Phjončhanas XXIII Ziemas olimpiskās spēles ir pasaules līmeņa notikums,
kur piedalījās arī mūsu novada distanču slēpotājs INDULIS BIKŠE.
Indulis
Bikše ir sācis slēpot jau no mazotnes un, pateicoties lielajam ģimenes
atbalstam, neatlaidīgi trenējoties, aizslēpojis līdz Phjončhanas Ziemas
olimpiskajām spēlēm.
Uz olimpiādi tiek ne visi, kas grib, jo
slēpošanā ir jāpiedalās atlases sacensībās, jānopelna FIS punkti,
jāizpilda A un B normatīvs.
Indulis, būdams Latvijas slēpotāju izlases dalībnieks, visus spēkus virzīja ceļā uz mērķi un to arī sasniedza – piedalījās savās pirmajās Olimpiskajās spēlēs.
Pēc atgriešanās no Korejas savās mājās Aronas pagasta "Lejas Jozumos" viņam ir neliels atelpas laiks. To izmantojot, "Stars" aicināja Induli Bikši uz sarunu.
– Cik pašam bija treniņnometņu, gatavojoties Olimpiskajām spēlēm?
– Standarts – pirmais sniegs Somijā, tad decembrī – distanču slēpošana Austrijā, Itālijā, Šveicē, janvārī iznāca atgriezties Pasaules kausa posmā Austrijā un arī Šveicē, protams, rūdījums Tour de Ski, kur šosezon pabeidzu četrus posmus.
Grafiks ir aizņemts. Mājās sanāk padzīvot maz. Tikai – vienu periodu janvārī un tagad, atgriežoties no Korejas, kad ir ideāli ziemas apstākļi un var trenēties "Smeceres silā". Ja esi piedzimis Madonā, kā var neslēpot? Tiem mačiem, kas nenotiek augstkalnē, "Smeceres silā" var diezgan labu treniņu darbu paveikt.
– Skatījāmies televīzijā grandiozo olimpiādes atklāšanas un noslēguma ceremoniju. Kādas bija izjūtas, to visu vērojot klātienē kā dalībniekam?
– Izjūta – tiešām grandioza. Pirms atklāšanas patika telts, kur visi sportisti mainījās ar nozīmītēm un visapkārt, šķiet, jūtama neviltota draudzība. Kompakts stadions (biju iedomājies daudz lielāku arēnu). Ļoti patika kopējā atmosfēra, gaismas šovi, mūzika un priekšnesumi. Olimpiāde bija sportistu svētki, un korejieši nebija arī pārspīlējuši ar ceremonijas ilgumu, lai sportisti nenosaltu. Piedalījos arī noslēguma ceremonijā, kur Latvijas olimpiešu delegācijā bijām mazāk, jo daļa jau bija aizbraukuši mājās. Tad gājiens bija brīvā formā, un visas nācijas – samaisījušās, sportisti – nepiespiestā, atraisītā atmosfērā – priecīgi, smaidīgi, daudzi lepojas ar izcīnītajām medaļām. Arī mēs, latvieši, jutāmies kā viena komanda, kur cits par cita gaitām interesējas.
– Ko vari teikt par to, kā slīdēja slēpes?
– Joprojām mans vienīgais pavadošais cilvēks ir tēvs – treneris un servismens (slēpju smērētājs) vienā personā. Liekas, ka esam vienīgā nācija ar tādu servisu. Esam pie tā jau pieraduši gadiem un ar to vienu cilvēku diezgan labi tiekam galā. Paldies par to tēvam. Mums bija līdzi sava bagāža, un par visu nepieciešamo inventāru bija jāpadomā. Sarežģītāk bija 50 km distancē, jo var divreiz mainīt slēpes, bet, lai tās pienācīgi sagatavotu, vajag ap 40 minūšu laika. Nopirkām divus pārus klāt, ar tām arī slēpoju. Slēpes distances laikā nomainīju, jo svaigi smērētas tās slīd ātrāk. Korejas trasēs ir specifiskais sniegs – lēns un netīrs, un visu izsaka slīdamība. Eiropas valstīs ir standartiņš – visiem slīd līdzīgi, jo visi jau pārsvarā pārzina receptes. Slēpošanā kādām desmit nācijām līdzi bija tā saucamās struktūrmašīnas, kas slēpi noslīpē un iedzen struktūru, kas ir svarīgi.
Vēl pirms garās distances domājām, vai startēt, jo slēpju maiņa rada problēmas – ir slēpes testētas un sagatavotas vieniem laikapstākļiem, bet nākamās jau vajag pilnīgi pretējam laikam – pēkšņi uznāk migla, apmācas. Ja laikapstākļi būtu stabili, tad viss būtu kārtībā. Par laikapstākļu maiņu un slēpju smēru izvēli sūdzējās pat tādu valstu sportisti, kam līdzi ir divi, trīs tehniskie darbinieki. Atceļā, pārbaudot bagāžu, bija jāizmet slēpju tīrīšanas šķidrums, kas tomēr nav ekvivalents minerālūdens pudelei. Labi, ka bagāžas kontrolē nelika laukā izmest paātrinātājus.
– Vai esi izkodis, kā ir jāslēpo, kāds uzturs jālieto, lai konkurētu ar Skandināvijas valstu sportistiem?
– Tur ir daudz apstākļu – serviss, treniņu vietas (jātrenējas arī augstkalnu apstākļos), daudz jābūt uz sniega, un skandināvi to dara no oktobra līdz maijam. Mēs to visu zinām, taču slēpošana var notikt tikai uz sniega. Tāpēc jau esam Pasaules kausu apritē, kur var pamazām tikt pie zināšanām, pieredzes. Svārstījos, vai slēpot garo distanci, taču vairāk nožēlotu, ja nebūtu slēpojis. Izturēju. Manuprāt, 50 km distancei ir jābūt briedumam. Procentuāli vairums distanču slēpotāju labākos rezultātus sāk parādīt 25-27 gados. Mēs slēpojam savu iespēju robežās, ir grūti uzlekt augstāk. Prieks par Patrīcijas Eidukas labo sniegumu 10 km distancē, kur viņa sasniedza labāko rezultātu savā karjerā un starp sievietēm, kuras iepriekš startējušas Olimpiskajās spēlēs.
– Kāds ir mediķu ieteikums, lai uzturētu sevi formā?
– To palīdz Latvijas olimpiskās vienības ārsts. Man ir sava daktere, bet līdzi brauca cita. Neko aptiekā uz savu galvu nepērku un nelietoju. Vispirms uztaisa analīzes, apskatās, kādi ir rādītāji, kā trūkst. Nav jālieto kaut kas nevajadzīgs, lai lieki nenoslogotu aknas. Distanču slēpotājiem sagatavotība ir laba, arī treniņu bāze – milzīga, un var izturēt lielu slodzi. Protams, stiprinājām imunitāti, mums deva vairāk vitamīnu, izvairījāmies no lieka kontakta ar cilvēkiem. Aukstums bija tāds pats, kā šeit, bet ar ilgstošu brāzmainu vēju.
– Pastāsti, kādi bija apstākļi olimpiskajā ciematā!
– Olimpiskais ciemats bija diezgan kompakts, nekas tur nebija izmētāts, uz trasi varēja aiziet kājām kādās 10 minūtēs. Kursēja arī autobusi, bet tur varēja saķert kādu vīrusu, tāpēc centāmies izvairīties. Ciematā – saceltas daudzstāvu apartamentu tipa mājas. Mums veicās, ka Latvijas sportisti apmetās 1., 2., 3. stāvā. Tajā pašā mājā vēl dzīvoja Baltkrievijas, Igaunijas sportisti. Istabas bija salīdzinoši mazas, apartamenti nebija līdz galam iekārtoti. Gribējās istabā televizoru, lai brīvajā laikā varētu paskatīties citus sporta veidus. Bija iespēja iet uz kopējo telpu, bet tas bija bīstami, jo bija izplatījušies vīrusi. Arī plīts un trauki bija pašiem jāgādā.
– Kas sekoja līdzi tavām gaitām un vai iznāca pasekot arī citu sporta veidu norisei?
– Mājās mamma skatījās televizoru un, iespējams, nervozēja vairāk par mums Korejā. Pašiem pārsvarā visu sanāca vērot pa televizoru. Noskatījos biatlonu, bobsleju, kamaniņu sacensības, taču laika visam bija maz. Lai nokļūtu līdz kādai sacensību vietai, būtu jādodas ar autobusu, ko neizmantoju, jo tur atkal augsta vīrusu iespējamība. Par mūsu sportistu veiksmēm un neveiksmēm spriežot – liekas, ka iegāž lielā atbildības nasta. Visiem jau ir liels fokuss uz olimpiādi, un dažreiz ar pārāk lielo medaļu gaidīšanu traucējam tās iegūt.
– Ko paspēji redzēt no Korejas?
– Sanāca, ka Dienvidkorejā pavadīju kādas 20 dienas. Olimpiādes laikā darbojās divi ciemati – Phjončhanas kalnu ciemats un Gangneung ciemats, kur pārsvarā norisinājās ledus sporta veidi – hokejs, šorttreks, ātrslidošana un citi. Vienā brīvajā dienā aizbraucām līdz otram ciematam, kam tuvu jūra. Lai arī bija auksts un vējains laiks, līdz jūrai aizgājām. Skaisti. Protams, ka ir arī safotografēts daudz bilžu. Mājās atvedu dažus sīkumus, "balto tīģeri", tradicionālās spēles.
– Kāda bija ēdināšana, vai iepazini arī korejiešu pārtiku?
– Tā bija diezgan vienveidīga, bija pēc pāris nedēļām apnikusi. Pārsvarā – rīsi, makaroni, kartupeļu tikpat kā nebija, tikai kaut kādi biezeņi. Piemēram, tik pierastās auzu pārslu putras brokastīs nebija. Labi, ka paši paņēmām līdzi no Latvijas. Brokastīs – olas, baltmaize, salāti. Parasti uz Eiropas treniņnometnēm līdzi ņemam rupjmaizi, bet šoreiz nepaņēmām. Izmantoju iespēju pagaršot arī vietējo Korejas pārtiku, bet, cik pamēģināju, nevarēju to apēst – ass ēdiens ar specifiskām garšvielām. Vairāk izvēlējos ēdienu no Eiropas virtuves. Ūdeni dzērām no pudelēm, ko par brīvu varēja ņemt no ledusskapja. Toties krānā – bija tik hlorēts. Kad atgriezāmies mājās, biju noilgojies pēc mammas izvārītās zupas, visas dabiskās pārtikas.
– Ko tas prasa ģimenei – iesaistīties dēla sportiskajās gaitās?
– Personīgo līdzekļu ieguldīts daudz jau gadiem, ja saskaitītu kopā, sanāktu liels cipars. Taču domāju, ka arī tēvam ir interese, arī viņam ir vēlme būt apritē. Nokļūšana Phjončhanas Ziemas olimpiskajās spēlēs arī viņam ir neaizmirstams notikums.
– Vai pēc olimpiādes pats jūties stiprāks?
– Jā, jo diezgan daudzām grūtībām esam cauri gājuši, ceļš bija diezgan garš. Sarežģīts, ne vienmēr tāds, kā plānots. Taču esam nonākuši olimpiādē. Esmu cīnītājs.
– Kādas sacensības vēl gaidāmas šajā sezonā?
– Pēc olimpiādes vēl ir Pasaules kausa posmi, bet domāju, ka tos izlaidīsim, slēpošu tepat Latvijā, varbūt Igaunijā, sezonas pagarināšanai – Somijā.
– Vai ir sapnis piedalīties arī nākamajās Ziemas olimpiskajās spēlēs Ķīnā?
– Domāju, ka jā. Protams, sportā nav simtprocentīgas garantijas, bet, ja mērķtiecīgi trenējas, uz to ir jāiet. Pašreiz visa uzmanība ir veltīta sportam, slēpošanai. Pēc Madonas pilsētas 1. vidusskolas beigšanas iestājos LSPA, bet sapratu, ka tomēr gribu nodarboties ar slēpošanu, un vismaz pagaidām nav nopietni apvienot abus virzienus.
02.03.2018.