Olimpiskās spēles ir vislielākā skatuve, kurai reizi četros gados visi sportisti gatavojas, ir vislabākajā formā, un konkurence ir zvērīga — visi cenšas sasniegt savu labāko rezultātu, — tiekoties saka Milānas-Kortīnas ziemas olimpisko spēļu dalībniece, madoniete KITIJA AUZIŅA. Viņai šī bija jau otro ziemas olimpisko spēļu skatuve.
– Ar kādām sajūtām piedalījies Milānas un Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs?
– Tas bija mans sapnis un mērķis, uz ko pakāpeniski tiecos un gāju. Arī mana vēlme un iniciatīva, turklāt liela atbildība – nest Latvijas vārdu pasaulē. Šī olimpiāde Itālijā bija vēl lielāks sapnis. Pirmais sapnis – 2022. gada ziemas olimpiskās spēles Pekinā – un olimpiskās spēles Itālijā bija divas dažādas pieredzes. 2022. gadā Pekinas olimpiāde notika kovida laikā, līdz ar to nejutām olimpisko garšu. Cilvēku apkārt nebija, dzīvojām noslēgti. Aizbraucām uz lielo stadionu, lielo skatuvi un nejutām, kur esam bijuši. Itālijā bija jūtama olimpiskā atmosfēra, brīvāka gaisotne, cilvēki visapkārt.
Pozitīvi, ka ar mani kopā pabija arī mana ģimene. Kā vienmēr, jo arī Latvijā, zinot, ka tiecos uz mērķi piedalīties olimpiskajās spēlēs, viņi devās man līdzi, atbalstīja. Tas bija notikums arī manai ģimenei – atbraukt uz olimpiādi un sajust klātienes garšu, kā ir tur būt.
– Visi, kas skatījāmies televīzijā ziemas olimpiskās spēles, sekojām līdzi arī madoniešu gaitām, priecājāmies, ka pavisam esat seši olimpieši no Madonas.
– Viss jau ir no pašiem atkarīgs, domāju, ka tādos apstākļos, kādi mums ir, sportisti bija ieguldījuši ļoti daudz, lai sagatavotos olimpiādei.
Vislabāko, pat fenomenālu sniegumu, manuprāt, parādīja Patrīcija Eiduka, jo bija paspējusi atgūties pēc spēku krituma pagājušajā gadā, un uzskatu, ka tie vēl nav viņas griesti. Slēpojot komandu sprintā kopā ar viņu, centāmies izdarīt visu, cik iespējams, izcīnījām augsto 13. vietu. Uzskatu, ka arī puiši sasniedza savu pīķa rezultātu, un Latvija var lepoties ar saviem slēpotājiem.
Pozitīva attieksme bija vajadzīga arī intervijās ar TV žurnālistiem tūlīt pēc finiša, lai padalītos ar emocijām, kā ir gājis trasē. Zinot, ka visa Latvija gaida, ko dzirdēs no sportista, mēģināju dalīties pozitīvajā, nolikt malā savu nogurumu, izsīkumu. Arī par smaidu priecājas vairāk nekā par nopietnām sejām. Distanču slēpošana nav viegls sporta veids, tas ir viens no vissmagākajiem, bet centos parādīt, ka mēs tomēr darījām visu, ko varējām.
– Ko teiktu tiem, kas nesaprot, kāpēc vairāk Latvijas sportistu nav uz goda pjedestāla?
– Distanču slēpošanā bija milzīga konkurence, sacentās vairāk nekā 100 dalībnieču. Visas distanču slēpotājas ir vareni spēcīgas, tu skaties uz viņām un domā, kā to visu var dabūt gatavu. Arī es ar tādām mazām Kitijas acīm skatījos uz viņām, domāju, ka arī tā gribu. Vadošās slēpotājas ir no Zviedrijas, Norvēģijas, ASV, arī no Somijas, Čehijas, Vācijas, Šveices, Austrijas, Itālijas. Jau atlase ir nozīmīga, kur no katras valsts uz olimpiskajām spēlēm tiek tikai spēcīgākās. Cik varēju savā Madonas augstienē satrenēties, to visu parādīju. Tas nav viegli, lai spētu tur būt un konkurēt ar pasaules labākajām distanču slēpotājām. Vasarās un rudeņos braucam uz nometnēm, uz kalniem, trenējamies adaptēties augstkalnes apstākļos, un tikai ar gadiem, krājot bāzīti, esi spējīgs rādīt savu labāko sniegumu.
– Pastāsti, kur un kā dzīvojāt?
– Dzīvojām ciematā Predaco, kas ir mazāks par Madonu, bet viss tur bija pieejams. Tā bija slēgtā militārā teritorijā, kur netiek klāt no ielas.
Lai arī itāļiem ar olimpisko spēļu organizēšanu visādi bija gājis, viss bija līmenī. Brīvprātīgie – superdraudzīgi, atsaucīgi, ieinteresēti. Mēs bijām ar visu nodrošināti, arī ar transportu nebija aizķeršanās. Mums nācās pārbraukt no Milānas lidostas, arī uz Veronu, kur notika noslēguma pasākums, bija noorganizēti lielie autobusi. Nebija problēmu sarunāties angļu valodā, kaut itāļiem tas ir grūtāk. Viss bija ļoti skaidrs, saprotams, nebija par ko sūdzēties. Arī ēdināšanā – ēdieni, dzērieni, uzkodas sportistiem – viss bija.
Ja runā par Latvijas olimpiešu kopības sajūtu, tā bija čatos, dzīvojām telefonos, jo praktiski bija sarežģīti apvienot sportistus, kas atradās dažādās Itālijas ziemeļu vietās. Dzīvojām katrs savā vietā, diezgan izkliedēti. Mēs dzīvojām vietā, kur bija tikai slēpotāji. Kaut kādā mērā sajūta bija tāda, kā esot pasaules kausu vai pasaules čempionātu sacensībās. Arī slēpotāji ir kā viena ģimene. Tiesa, varējām just līdzi biatlonistiem, saviem tuvākajiem sportistiem, bet reāli tas notika, skatoties televīziju.
– Kāda ir tava slēpju kolekcija, kāds slēpju serviss?
– Slēpes mūsu sporta veidā ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām, kas nav lēts prieks. Kolekcija, gadiem ejot, ir sakrājusies diezgan apjomīga. Man ir apmēram 20 slēpju pāri gan slidsolim, gan klasiskajam solim. Galvenokārt tās ir Fischer slēpes. Zinot, kur notiks sacensības, kāds būs sniegs, gatavojāmies laikus. Līdzi bija slēpju serviss no Latvijas, arī no Igaunijas. Mēs bijām ieradušies savlaicīgi, lai aprastu ar situāciju, un, tāpat kā slēpotāji, arī slēpju sagatavotāji darīja iespējami labāko. Protams, slēpju ziedes un to izvēle ir vēl viena zinātne.
– Kā vērtē olimpiskās distanču slēpošanas trases?
– Itālijā ir pasaules līmeņa trases, kas nav salīdzināmas ar mūsējām, kaut arī "Smeceres sila" trasēs var iegūt zināšanas. Jau no divu gadu vecuma tētis mani uzlika uz kalnu slēpēm, arī māsa slēpoja, un es smejos, ka uzaugu uz kalna. Tas bija liels ieguvums, jo tagad kalni mani nebaida, kaut bērnībā reizēm viss šķita apnicīgi.
– Kā uzsāki nodarboties ar distanču slēpošanu?
– Biju diezgan ambiciozs un spītīgs bērns, izdomāju, ka darīšu ko citu nekā māsa, tāpēc izvēlējos distanču slēpošanu. Uzsāku mācīties Madonas vidusskolā, sporta skolotāja Ruta Ziņģīte iedrošināja sākt trenēties slēpošanā. Devos pie treneres Agneses Caunes, tad ilgu laika posmu trenējos pie Daiņa Vuškāna, un tā ceļš ir atvedis līdz otrajai olimpiādei. Tagad mans treneris ir Roberts Slotiņš. Visi mani treneri arī bija šajā olimpiādē.
– Kas bija grūtākais sacensību laikā?
– Ceļš nekad nav bijis viegls, arī lai tiktu un piedalītos šajā olimpiādē. Dari visu, lai būtu maksimāli vieglāk, lai būtu pēc iespējas stiprāks, ātrāks un pārliecinātāks par sevi. Tāpat katrās sacensībās pirms starta ir satraukums. To ietekmē dažādi apstākļi – sniegs, slēpes, pašsajūta, esi izgulējies vai nē. Jau zinājām, ka trase būs grūta – te augšā, te lejā, pa labi, pa kreisi, un tad ir tikai jādomā, kā visu realizēt, bet apstākļi visiem ir vienādi. Dienu pirms 10 km distances bija ļoti silts laiks, uz trases bija sniega putra līdz potītēm. Bijām kā sašļukušas čupiņas, arī es domāju, kā lai nobrauc, ja slēpes nav vadāmas. Taču organizatori pa nakti bija izdarījuši maģiju – sasālījuši trasi, kas bija ledaini cieta, un mēs varējām izbaudīt slēpojumu.
– Kā jūties, atgriežoties mājās?
– Jā, ir neliels piezemējums, bet tas arī ir nepieciešams, jo ir vajadzīga atelpa pēc ilgās gatavošanās un olimpiādes. Četrus gadus esmu arī distanču slēpošanas trenere Madonas sporta skolā. To, ko esmu ieguvusi pati, vēlos dot tālāk saviem audzēkņiem, un man tas ļoti patīk. Visus šos gadus esmu apvienojusi gan savus treniņus, gan darbu ar 11-15 gadus veciem jauniešiem. Jālūdz, lai piedod manu prombūtnes laiku, bet bērni ir ļoti saprotoši.
Nometnēs, pārbraucienos uz sacensībām, arī ikdienā minu krustvārdu mīklas, kas palīdz atslēgties.
Sports paņem tik daudz, ka nekam citam īsti laika nepietiek. Patīk pabūt ārpus meža, ārpus trasēm, arī nolikt malā velosipēdu, apmeklēt kādu kultūras pasākumu. Vasarā ar prieku pļauju mauriņu. Studējot LSPA par distanču slēpošanas treneri un sporta skolotāju, esmu padzīvojusi Rīgā, bet mani vilka atpakaļ Madonas miers. Tepat līdzās ir "Smeceres sils", mūsu taciņas, ezeri.
13.03.2026.