Sporta un atpūtas bāzes "Smeceres sils" vadītājam, Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas trenerim orientēšanās sportā, OK "Arona" prezidentam GUNĀRAM IKAUNIEKAM šis ir īpašs gads – ar labiem pārsteigumiem. Viens bija 20. aprīlī – kad paziņoja, ka viņš iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri – par nozīmīgu ieguldījumu sporta pedagoģijas darbā un sporta nozares attīstībā, otrs – 20. augustā, kad augstākais valsts apbalvojums tika pasniegts.
– Kādas ir izjūtas, saņemot apbalvojumu?
– Rīgas pilī sveikšana bija liela un gara, bet svinīgā atmosfērā, tajā pašā laikā bez sveicēju pūļa (pilī drīkstēja ierasties ar derīgiem vakcinācijas sertifikātiem). Man lielākais pārsteigums bija aprīlī, jo tas bija patiešām negaidīti. Pandēmijas dēļ apbalvojumu pasniegšana ievilkās līdz augustam. Sakot atbildes runu, biju mazliet satraucies. Pēc apbalvojuma saņemšanas turpina pārsteigt apsveikumi no kolēģiem, sportistiem, audzēkņiem. 24. augustā Madonas novada pašvaldības, Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas, kā arī OK "Arona" pārstāvji ar sveicieniem bija ieradušies "Smeceres silā".
– Vai atceries, kas tevi pamudināja vairāk nodarboties ar sportu?
– Esmu barkavietis, mājas "Bariņi" atrodas 4 km no Barkavas, mamma joprojām tur dzīvo. Man vēl ir brālis un māsa. Mācoties Barkavas pamatskolā, sporta skolotāja bija Mirdza Tomiņa, un jau tad sporta stundas man ļoti patika, kaut skolotāja bija stingra, prasīga. Nepatika vienīgi vingrošana, bet viss pārējais gan, un tika spēlēts gan futbols, gan basketbols. Sākumā Barkavā vēl līdz pat 7. klasei bija vecā skola, nebija sporta zāles. Ziemās daudz gājām slēpot ārā stadionā. Orientēšanās sportā mani ievilka ģeogrāfijas skolotājs Alfons Saušs, kas pats bija skrējis orientēšanās distances. Atceros, ka 1984. gadā atbraucām uz orientēšanās kārtas sacensībām Madonas stadionā. Tad kopā ar skolotāju, izmantojot mērniecības materiālus, radījām pirmo orientēšanās karti Barkavas apkārtnē. Vēlāk Madonas BJSS trenējos pie Pētera Blumberga.
Vidusskolu pabeidzu Madonā, arī pats skrēju pa mežiem, trenējos. Pēc tam aizgāju mācīties uz Rīgas 2. pedagoģisko skolu, ieguvu sporta skolotāja specialitāti. Toreiz pašiem bija jāsameklē darbavieta, un Madonas rajonā Kusas pamatskolā nomainīju sporta skolotāju Leonīdu Veselovu, kas devās pensijā. Paralēli strādāju Madonas BJSS par orientēšanās sporta treneri. Iestājos arī LSPA neklātienē, ieguvu trenera kvalifikāciju.
– Kuri audzēkņi guvuši lielākos sasniegumus orientēšanās sportā?
– Audzēkņu bijis daudz, baidos, ka kādu varu nenosaukt. Lielākie sasniegumi ir Mārtiņam Sirmajam, Unai Aramai, Edgaram Bernānam, Mārcim Matisānam, Elīnai Svilpei, Jānim Sāram, Naurim Raizem, Nikam Pļaviņam, Jānim Baunim, Ritvaram Ļepeškinam, Dāvim Vintišam, Elīzai Madsenai, Anetei Strautai un daudziem citiem.
– Kur ir tas "āķis", kāpēc tik masveidīgi aizraujas ar orientēšanās sportu?
– Te droši vien katram ir savi aspekti. Man patīk izaicinājumi un tas, ka katru reizi skrien jaunā vidē, vienmēr ir kaut kas jauns, ir jārisina kaut kādi uzdevumi – jāizvēlas taisnākie, labākie ceļi, maršruti, jāsaprot, kā pārvietojies. Tie, kam nepatīk skriet vienkārši pa stadionu, izvēlas doties sportiskā atpūtā pie dabas, mežā, iepazīt apvidu, bet ir jāprot lasīt karti. Tas nav pats vienkāršākais sporta veids. Turklāt sacensības notiek jebkuros laikapstākļos, gadās gan lietus, gan sniegs. Izejot visam cauri, iemācās pārvarēt grūtības, tas dzīvē ļoti noder. Tas ir tā – aizej distancē un atslēdzies no visa pārējā, ir jādomā par pareizo virzienu.
– Kas pamudināja izveidot biedrību – orientēšanās klubu "Arona"?
– Jau ir 11 gadu, kopš tika izveidots orientēšanās klubs "Arona". Tā bija iespēja, lai arī pieaugušie vairāk pulcētos orientēšanās distancēs, lai organizētu dažādus pasākumus. Svarīgākais, ka biedrība var rakstīt un iesniegt dažādus projektus, lai piesaistītu finanses labām idejām. Viena no projektu iniciatorēm ir Maija Gusare. Biedrība guvusi atbalstu pieciem LEADER projektiem, izveidojot mūsdienu tehnoloģijām atbilstošu materiāli tehnisko bāzi. Vērtīgs bija SIF projekts, kad Madonas novada 10 skolās tika veikta apmācība, kur nodarbībās orientēšanās ābeci apguva 450 bērni. Tika sagatavotas arī apvidus kartes.
– Pirms gadiem uzmanības lokā bija tikai orientēšanās. Kā ir tagad, kad esi sporta un atpūtas bāzes "Smeceres sils" vadītājs? Dzīvo silā?
– Ļoti daudz laika šeit pavadu – garas darba stundas. Bāzē ir nepieciešams laika ieguldījums, lai visu paveiktu. Darām visu ko, tostarp organizējam starptautiskās sacensības. Cerams, ka 2023. gadā varēs notikt IBU Eiropas junioru čempionāts biatlonā, ko atcēla pandēmijas dēļ, kā arī Eiropas un pasaules junioru čempionāts ziemas orientēšanās. Pagājušajā ziemā pasākumi nenotika, bet ziema bija pateicīga, jo cilvēkiem bija iespējas izkustēties, slēpot, gūt pozitīvas emocijas.
– Sportistu aprindās zina, ka Gunārs ar savu nosvērtību, mieru, pieredzi tiks galā ar vērienīgu, arī starptautisku, pasākumu organizēšanu. Ko tas prasa?
– Jo lielākas sacensības, vairāk komandu, jo dažādāki cilvēki sapulcējas. Sacensību laikā dažkārt rodas negaidītas situācijas, un tad ir svarīgi – nesākt stresot, savākties, risināt. Tas viss paņem daudz enerģijas. Tādēļ pēc sacensībām ir vajadzīga kāda diena, kad varu neko nedarīt, kas gan gadās ļoti reti. Līdz šim katru gadu esmu centies izrauties uz kādu nedēļu, lai dotos ceļojumā (pagājušajā gadā gan tas neizdevās). Sacensības, kas gadu no gada atkārtojas, jau, liekas, ir vienkāršākas, jo ļoti daudz cilvēku ir izgājuši tam cauri, zina savus pienākumus. Pirmie pasākumi bija daudz grūtāki. Kad pirmoreiz gatavojāmies Skandināvijas kausa posmam, atceros vēl šodien, ka daudzi mēģināja atturēt, ka tas nav paveicams, labāk neuzņemt tik augsta līmeņa ārzemju sportistus. Taču, kad ir pabūts kopā ar ārvalstniekiem, skandināviem gan sanāksmēs, gan organizējot pasākumus, teiktu tā, ka viņi pat ir vienkāršāki. Mūsu valstī ir saglabājies liels birokrātisms katram noteikumam, arī slēpošanā, piemēram, skandināvi cenšas pieiet vienkāršāk, nekā mēs pārcenšamies. Protams, ir nosacījumi, kuri ir obligāti.
– Joprojām esi Latvijā galvenais treneris, strādājot ar orientēšanās sporta izlasi?
– Esmu ziemas orientēšanās sporta izlases treneris, kādreiz trenēju vasaras orientēšanās izlases. Kad sāku bāzes "Smeceres sils" vadīšanu, no izlasēm biju atteicies laika trūkuma dēļ, kaut ar orientieristiem nodarbojos visu laiku. Beidzamajos gados "Smeceres sils" veidojas kā pamatbāze ziemas sporta veidiem –
slēpošanai, biatlonam, ziemas orientēšanās, arī rollerslēpošanai. Darbā ar Latvijas ziemas orientēšanās izlasi mēģinu veicināt, lai brauc trenēties uz Madonu. Šeit organizējam arī ziemas orientēšanās sportistu nometni, jo "Smeceres silā" ir radīta atbilstīga infrastruktūra. Sniega depozīts mūsu bāzē ir kas jauns, bet, ja izdosies veiksmīgi saglabāt un pielietot iekonservēto sniegu, tas veicinās, lai šeit jau decembrī nometnes varētu notikt. Protams, šī tropiskā vasara bija ekstrēma, lai saglabātu sniegu, sarukums ir, bet ar šķeldu noklātā kaudze vēl ir iespaidīga. Jāturpina izglītoties arī šajā jautājumā, jāapgūst pieredze, kāda ir gan Zviedrijā, gan Igaunijā. Šobrīd arī IBU ir programma par sniega deponēšanu, kurā esmu iesaistījies, lai saprastu, kā mūsu apstākļos efektīvāk sniegu saglabāt.
– Vai atliek laiks arī pašam piedalīties orientēšanās sacensībās savā grupā?
– Man kā veterānam V50 grupa jau ir šogad. Kā dalībnieks šajā gadā esmu piedalījies vien nedaudzos pasākumos, jo laiks līdz maija beigām pandēmijas ierobežojumu dēļ bija mierīgāks. Nedēļas nogales varēju vairāk pavadīt kopā ar savējiem. Tad, kad jūnijā "vārtiņi" tika atvērti, sākās traks posms, kad pēc kārtas savirknējās ļoti daudz sporta pasākumu, līdz ar to sacensībās pašam nav sanācis noskriet, bet gribētu. Tas ir svarīgi formas uzturēšanai. Protams, skrienu līdzi jauniešiem treniņos.
Gunārs Ikaunieks
Dzimis 1971. gada 9. decembrī Barkavā.
Izglītība: Barkavas pamatskola, Madonas 1. vidusskola, Rīgas
2. pedagoģiskā skola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija.
Orientēšanās sportā – kopš divpadsmit gadu vecuma.
Darba pieredze: kopš 1993. gada sporta skolotājs Kusas pamatskolā, kopš 1994. gada Madonas BJSS orientēšanās treneris, kopš 2011. gada sporta un atpūtas bāzes "Smeceres sils" vadītājs.
LOF valdes loceklis, Latvijas ziemas orientieristu izlases galvenais treneris, OK "Arona" prezidents.
Ģimenes stāvoklis: precējies, dzīvesbiedre Inese, dēls Nils, meitas Eva un Zane.
3.09.2021.