kultūras nams ar laiku sāka novecot, jo īpaši parkets. Regulāri centāmies veikt nelielus kosmētiskos remontus un šo to pielabot. Ar 2007. gadu jau radās doma par pamatīgāku remontu, pārbūvējot pašu ēku, izveidojot tai piebūvi. Sākotnēji bija viens projekts, taču gadu gaitā mainījās. Pašlaik ir izpildīts nedaudz vairāk par pusi no iecerētajiem darbiem, palikusi vēl trešā kārta, kurā jāizbūvē pirts daļa ar baseinu, tāpat palīgtelpas un tualetes otrajā stāvā, kā arī pēc projekta iecerēts bēniņstāvu izmantot lietderīgāk. Ļoti vēlētos, lai tuvākajos gados ēka būtu tāda, kāda tā iecerēta pēc projekta.
– Pirms pusotra gada no kultūras dzīves ar vienu kāju iekāpāt arī Madonas novada vietvarā. Kas pamudināja uz šo soli?
– Pamudināja Agris Lungevičs. Biju kandidējusi jau iepriekšējās vēlēšanās ZZS sarakstā. Lai gan pirmajā domes sasaukumā tika ievēlēts vienīgi Agris, sarakstā nedaudz pacēlos. Pēc četriem gadiem kandidēju atkārtoti, un šoreiz sarakstam bija lielāki panākumi. Par savu personīgo motivāciju varu teikt tā – ja tu ilgi darbojies kādā jomā, sāc uzkrāt zināšanas, pieredzi, tad bieži vien sāc vaicāt, kādēļ tas vai cits jautājums netiek risināts vai arī tā risinājums nav apmierinošs. Manā gadījumā tā ir ar kultūras jomu. Vēlējos tieši iesaistīties lemšanas procesā, lai īstenotu tos pasākumus, kas novadā kultūras dzīvē būtu nepieciešami.
– Vai pēc ievēlēšanas domē mainījās iepriekšējais priekšstats par tās darbu?
– Līdz ievēlēšanai domē sēdēs biju uzstājusies kā ziņotāja par atsevišķiem jautājumiem, galvenokārt saistībā ar „Kalnagravu" rekonstrukciju, līdz ar to aptuvens priekšstats bija. Neteikšu, ka viedoklis ir mainījies par 180o, taču skatījums, pašai pastrādājot domē, ir cits. Agrāk šķita – nu kā var vienā vai otrā jautājumā pieņemt tādu greizu lēmumu, taču tad, kad, esot iekšā šajā darbā, redzi, ka ne visu ir iespējams likumīgi vai finansiāli paveikt, domas mainās. Iedzīvotāji parasti redz tikai kāda pagasta problemātiku, bet ne kopainu novadā, tādēļ nereti rodas sašutums par to, ka viens vai otrs pagasts tiek it kā apdalīts. Mūsu novads ir ļoti liels, taču mazie pagasti pēc reformas nav zaudētāji. Pagastos ir īstenoti daudzi sabiedrībai nozīmīgi projekti, kas bez lielā novada budžeta un spējas piesaistīt līdzfinansējumu nebūtu iespējams. Arī „Kalnagravas" bez novada palīdzības neizskatītos tādas, kādas tās ir tagad. Pēdējos trīs gados Sarkaņos ir daudz paveikts. Pabeigti ūdenssaimniecības projekti gan Biksērē, gan Sarkaņu ciemā. Iepriekšējā primitīvā vietā uzstādīts mūsdienīgs LED ielu apgaismojums. Pēc ūdenssaimniecības projekta beigām ilgu laiku nebija sakārtotas ielas, taču nu arī šajā ziņā iet uz labo pusi. Nesen tika atjaunota arī Biksēres muižas ēka, kur pēc četru gadu prombūtnes pagaidu telpās atgriezās Sarkaņu pagasta pārvaldes administrācija.
– Pēdējā gada laikā strādājāt darba grupā, kas izveidoja jaunu kultūras namu direktoru un kolektīvu vadītāju atalgojuma sistēmu. Kādēļ bija nepieciešamas izmaiņas?
– Darba apjoms ir atšķirīgs, līdz ar to līdzšinējais princips, ka kultūras nama direktors saņem 50% no pārvaldes vadītāja algas, nedarbojas, kā nākas. Tā bija sistēma, kas sākotnēji tika ieviesta, jo novads veidojās no jauna, taču šī sistēma paredz, ka tu vari strādāt, cik labi vien vari, atalgojums no tā lielāks nekļūs. Pārskatot šo modeli, secinājām, ka ir jābūt kritērijiem, pēc kuriem varam vērtēt direktora (varbūt labāk vadītāju) darbu. Šie kritēriji ir pasākumi un kolektīvu skaits. Kādam varbūt šķitīs – kāds gan kultūras iestādes vadītājam sakars ar kolektīvu skaitu? Jā, kolektīvu vada tā vadītājs, taču daudzi organizatoriski jautājumi (piemēram, transports, koncertu rīkošana, mēģinājumu laiki, tērpu sagāde) ir vadītāja pārziņā, un ir būtiska atšķirība, vai pagastā darbojas viens vai vairāki kolektīvi. Dažiem kultūras iestāžu vadītājiem algas nedaudz samazinās, taču, ja vēlamies sistēmu sakārtot, šāds modelis, kas balstīts uz kritērijiem, ir jāievieš. Nevar pastāvēt sistēma, ka 10 gadu alga ir tāda pati, kaut mainās situācijas, apstākļi, notikumi. Šādai izvērtēšanai agri vai vēlu bija jānotiek. Ieguvēji ir arī kolektīvu vadītāji, kuru atalgojums pamatā būs augstāks.
– Tuvojas Ziemassvētki. Kā šos svētkus plānots atzīmēt gan Sarkaņos, gan jūsu ģimenē?
– Ziemassvētku laiks ir īpašs. „Kalnagravās" tiks iedegta lielā svētku egle. Parasti egli iededz pagasta iedzīvotāji, ko vēlamies godināt. Šoreiz būs citādāk. Pagastā ir iecienīts pasākums „Dziesma Sarkaņos", kas iesākās pasen – vēl laikā, kad Fredis apbraukāja Latviju ar „Dziesmu manai paaudzei". Mums ir līdzīgs formāts, un arī egles iedegšanā „Dziesma Sarkaņos Ziemassvētkos" dziedās visi tie, kas vēlas dziedāt. Kā allaž būs pasākumi pašiem mazākajiem sarkaniešiem un pensionāriem.
Pati Ziemassvētkus aizvadu mierīgi un bez steigas. Vienmēr ir piparkūkas, tās vairāk domātas svētku noskaņas un smaržas radīšanai. Tiks gādāta svētku egle, kas mājās nonāks vien svētku dienā, nevis nedēļu iepriekš. Svētku laikā parasti vēlos aizbraukt pie tuviem un mīļiem cilvēkiem – kaut uz stundu pie viņiem iegriezties un mierīgi pasēdēt. Norobežojos no pēdējos gados tik izplatītā dāvanu buma. Uzskatu, ka labāk ir kādu apmeklēt vai vismaz piezvanīt, nevis lauzīt galvu par to, kuram kādu dāvanu gādāt. Tā vietā labāk uzdāvinu piparkūkas vai arī nopērku garšīgu torti, kas ikdienā netiek pirkta. Būtiskākais ir uzmanība, ko velti otram cilvēkam, nevis spīdīga dāvana.
AGRA VECKALNIŅA foto