Gaišums, sirdssiltums, labestība un sirsnība – šīs īpašības cilvēkos, diemžēl, sastopamas arvien retāk. Ne katrs spēj stāties pretī dzīves grūtībām un pārvarēt likteņa pārbaudījumus, lai cik smagi tie būtu. Liezēres pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja REGĪNA PAEGLE ir piemērs tam, ka ar pacietību, laipnību un stingru apņemšanos ir iespējams paveikt daudz – atliek vien ticēt sev un nekad nenovirzīties no kursa, ko rāda kompass.
– Kā ir strādāt mazā lauku skolā un ko domājat par to nozīmi un vērtību izglītības jomā?
– Es uzskatu, ka tas ir gana jauki, tomēr šai medaļai ir divas puses – ir daudz kas labs, bet ir arī lietas, kas mazā skolā ir grūtāk izdarāmas. To nemaz nav tik viegli izsvērt, kur būtu labāk vai sliktāk strādāt, jo gan lielai, gan mazai skolai ir savi plusi un savi mīnusi. Savas karjeras sākumā es strādāju lielā skolā (prakses ietvaros), bet sapratu, ka tur varu strādāt, bet nevaru ieguldīt savu sirdi, jo mazā lauku skolā tu pazīsti katru skolēnu, redzi un jūti, kurš šodien slikti jūtas vai nav omā, un vairāk vai mazāk zini vietu, ģimeni, no kādas bērns nāk. Līdz ar to tu stundas laikā esi pret viņu savādāks, vari viņam palīdzēt iejusties. Pilsētā strādājot nav iespējams to īstenot, tur tu tikai ej un dari savu darbu – kā vāvere ritenī. Tu vari šim bērnam ielikt objektīvāku vērtējumu un novērtēt viņa zināšanas, bet nevari ieraudzīt viņa sirdi. Es uzskatu, ka mazo lauku skoliņu nozīme izglītības jomā ir milzīga, tikai mūsdienās to nenovērtē. Ja skola ir deguna galā, par to var runāt daudzas ne tik labas lietas, tajā pašā laikā, ja šīs skoliņas nebūtu, visi čīkstētu, cik slikti ir braukt mācīties uz skolu, kas atrodas tālu no mājām. Cilvēkam vispār ir ļoti grūti izdabāt, jo viņam vienmēr viss būs slikti. Liezēres skolā ikviens mans kolēģis strādā ļoti labi, lai pēc iespējas vairāk savu spēju robežās nodotu audzēkņiem zināšanas. Tas vispirms ir jānovērtē vecākiem, jo viss pamats slēpjas tieši viņos. Bērni atrodas pa vidu komunikācijas ķēdē starp vecākiem un skolotāju. Ir daudz vieglāk strādāt, ja piezvanot vecākiem tu jūti, ka viņi ar tevi ir uz viena viļņa.
– Metodisko izstrādņu skatē guvāt augstu atzinību par pašas izveidoto tikumu pulksteni. Cik viegli vai grūti ir iedzīvināt tikumiskās īpašības savos skolēnos?
– Šai skatei es gatavojos ļoti ilgi, pamatīgi un daudz, ieguvu 3. vietu. Ārkārtīgi priecājos par skatītāju simpātiju balvu, jo to es saņēmu ar patiesu prieku. Redzēju, cik ļoti kolēģi no Madonas novada novērtē manu darbu, es jutu smaidu, sirsnību un aplausus, ko viņi man veltīja, saņemot šo balvu. Man tā bija kā milzīga dāvana. Jutu prieku un motivāciju iesākto turpināt. Lai šo darbiņu paveiktu, izmantoju nestandarta metodi. Parasti es ar saviem skolēniem izmantoju darba lapas. Šoreiz izvēlējos stāstīt stāstu un bērniem liku tajā iejusties, ļaujot viņiem pabeigt stāstu un liekot atbildēt uz galvenajiem jautājumiem. Es redzēju, kā viņi aizdomājās par to, kā viņi sāk domāt, un tas bija tik unikāli un brīnišķīgi. Arī bērni pēc tam veidoja katrs savu tikumu pulksteni, un man bija ļoti liels gandarījums skatīties, ar kādu rūpību un prieku viņi to darīja. Patiesībā runāt un stāstīt bērniem par tikumiskajām īpašībām caur savu personīgo piemēru ir daudz vienkāršāk. Tikumus nevar iemācīt kā matemātikas formulu, tas ir rūpīgs vecāku darbs jau no savu bērnu mazotnes. Ja vecākiem ir svarīga grāmata, tad gluži nevilšus viņi gultā ar to aizmigs, ja vecākiem ir svarīgi, ka apkārtnē nemētājas papīri, tad bērns arī, uz ielas ieraugot papīru, to paņems un izmetīs atkritumu tvertnē. Tādas vērtības bērnos tiek ieaudzinātas no ģimenes. Es varu būt tikai līdzgaitnieks un padomdevējs –
ceļā sastaptam cilvēkam pasniegt roku un pastāstīt viņam, kādas ir manas vērtības. Tas ir tāpat kā uzlikt uz galda vāzi ar ābeļziediem un pateikt, cik tie ir skaisti. Katra paša izvēle ir paņemt tos sev vai ne.
– Lielā uzdrīkstēšanās – ar to es domāju neseno braucienu uz Vāciju, lai papildinātu savas zināšanas par Montesori mācību metodiku. Pastāstiet par to, lūdzu!
– Es patiešām nesen biju Vācijā, turp devos, lai uzzinātu, kā šajā valstī darbojas Montesori skola. Šajā skolā mācās bērni vecumā no viena gada līdz pat 11. klasei. Man bija iespēja redzēt šo Berlīnes skolu, kas atrodas Tēgeles pilsētā, es braucu viena pati, man tā nudien bija milzīga uzdrīkstēšanās, jo īsti labi nepārzinu vācu valodu. Tas mūsdienās ir liels grūtums, bet es no šī brauciena ieguvu ļoti daudz. Pirmkārt, es brīnišķīgi atpūtos, otrkārt, ieguvu lielu un vērtīgu pieredzi, uzzināju, kā tur strādā skolotāji. Klausīties pasniedzējā un sēdēt augstskolas solā ir viena lieta, bet redzēt un dzirdēt, kā Montesori metodiku pielieto praktiski – pavisam kas cits. Man ļoti patika vērot sadarbību starp skolēnu un skolotāju, vērot, kā norit mācību process. Bija lietas, ko varēju aizgūt savam darbam, bija lietas, kādas atrodas arī manā Montesori kabinetā, par ko es ļoti lepojos. Tas man sniedz labu izjūtu, liek pacelties spārnos, jo apzinos, ka daru labas lietas, ka daru ko vērtīgu un tas noder apkārtējiem cilvēkiem. Es ilgi sapņoju par to, ka man būs pašai savs Montesori kabinets, biju uzzīmējusi skices, kā izskatīsies telpas iekārtojums, kādas būs mēbeles. Aizbraucot tur, es to visu ieraudzīju reālajā dzīvē. Tas man deva lielu gandarījumu un prieku, zaļo gaismu darbam tālāk un drosmi neapstāties.
– Jūs aktīvi vadāt nodarbības svētdienas skolā. Ko jums nozīmē Dieva vārds?
– Liezērē svētdienas skolas nodarbības vadu jau astoņus gadus, to izveidoju, kad sāku strādāt Liezēres pamatskolā. Biju nostrādājusi divus gadus un sapratu, ka kaut kā trūkst. Tā kā baznīcā nav piemērotas telpas un vietas, kur bērniem vadīt šīs nodarbības, nav arī nepieciešamā tehniskā nodrošinājuma, iedomājos, ka savu ieceri varu īstenot šeit – skolā. Tolaik skolas direktore bija Jolanta Pabērza, viņa man deva atļauju darboties un šo ideju atbalstīja. Svētdienas skolas nodarbības katru gadu norit no Pļaujas svētkiem līdz Mātes dienai. Šogad noslēdzās jau astotais gads. Bērnu vienmēr ir daudz – no desmit līdz sešpadsmit. Man liels pārsteigums un reizē arī prieks, ka uz nodarbībām nāk daudz puišu. Man personīgi Dieva vārds nozīmē sargu, stipro pili, gudrības un miera devēju, tas ir tas, bez kā es nevaru iztikt. Reizēm atskārstu, ka neesmu paspējusi palūgt Dievu, tad manī ir tik dziļas ilgas pēc Viņa, ka bieži gribas, lai man būtu vairāk laika, ko veltīt lūgšanai. Bieži vien esmu tik nogurusi, ka vairs nekam neatliek laika, bet es cenšos katru dienu sākt un pabeigt ar Dieva vārdu.
– Esat atvērusi durvis arī uz dzejas pasauli. Kā tas notika?
– Pats pirmais dzejolītis, ko uzrakstīju, bija četrrindīte par krāsni un oglēm, es mācījos sestajā vai septītajā klasē. Mani uzrunāja krāsns, kuras durvis mamma atvēra un apmaisīja tajā esošās ogles, teikdama, ka jāpagaida, līdz zilās uguntiņas beigs virmot, tad varēs krāsni vērt ciet. Tas man bija īpašs mirklis, es tik ļoti priecājos par veco laiku krāsnīm, kas izstaro šo siltumu un dod iespēju sajust īstu siltumu. Tas siltums, kādu mums nodrošina mūsdienu radiatoru apkure, ir daudz citādāks, nekā siltums, kas nāk no krāsns. Es to tiešām novērtēju un zinu, ka savā lauku mājā nekad nenojaukšu krāsni, jo bērni, kuri aug man mājās, pie tās ir pielipuši un saņem no šīs krāsns tādu kā netveramu brīnumu.
– Kam galvenokārt veltāt savu dzeju?
– Nav konkrētas lietas vai cilvēka, kam es veltu savu dzeju. Es vienkārši rakstu. Bieži šie dzejoļi pie manis atnāk nestandarta situācijās, kad pie rokas nav lapiņas un pildspalvas, ne telefona, kur tos pierakstīt. Tad vajag ļoti ātri kaut ko sameklēt, uz kā pierakstīt atslēgvārdus vai rindiņu, kaut putekļus uz loga. Vienreiz man pat bija tā, ka prātā iešāvusies rindiņa urdīja veselu nedēļu, līdz to pierakstīju. Sākumā domāju, ka to nepierakstīšu, jo nesanāks labs dzejolis, bet beigās apsēdos un uzrakstīju. Pēc tam slīpēju un cenšos tikt vaļā no liekvārdības. Dzeja pie manis vienmēr atnāk pati, bez uzaicinājuma, tur neko nevar darīt. Dzejolis pie manis atnāk pēc kāda pārdzīvojuma, uzzinot kaut ko negatīvu, citreiz noklausoties kādu dziesmu. Dažreiz vienkārši eju, kaut ko ieraugu un par to arī uzrakstu. Ļoti bieži gadās tā, ka manis sacerētie un kādam nosūtītie dzejoļi cilvēkiem rada prieku, iedvesmo, uzmundrina vai iedrošina. Tas man dod iespēju saprast, ka talants, kas man šūpulī ielikts, ir jāattīsta. Man mājās ir pilns blociņš, arī datorā ir daudz dzejoļu. Neesmu paguvusi tos visus kompakti salikt vienā mapē, kas būtu noteikti jāizdara.
– Kā visu izdodas paspēt, ņemot vērā, ka darbu ir tik daudz, mājās gaida kupla ģimene? Diennaktī taču ir tikai 24 stundas.
– Par to man jautā daudzi… Man ir četri bērni, vīrs, dārzs, māja, ļoti daudz darbu, bet es saprotu, ka nekad visu pagūt nav iespējams, tādēļ sastādu savu prioritāšu sarakstu, kas katru dienu ir pats svarīgākais, kas tagad un tūlīt jāizdara, un tad to arī daru. Ja kaut kam tomēr nepietiek laika, zinu, ka tātad tas nebija jāizdara. Es katru dienu no savām 24 stundām cenšos kaut pāris minūtes veltīt katram no maniem bērniem, mirklīti Dievam. Kā jau minēju, savu dienu es iesāku ar Dievu, tad kopā ar vīru pasēžu pie galda, padzeram kafiju, kamēr bērni guļ, es ar vīru parunājos. Tad rīta cēlienā, modinot bērnus, es ar katru no viņiem pavadu vismaz pāris minūtes. Šie mirkļi ir ļoti dārgi, jo tu saproti, ka laiks iet un apstājas…
– Kādā veidā atjaunojat enerģiju, un kas palīdz smelt spēkus?
– Tad, kad pavisam vairs nav spēka, aizbraucu uz savām bērnības mājām pie mammas un tēta, tas man ir ļoti īpašs mirklis. Protams, spēku smeļos baznīcā, kur valda miers, un, lai cik tas būtu dīvaini, – arī savā darbavietā – Montesori kabinetos. Zinu, ka esmu tos izveidojusi pati, protams, ar dažādu atbalstītāju palīdzību, bet tomēr tie ir tapuši manā rokrakstā, tur noteicēja esmu es pati, tajos atrodoties pārņem miers. Kad esmu savos kabinetos, zinu, ka būšu mierīga, tiekoties ar bērniem un vadot viņiem nodarbības. Es noteikti neiztukšoju visas savas spēka rezerves – vienmēr atstāju kaut mazumiņu enerģijas, lai tās pietiktu arī man pašai.
17.05.2019.