Mūsu novadniekam, distanču slēpotājam ARVIM LIEPIŅAM ziemas olimpiskās spēles savulaik, vēl trenējoties Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolā, bija mērķis, ko viņš šajā sezonā nu ir piepildījis. Ar neatlaidīgu darbu treniņos un dažāda ranga sacensībās, sasummējot FIS punktus, Arvis pierādīja, ka, aizbraucot uz Soču Olimpiskajām spēlēm, var godam cīnīties.
– Cik varēju olimpiādē izdarīt, tik arī maksimāli no sevis dabūju ārā, – par savu sniegumu saka sportists. Olimpiskajās spēlēs 30 km skiatlonā viņam bija 66. vieta, sprintā brīvajā stilā – 61. vieta, 15 km klasiskajā distancē – 73. vieta, bet 50 km distancē Arvis ierindojās 59. vietā, kas ir viņa labākais sasniegums. Aicinot Arvi Liepiņu uz sarunu, vairāk pievērsāmies nesenajam notikumam sporta dzīvē.
– Kā gatavojies šai ziemas sezonai, zinot, ka esi viens no Latvijas perspektīvākajiem distanču slēpotājiem?
– Tā, kā gatavojos šajā sezonā, laikam nekad iepriekš nebiju gatavojies. Uzskatu, ka biju sasniedzis labu fizisko formu. Arī valsts finansējums tika piešķirts tikai šajā gadā, un ko gan vairs var paspēt tik īsā laikā pirms spēlēm. Pats skrēju un gatavojos, lai būtu arvien labāks rezultāts, un varbūt par daudz sadarīju. Tika iegūta jauna informācija, nianses par slēpošanu kalnos, ko iepriekš nezināju. Ja to būtu zinājis divus gadus iepriekš, kā jāgatavojas slēpošanai kalnos, būtu sistemātiski un vairāk trenējies retināta gaisa apstākļos. Tas, protams, noderēs nākotnē.
– Vai vari atklāt, kā pēc olimpiskajām spēlēm esi mainījies?
– Esmu kļuvis nopietnāks, nobriedušāks. Kad aizbraucu uz olimpiskajām spēlēm, vēl īsti nenovērtēju, cik tas ir nozīmīgs notikums manā dzīvē, katra sportista dzīvē. Pārbraucis mājās, tikai pēc pāris nedēļām atskārtu, ka arī man tas ir bijis liels notikums – piedalīties olimpiskajās spēlēs, ka es patiešām esmu slēpojis kopā ar izciliem slēpošanas talantiem. Galvenais, ka visas distances veicu līdz galam savu spēju robežās. Tiesa, lai organisms neciestu, slēpojot retinātajā kalnu gaisā, man vēl daudz kas ir jāpaveic.
– Skatītājiem olimpiskās spēles ir svētki, bet vai tie bija svētki arī tev kā sportistam?
– Būt skatītājam jau ir pavisam kas cits nekā sportistam. Manā gadījumā tika ieguldīts ārprātīgākais darbs, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm. Īstenībā no spēļu programmas redzēju visai maz. Biju atklāšanas pasākumā, skatījos vēsturisko hokeja spēli, kad Latvijas komanda spēlēja ar Kanādu, biju aizgājis arī uz bobsleju atbalstīt savējos, parunājos ar Dukuriem, uzzinot, kā viņi trenējas. Mēs dzīvojām dažādās vietās, bet iespēju robežās sportisti brauca cits citu atbalstīt. Nemaz jau sportisti tā nevarēja atbrīvoties, jo visu laiku jādomā par savu sniegumu. Arī man bija jābūt gatavam visām distancēm, no kurām visilgāk atcerēšos 50 km.
– Pastāsti, kā bija slēpot 50 km garo distanci?
– Biju gatavojies visām distancēm, bet, slēpojot 50 km, grūtāk klājās pēc 30 kilometriem. Beidzamie pieci kilometri līdz finišam bija paši grūtākie. Vēl joprojām nevaru atieties, jo 15 km, 30 km un 50 km distances bija ļoti smagas. Ļoti izjutu to, ka slēpošana notika kalnos. Biju speciāli gatavojies, lai piemērotos augstkalnu apstākļiem, bet organisms tomēr nav tādā līmenī, kādā vajadzētu būt.
– Ko esi secinājis par somu, zviedru, norvēģu un citu valstu slēpotāju fizisko formu, sagatavotības līmeni?
– Visi resursi viņiem ir labāki, kaut saka, ka viss ir atkarīgs no cilvēka. Skandināviem slēpošana ir ļoti populāra, un starp visiem, kuri trenējas, notiek ļoti liela atlase, kad izvēlas pašus stiprākos un labākos. Viņi kopā trenējas un cits citu motivē. Mans treneris Jēkabs Nākums saka, ka viņiem tā ir selekcija. Savukārt es esmu viens, olimpiskajās spēlēs sanāca tā, ka man pat trenera līdzi nebija. Manā gadījumā maz bija to cilvēku, kas atklāja kādas detaļas vai nianses. Nebija arī pastāvīgo slēpju sagatavotāju, un Mārtiņš Jakovičs tika deleģēts tikai uz spēļu beigām, sagatavoja man slēpes 50 km distancei.
– Kādreiz jūs Madonas sporta skolā bijāt vairāki spēcīgi vienaudži – jaunie distanču slēpotāji, bet tu vienīgais sasniedzi olimpu.
– Jā, mums bija spēcīga trijotne – Rinalds Kostjukovs, Nauris Biķernieks un es, kas nemaz no viņiem nebiju tas veiksmīgākais. Ja Rinalds un Nauris būtu turpinājuši trenēties arī pēc vidusskolas, varbūt arī būtu tikuši uz olimpiskajām spēlēm. Lūk, tāda arī ir tā atlase, kad no trim paliek tikai viens, bet varbūt no desmit, piecpadsmit – viens.
– Kuriem treneriem esi pateicīgs par ieguldīto tavu spēju atraisīšanā?
– Sākšu ar laiku, kad mācījos Sarkaņu pamatskolā, kur sporta skolotājs bija Jānis Sudārs, kas ieinteresēja sportot, arī slēpot. No 6. klases sāku trenēties Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolā pie trenera Daiņa Vuškāna. Ceļu uz treniņiem "Smeceres silā" un atpakaļ uz mājām Sarkaņu pagastā pārsvarā veicu ar velosipēdu, kas arī bija sava veida treniņš. Pēc tam mani trenēja Aivars Sproģis, Andis Eglītis, Igors Terentjevs. Tagad mans treneris ir Jēkabs Nākums. Katrs treneris ir ko iemācījis, bet uzskatu, ka slēpošanas pamati ir ielikti "Smeceres silā". Šeit arī pavadu lielāko daļu vasaras treniņu; protams, arī ziemā patīk te slēpot un vērot, kā attīstās sporta bāze. Taču mums nav kalnu, ir tikai pauguri, kur nevar gūt nepieciešamo pieredzi.
– Kāds ir ekipējums, ar ko distancē dodas citu valstu sportisti?
– Ar tādām pašām slēpēm vien brauc, varbūt nianses ir slēpju sagatavošanā. Mana slēpju firma ir "Atomic", kas mani atbalsta, un par slēpēm un ekipējumu nav sūdzību.
– Kādi laikapstākļi bija Soču Olimpiskajās spēlēs?
– Sniegs bija mīksts, vienā dienā bija pat plus 20 grādu temperatūra. Daži slēpotāji jau bija "izmetušies" vasarīgāk, kas mums ir neparasti. Taču visiem bija vienādi apstākļi.
– Interneta vietnēs nereti parādījās atsauksmes par to, ka Soču Olimpisko spēļu ciematā viss līdz galam nav paveikts. Kādas ir tavas atsauksmes?
– Par dzīvošanas apstākļiem varu teikt tikai to labāko, un daudz kas ir "izpūsts". Organizētāji bija sagatavojuši daudz brīvprātīgo palīgu, kas visu parādīja, aizveda arī uz pilsētu, iepazīstināja ar sacensību vietām. Augstā līmenī bija arī ēdināšanas serviss, kas darbojās visas 24 stundas. Ēdienu izvēle bija ļoti liela, un sev piemērotu uzturu varēja atrast kā Rietumu, tā Austrumu valstu sportisti.
– Pastāsti par savu profesionālo izaugsmi!
– Pēc Madonas pilsētas 1. vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, ko jau esmu pabeidzis, vien izvēlējos vēl studēt maģistrantūrā. Studēju vadības zinības. Vēl nākamais gads, un tad jau redzēs, kāda veidosies mana profesionālā sportista dzīve. Man ir svarīgi, lai būtu arī kāds maizes darbs, lai arī ko nopelnu, nevis visu mūžu tikai skrienu un skrienu.
– Vai atliek laiks arī atpūtai?
– Patlaban ir tāds brīvāks laiks, kad ir beigusies slēpošanas sezona, notikuši Latvijas čempionāta un Pasaules kausa posmi. Pasaules kausa posmos biju Somijā, Polijā, Itālijā un noslēdzu Somijā. Esmu laimīgs, ka varu nedaudz padzīvot mājās pie vecākiem, ieelpot pavasari laukos, mazliet atpūsties. Taču atslābt nevar, jo visu laiku sevi ir jāuztur labā fiziskajā formā. Man patlaban ir 23 gadi, ceru pēc četriem gadiem slēpot olimpiskajās spēlēs Korejā. Esmu iecerējis savu gatavošanos četru gadu ciklā, kur katram gadam atsevišķi kopā ar treneri plānosim veicamos uzdevumus. Vēl tāds mazs sapnītis nākotnē ir piedalīties "Tour de Ski", bet tas jau būs nākamās ziemas stāsts.
– Tev slēpošana ir kas vairāk nekā tikai piedalīšanās sacensībās?
– Tas ir mans hobijs, dzīvesveids un reizē lielais sports. Cīnos ar sevi, analizēju veiksmes un neveiksmes, cītīgi trenējos. Nepadošos, trenēšos un gatavošos, lai tiktu arī uz nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm. Jau tagad zinu, kam ir jāpievērš lielāka vērība -pieradināties slēpot augstkalnu apstākļos.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto