Medmāsiņa ir dakteru labā roka, mediķis, kam jāmāk nesāpīgi injicēt, nomierināt raudošu bērnu pēc potes, uzmundrināt sirgstošos pacientus un daudz kas cits. Ērgļu PSIA „Ērgļu slimnīca" rūpi par saviem pacientiem tur vienmēr smaidīgā un optimistiskā medicīnas māsa IEVIŅA ĀBELTIŅA. Iedzīvotāji viņas darbu arī novērtē – nupat 12. februārī, pateicoties pacientu balsojumam, Ieviņa Ābeltiņa bija to trīs māsiņu skaitā, kuras no visas Latvijas tika izvirzītas Latvijas Ārstu biedrības rīkotajā ceremonijā „Gada balva medicīnā 2015" nominācijā „Gada māsa".
Lai gan laurus šajā kategorijā plūca kolēģe no Daugavpils, Ieviņa Ābeltiņa par to nebēdā un pašu nomināciju pamatoti uztver kā atzinību un pozitīvu darba novērtējumu. – Pirmo reizi mūžā biju tādā pasākumā. Gan telpa, gan koncerts bija ļoti skaists un saviļņojošs. Arī tas, ka jūties novērtēts. Man tā bija kā pilnīgi negaidīta dāvana. Paldies darbabiedriem un pacientiem par uzticību, jo visiem savā starpā ir jāsastrādājas, lai tas labais rezultāts būtu, – gandarījumu pauž Ieviņa Ābeltiņa. – Vispār, kad uzzināju par tādu nomināciju, biju ļoti pārsteigta. Skatos, daktere nāk ar kristāla glāzēm. Tieši nodomāju: „Tad jau kaut kas nopietns." Arī kolēģis neviens nebija zinājis, ka esmu izvirzīta, tātad tas ir bijis kāds no pacientiem. Protams, šāda atzinība priecē. 2014. gadā aktīvi balsojām par dakteri Ainu Braķi kā gada ārsti, ar to tā kustība laikam bija aizsākusies.
– Cik savulaik tas ir bijis apzināts lēmums – iet strādāt par medmāsu?
– Kad pabeidzu 8. klasi, tētis ieminējās, ka vajadzētu, lai ģimenē būtu kāds dakterītis. Iesēdināja mašīnā, un braucām uz atvērto durvju dienu Rīgas 5. medicīnas skolā (tagadējā Rīgas Medicīnas koledžā. – Aut.), kas atrodas Gaiļezera slimnīcas kompleksā. Jauno, skaisto skolu izstaigājām, tā iepatikās, un es paliku tur mācīties. Sava nozīme bija arī tam, ka patīk un interesē šis darbs. Skolā mācīja gan vidusskolas vielu, gan medicīnas novirzienu. Dzimusi un augusi Ērgļos, pēc skolas šeit atgriezos un ļoti gribēju strādāt Ērgļu slimnīcā, bet tobrīd te nebija brīvu darbavietu. Tāpēc aizgāju strādāt pie zobārstēm Dzenītes un Gleizdes, kas arī ir ļoti foršas dakteres. Četrpadsmit gadu tā nostrādāju, tad sākās slimnīcas reformas. Vecākā māsa Biruta Roga mani šurp paaicināja; līdz ar slimnīcas slēgšanu pensijā aizgāja ilggadējas, ļoti foršas māsiņas. Tobrīd šeit paliku vienīgā medmāsa.
Mazliet jau baidījos – ko gan es mācēšu viena izdarīt? Bet apkārt ir tik kolosāli kolēģi, no dakteriem joprojām daudz varu mācīties. Kad jau esi iestrādājies, saprotamies no pusvārda.
– Kas ir mainījies pa šo laiku, kopš atnācāt strādāt uz Ērgļu slimnīcu?
– Tobrīd tieši slimnīca sāka brukt, tāpēc bija jādomā, ko tad darīs tālāk, jo cilvēkiem kaut kur ir jāpaliek. Ja ne dakteres Ainas Braķes pirksta, tad te nekā nebūtu. Kaut arī slimnīca vairs nav tās tradicionālajā izpratnē, šeit pieņem dienas stacionārs, laboratorija, rentgens, ir ģimenes ārsti. Aina Braķe ir spējusi pieaicināt speciālistus, ķirurgs Viesturs Miķelsons brauc divas reizes mēnesī, pieņem ginekoloģe Ilga Zepa, otolaringoloģe Dace Kalve, brauc arī neirologs. Lauku cilvēkiem tomēr gribas ārstēties savā pagastā, lai var atnākt un piekļūt saviem dakteriem. Skaistie kabineti, piesaistītie projekti, mēbeles – likām galvas kopā, ko gribam, kā visam jāizskatās, – bet viss ir dakteres Ainas Braķes nopelns.
Kad 2009. gadā slimnīcu pārformēja, izveidoja 12 istabas ar 42 īslaicīgās sociālās aprūpes vietām. Tas ir nepieciešams, piemēram, pēc insultiem, operācijām, onkoloģisko slimību gadījumos. Sākums bija traks, jo bija daudz smagu slimnieku. Mācījāmies, kamēr visu praktiski dzīvē ieviesām, bet pamazītēm viss ir labi aizgājis. Šobrīd ir 39 īslaicīgās aprūpes pacienti. Cits uzturas mēnesi, cits divus, cits gadu. Divas sievietes dzīvo jau kopš 2009. gada. Tāpat daktere mani vairāk pabīdīja mājaprūpes virzienā, nokārtoju papīrus, tā nu šobrīd varam strādāt arī šajā virzienā.
– Kā ir tikt galā bez slimnīcas tās tradicionālajā izpratnē?
– Domāju, ka tiekam galā, jo mums ir lieliska komanda. Pagājušajā gadā diezgan ievērojami papildinājās pacientu skaits, jo cilvēki grib ārstēties tieši pie Ainas Braķes. Daktere nekad neatteiks, vienmēr palīdzēs, pat brīnos, kā viņa to spēj – ar visu vienmēr arī tikt galā! Citreiz cilvēkiem palīdzam par „paldies", jo pacients tomēr ir primārais. Arī man ir gadījies, ka atbrauc uz māju pacients, kaut kur iecirtis rokā, asinis tek: „Gan jau Ieviņa sašūs." Nu ko, braucam uz slimnīcu un šujam (smejas).
Protams, ja ir nopietnāka vajadzība, ar nosūtījumu jādodas pie konkrētiem speciālistiem vai uz slimnīcu. Bet bieži vien cilvēkiem pirmā doma ir: „Man nav naudiņas, kā es speciālistus izbraukāšu?"
– Tā nu ir, ka mūsu valstī bezmaksas medicīna ir tikai teorijā.
– Par visu ir jāmaksā. Labi, bērniņiem ir mazliet cita sistēma. Bet tās ir muļķības, ka valstī ir bezmaksas medicīna, pieaugušajiem par visu ir jāmaksā un ne maz. Zāles vien mums ir ļoti dārgas. Lauku cilvēki nereti nemaz negrib uz slimnīcu. „Man jau neko vairāk nevajag, tikai uzlikt sistēmiņu." Protams, cilvēks rēķina, cik ilgi viņam slimnīcā būs jāpaliek. Tādēļ savu reizi pacienti pie ārsta vēršas novēloti vai, kā jau mēs visi, cer, ka „varbūt pāries". Tas, ka nav darbavietu, jau ir trakākais. Jaunas sievietes, ar izglītību, bet – nevajag. Ir jau uzskats – lai saimnieko laukos. Bet, ja tev nekā nav, sava īpašuma, ko tad tu vari uzsākt? Vai labāk parādos līst?
– Cik ļoti iznāk dzīvot līdzi pacientiem un paņemt darbu līdzi uz mājām?
– Darbs paņemas līdzi katru vakaru. Vienmēr diena tiek pārdomāta, izanalizēta, dzīvoju līdzi pacientiem. Retu reizi ir tā, ka atbrauc mājās un vienkārši atslēdzies. Protams, gadās pieķerties mūsu aprūpes iemītniekiem. Onkoloģiski smago slimnieku gadījumā, kad brauc radi, interesējas, un tev ir jāizstāsta tikai ar profesionālu pieeju, nevari pārāk emocijās ieslīgt – tas mēdz būt grūti. Bet tāda ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, ka veselības var arī nebūt. Tāpat, kad mājas vizītēs dodies, tu jau nebrauc pie vesela, priecīga cilvēka. Tā cilvēkam ir nelaime, bēdas, slikta pašsajūta. Mediķiem jābūt iejūtīgiem, saprotošiem un vienmēr jāpalīdz.
– Nevar jau gan visu laiku tikai dot, dot, kādreiz arī jāsaņem pretī. Kur iekdienā smeļaties to iedvesmu, prieka mirkļus?
– Protams, darbs ir smags. Bet es neesmu no tiem, kas teiks – iet slikti. Lai vai kā, man ir labi un vienmēr uz lietām raugos ar optimismu, es citādāk nevaru.
Man ir lieliska ģimene un draugi. Meita ir aizgājusi manās pēdās, pabeigusi to pašu skolu kā māsiņa, strādā Gaiļezerā un šobrīd mācās tālāk par ķirurģijas māsu. Dēls studē universitātē par sporta un darbmācības skolotāju. Vīrs rosās pa māju, mums ir sava zemnieku saimniecība. Turam cūkas, ir mazliet dārzi, bet es vairāk ar puķēm aizraujos. Ir ap 25 šķirnēm dienziežu, kad vasarā sazied, ir ļoti skaisti. Daktere Aina Braķe mani ir saslimdinājusi ar foršu aktivitāti – braucam uz Puķu draugu saietiem. Pagājušajā gadā bijām Alūksnē, sākumā jau šķita – kas gan tur būs, ko redzēt? Bet, mīlīt, cik tur ir skaisti! Šogad dosimies uz Dobeli.
Tā kā man ir visforšākie radi un visjaukākie draugi, vienmēr atrodam, ko interesantu padarīt – gan apmeklējam kultūras pasākumus, gan paši dažādas aktivitātes noorganizējam. Pagājušajā gadā, piemēram, uz vīriešu dienu mūsu vīrieši saņēma ielūgumus uz armiju, pirms kuras bija noorganizēta arī medicīniskā pārbaude, dāvanu pasniegšana – tas viss padomju stilā. Savukārt 8. martā mums, sievietēm, pulksten 8 rītā bija jābūt sapucētām un gatavām doties nezināmajā. Mūs aizveda uz Līvānu tirgu, iedeva rūtainās somas, dažus eiro un ļāva doties iepirkties. Tas bija tā sievišķīgi un jauki – katrā ziņā kaut kas neikdienišķs. Mani priecē, ka man apkārt vienmēr ir pozitīvi cilvēki, tas arī neļauj dzīvē ieviesties drūmumam.