Madonieti un SIA "Jaunzemnieki Z" dārzniecības "Puķu sēta" saimnieci INITU ZEPU visbiežāk "Stars" aicinājis pastāstīt par pavasara, vasaras un rudens puķēm, ko izaudzē siltumnīcās. Šoreiz – netradicionāli – par savu uzziedēšanu, jo Inita ir pamanīta, notverot viņu fotoobjektīvā.
Jau astoto gadu norisinājās skaistuma konkurss sievietēm „Miss Dimanta foto", un konkursa finālā no Vidzemes pēc balsu skaita tika izvirzīta INITA ZEPA no Madonas. Finālā, kas norisinājās 21. septembrī Rīgā, Inita godam pārstāvēja Madonu un pēc balsojuma ieņēma 2. vietu, kļūstot par Vicemiss konkursā "Miss Dimanta foto 2018". Par "Miss Dimanta foto" kļuva Vivita no Rīgas.
– Pastāsti, kā viss iesākās, kā nokļuvi līdz finālam?
– Viss iesākās smiekla pēc, un "vainīga" bija fotografēšanās Madonas estrādē. Arī draudzenei tur sava loma, jo, zinot, ka daudz strādāju, audzējot puķes siltumnīcās, nekur uz pasākumiem neeju, Zinaīda Smirnova ne tikai pierunāja doties uz populārās mūzikas festivālu "Zelta šlāgeris 2018" Madonā, bet arī nopirka biļetes, lai es nepārdomātu. Atrunājos, ka nav laika, ka jāauklē bērni (tā saucu krizantēmas), tomēr sanāca, ka atradu aukli, ka arī vīrs Jānis varēja izrauties no darbiem, un aizgājām uz šlāgerfestivālu. Pasākums mums patika, beidzot biju izrāvusies no darbiem, jutos pacilāta, arī vīrs labi iejutās, atpūtāmies pozitīvā gaisotnē. Kā jau estrādē, kur var ne tikai sēdēt, bet arī pastaigāties, apstājāmies pie telts, kur notika fotografēšanās, bildējās jaunas meitenes. Jokojot Jānis izmeta, lai nofotografējot arī viņa sievu. Tā tapa liktenīgais foto.
– Kāpēc liktenīgais?
– Izrādījās, ka tā bija fotografēšanās Madonā atlasei uz konkursu "Miss Dimanta foto 2018". Tādu konkursu iepriekš nebiju pamanījusi, Jāņa pamudināta, es tikai piekritu nofotografēties. Tikai vēlāk, saņemot īsziņu, ka ir sākusies balsošana, sapratu, ka tas nav pa smieklam. Projekts "Miss Dimanta foto", kas veidots idejiskā sadarbībā kopā ar aģentūru "Miss Latvija", tika aizsākts jau 2011. gadā.
Balsojot par fotogrāfiju, iznāca tā, ka no Vidzemes uz konkursa finālu tiku iebalsota es. Tālāk viss aizgāja pa ķēdīti. Piecas pretendentes izvēlējās žūrija, piecas tika iebalsotas no reģioniem – finālam tika izvirzītas 10 pretendentes. Sapratu, kur ar savu bildēšanos esmu "iekūlusies". Pēc tam tiku uzaicināta uz fotosesiju Rīgā, kur profesionāla fotogrāfe prata atraisīt, un fotogrāfijas izdevās patiešām skaistas – arī pašai patīk. Parakstot līgumu, ka piekrītu tālākajiem pasākumiem, sekoja uzaicinājums uz talku Ķemeros, kur kāpās rakām ārā mežrožu atvases, kas skaitās invazīvā suga. Iedeva kārtīgus cimdus, es kā lauku meitene paņēmu lāpstu, un pierakām lielu kaudzi. Strādājām apmēram trīs stundas, tur arī mūs fotografēja. Tad sekoja vēl viena balsošana Facebook, kur paliku otrajā vietā, un arī konkursa finālā – otrā.
– Kā norisinājās konkursa fināls?
– Konkursa fināls notika viesnīcā "Islande", kur lielajā zālē viesi sēdēja pie galdiņiem pusaplī, un skatuve bija izveidota centrā. Bija jāprezentē sava pilsēta saistībā ar vidi, kur ar Madonu iepazīstināju, saistot pilsētu ar puķēm. Bija jāiepazīstina arī ar saviem talantiem, un es stāstīju par adīšanu, jo, kad nav sezona, tad savējos apadu, nedaudz aizraujos ar kulināriju, bet atkal izcēlu puķu audzēšanu un zāļu tēju lasīšanu, jo agrā bērnībā daudz staigāju pa pļavām un lasīju dažādas zālītes. Biju izveidojusi savu vākto tēju minipaciņas, ko zālē izdalīju. Laikam tas cilvēkus uzrunāja.
– Tev pašai piedalīšanās konkursa finālā bija svētki?
– Jā, jutos saposusies kā uz svētkiem, kaut drusku iespringums, jo gribējās, lai, piedaloties konkursā ar Madonas vārdu, neizgāztos, lai godam pārstāvētu savu pilsētu. Pēc dabas esmu vienpatne, pašpietiekama, labāk runāju ar savām puķēm, nevis plašākai publikai. Patiesībā tas bija pārbaudījums, jo nepatīk būt uz skatuves, tāpēc liekas, ka pat kājas trīcēja, bet reizē jutu, ka vairojas arī adrenalīns un ticība saviem spēkiem.
Pirmo reizi runāju mikrofonā, un man pēc tam arī teica, ka esot šķitusi nobijusies. Mēģinājumā mūs brīdināja, ka tad, ja skaņa mikrofonā liksies kā ar atbalsi, jātur mikrofons tālāk. Laikam turēju par tālu, runa līdz ar to iznāca klusāka. Finālā bija četri uznācieni, un katram bija jāizvēlas savs tērps. Visi bija no pašas garderobes, bet vienu beidzamajam iznācienam deva izvēlēties veikals "KLERR", ko pēc tam atdevām atpakaļ. Tas nebija apzināti, bet arī kleitas man bija ar puķēm. Interesanti, ka pati no konkursa maz ko atceros, bet uzzinot, ka esmu otrā, biju patīkami pārsteigta. Balvā saņēmu pušķi, kur bija gerberas manā mīļākajā – dzeltenajā – krāsā, naudas balvu, zibatmiņu ar fotosesijas fotogrāfijām. To, kas tas īsti bija un ka es tur piedalījos, vēl tagad nevaru aptvert.
– Vai šo var nosaukt par skaistumkonkursu?
– Konkursa "Miss Dimanta foto" pamats ir fotogrāfija un tās vērtēšana, arī balsojuma rezultāti, bet skaistumam ir tik dažādas izpausmes. Paralēli notika konkurss "Miss Skuba Latvia", kur galvenā balva bija ārzemju brauciens uz Malaiziju, kur jābūt labām angļu valodas zināšanām, jāprot uzstāties svešvalodā, te nevērtē fizisko skaistumu, bet to, kā proti pasniegt savu valsti, vidi, kā proti uzstāties. Par šo konkursu lēma komisija, izraugoties atbilstīgo pārstāvi. Taču konkursa "Miss Dimanta foto 2018" titulu noteica balsošana zālē, un tur es paliku otrajā vietā, jo manu vāzi arī piemeta pilnu ar bumbiņām. "Miss Dimanta foto" uzvarētāja balvā saņēma kaklarotu. Taču ne jau balvas dēļ piedalījos, man svarīgi bija šo izaicinājumu pieņemt, neatteikties un aiziet līdz galam, ja reiz tik daudzi par manu foto bija balsojuši.
Jau sākumā pateicu, ka uz Malaiziju nevarētu doties, jo nepārzinu svešvalodas. Tiesa, esmu bijusi bērnu uzdāvinātā eksotiskā ceļojumā uz Kambodžu, nakti pavadījusi džungļos, kad negulēju, jo bija bail no džungļu iemītniekiem. Tādas emocijas negribētu, kaut gan ceļot patīk, bet tikai uz siltajām zemēm, aukstums mani nevilina. Esmu tipiska siltummīle, un šī vasara man ļoti patika.
– Kādas atziņas guvi, piedaloties konkursā?
– Mēs, sievietes, īpaši uzņēmējas, daudz strādājam, bet ir jāatrod laiks arī vēl kam tādam, kas sagādā prieku ārpus darba. Zinot, ka paši nekur uz kultūras pasākumiem neizrausimies, arī bērni ir iesākuši dāvināt koncertu biļetes. Ziemā ir vairāk laika, lai kur aizbrauktu. Tā esam bijuši Latgales vēstniecībā "Gors", Cēsu koncertzālē un citur. Arī šis konkurss man bija pirmais, kad mani ierauga un parāda kā pievilcīgu sievieti profesionāli fotogrāfi, un kādu bildi noteikti palielināšu, lai būtu, ko mazbērniem parādīt, kāda izskatījos. Jābūt sievišķīgākām, biežāk ir jāstaigā svārkos un kleitās, nevis ērtajās biksēs. Arī pati esmu pieķērusi sevi pie domas, ka esmu par daudz vīrišķīga – man nav problēmu sēsties busiņam pie stūres un izvadāt puķes uz veikaliem. Ļoti daudz ko uzņemos pati, ko varētu uzticēt citiem. Konkurss bija mana uzdrošināšanās un uzdrīkstēšanās izmēģināt ko jaunu.
Finālā bijām septiņas, jo trīs atkrita. Starp pretendentēm biju vecākā, bet šajā ziņā nejutu, ka gadi ietekmētu rezultātu, un visas meitenes bija ļoti jaukas, katra no savas pilsētas, un mēs sadraudzējāmies. Kad vaicāju 25-30 gadu vecām jaunietēm, vai zina, cik man gadu, viņas tikai atteica: "Kāda gan starpība."
– Kas bija tava atbalsta komanda?
– Vīrs Jānis, kas gan uz noslēguma pasākumu nebrauca, bet juta līdzi, strādājot neatliekamos lauku darbus savā zemnieku saimniecībā. Līdzi aizbrauca Dzintra Stradiņa, un viņai liels paldies par palīdzību, sagatavojot tekstus, lai reprezentētu savu pilsētu, viņa arī atbalstīja mani konkursa finālā. Protams, balsošanā atbalstīja arī bērni Raitis un Laila, un pati neesmu sociālo tīklu, Facebook aktīva lietotāja, arī nav laika. Dēlam prasīju, kā tas viss notiek, jo pat neiedziļinājos. Paldies arī visiem, kas balsoja par manu fotogrāfiju sociālajos tīklos, paldies par reprezentācijas fotogrāfijām Agrim Veckalniņam, jo viņš vēl speciāli atbrauca fotografēt manu darbu un aizraušanos "Puķu sētā".
– Tātad tie ziediņi, ko bērnībā lasīji dabā, bija sākums puķu audzēšanas mīlestībai?
– Esmu dzimusi, uzaugusi un skolojusies Madonā, mamma ir dzimusi vienā gadā ar Madonu, 1926. gadā, mans dzimšanas gads ir 1969., esmu vēlīnais bērns, jo, kad piedzimu, vecākajam brālim bija 18 gadu. Mamma strādāja, es tikmēr – uz pļavu, kur arī sākās mana dabas un puķu mīlestība. Vēlāk, kad mūsu ģimenē domājām, ar ko nodarboties, sāku ar puķēm piemājas siltumnīcās Ezera ielā, bet tagad pašiem ir sava dārzniecība "Puķu sēta", kur ikdienu vadu vienos ziedos.