Pēc garas ziemas pavasaris vienmēr pienāks un gaisma uzvarēs tumsu – tas tikai laika jautājums. Arī gadu pēc Krievijas izvērstās karadarbības Ukrainā cilvēki turpina cerēt un ticēt, ka taisnība uzvarēs un Ukraina atgūs savu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās robežās.
Aizvadījuši mēnešus zem Krievijas okupācijas savā dzimtajā valstī, izbēguši no karadarbības un nonākuši Latvijā, šobrīd 25 Ukrainas civiliedzīvotāji raduši patvērumu Varakļānu novada pansionātā "Varavīksne" (Stirnienes muižā). LUDMILA ŠEVČENKO un OLEKSANDRS KIRIĻČENKO šurp atbēguši katrs ar savu ģimeni, aiz muguras atstājot mājas, līdzšinējo dzīvi, plānus un sapņus, ko izpostījis krievu atnestais "russkij mir".
– Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt Varakļānu novadā, Stirnienē?
Ludmila Ševčenko: – Mēs šurp braucām no Doņeckas apgabala, Svitlodarskas, kas pusgadu bija zem okupācijas – bez ūdens, bez gāzes, bez gaismas, bez nekā. Pirmo mums izdevās nosūtīt vecāko meitu, kurai ir 2. grupas invaliditāte. Viņu iekārtoja Rīgā. Es, vīrs un dēls (12 gadu) arī cerējām palikt pie viņas, bet mūs nosūtīja uz Stirnieni – kur bija vieta. Nekas, mums te ļoti patīk. Puika sākumā satraucās, kā viņu pieņems skolā, kādi būs apstākļi, bet tagad ir sajūsmā par mācībām un draugiem Varakļānu vidusskolā, par dabu un mieru šeit. Vairs nekrītam gar zemi, izdzirdot lidmašīnas virs galvas… Pamatizglītības priekšmetus viņš apgūst attālināti Ukraiņu skolā, bet daļu priekšmetu – vietējā skolā. Viss šeit ir lieliski, mums palīdz, lutina, pansionāta darbinieki un brīvprātīgie visā cenšas palīdzēt. Atbraucām septembra beigās un ļoti izbrīnījāmies, ka te jau ir silts, apkurina. Vīram vietējais zēns uz laiku iedeva velosipēdu. Jums ir ļoti labsirdīgi, jauki cilvēki visapkārt!
Kopš februāra sākuma izdevās te iekārtoties darbā, aprūpēju pansionāta iemītniekus. Gan mazgāju, gan mainu pamperus, atrodam arī kopējo valodu. Man ir medicīniskā izglītība, pēc tam ieguvu augstāko izglītību ekonomikā, vairāk nekā 15 gadu strādāju siltumelektrostacijā par e-pasta operatori, arī vīram tur bija darbavieta. Tagad viņš strādā "Raibajā asarī" par palīgu-mehāniķi, veic dažādus saimnieciskos darbus.
Oleksandrs Kiriļčenko: – Atbraucām no Izjumas, Harkivas apgabala, jau pagājušā gada aprīļa beigās. Visi, kas šeit izmitināti, izbraukuši no okupācijas, caur Krieviju. Uz robežas mums iedeva Māra Justa telefonu, viņš mūs satika, atveda šurp, iekārtoja. Iepriekš biju privātais uzņēmējs mežsaimniecības nozarē, tagad arī ar koku turpinu strādāt, esmu kurinātājs pansionātā. (Smejas.) Vecākais dēls kā reiz, cik "labi", bija pabeidzis Militāro akadēmiju Ukrainā. Jaunākais mācās Medicīnas koledžā attālināti, pēc iespējas arī piestrādā. Sieva strādā Varakļānu veikalā. Kaut kā jāturpina dzīvot. Brīvprātīgie ļoti palīdz – paldies viņiem par to. Pats galvenais – nekas nekrīt uz galvas.
– Vai nācās iziet cauri arī filtrācijas nometnēm Krievijā, lai spētu izbraukt?
L. Š.: – Filtrāciju izgāja visi. Pārbaudīja telefonus, visu iespējamo. Pirms izbraukšanas mēs visu dzēsām ārā. Latvijā mūs veda caur Igauniju, bet vēl uz Krievijas robežas tieši cilvēkus ar ukraiņu pasēm speciāli turēja ilgāk. Stāvējām uz ielas diennakti, bērni bija pārsaluši, raudāja. Igauņi – malači – visu ātri pārbaudīja un izlaida cauri, piedāvāja tēju, kafiju, jebkādu palīdzību.
O. K.: – Mani kontrolpunktā krievi gandrīz nošāva. Tāpēc, ka telefonā atrada Ukrainas karogu… Viss, nošaujiet! Tiku cauri tikai brīnumainā kārtā. Telefons bija pilnīgi jauns, atdevu it kā uz pārbaudi viņiem, teicu – ņemiet tikai! Izdevās "atpirkties".
Pilsētā jau arī "russkij mir" atbrīvoja no visa, kas iepatikās, – no mašīnām, iedzīves, kas mājās. Uzstādīja savu "vadību" un teica, lai braucam uz Krieviju. Ja nav, ar ko? "Ejiet kājām!"
– Vai šobrīd saprotat, kādēļ tas viss?
O. K.: – Vienkārši tādēļ, ka mēs viņiem esam ienaidnieki, mēs viņiem neesam vajadzīgi. Televīzijā redzējāt, kā mežā atraka vairāk nekā 400 līķu? Mēs tur dzīvojām. Uz mūsu mājas zemesgabala nokrita 12 lādiņu, kamēr sēdējām pagrabā. Mums vienkārši paveicās.
– Bet šauj taču tikai pa militāriem objektiem.
O.K.: – Jā, jā… (Smejas.) Mums blakus bija slimnīca, tur neviena jau vairs nebija, slēgta. Ar lidmašīnām to bombardēja četras dienas. Ne reizi tur netrāpīja, bet apkārt visu sabombardēja. Izjumu upe sadala divās daļās. Kad viņi atnāca un sāka mūs "atbrīvot", Ukrainas militārie uzspridzināja tiltu, lai aizkavētu. Krievi aiz dusmām upes krastā atvilka tankus, otrā krastā stāvēja piecstāvu mājas – vienkārši pa tām šāva. Tie laikam bija militārie objekti. Pat foto var atrast. Jo, kad ienāca, paziņoja, ka dod diennakti laika, lai aizietu visi nacisti, fašisti, banderovieši. Mums visiem bija jāaiziet. Pateica, ka 2014. gadā Slovjanskā mēs esot bērnu dzīvu apēduši (internetā atrodama arī versija, ka bērns piesists krustā. – Aut.).
L. Š.: – Jau visus iepriekšējos astoņus gadus dzīvojām uz demarkācijas līnijas (līnija vai josla, kas šķir divas teritorijas, armijas, puses, kuras noslēgušas mieru vai pamieru. – Aut.), un norisinājās cīniņi; turējāmies kaut kā.
Krieviem ienākot pilsētā, nakts laikā tika uzspridzināts dambis pie siltumelektrostacijas. No tās pašas dienas sāka absolūti ar visu, kas viņiem ir, šaut pa staciju. Skatījāmies un vienkārši raudājām, jo tas bija mūsu darbs, dzīve, no stacijas bija atkarīgs viss – mums bija sava centrālā apkure, savs karstais ūdens, vairākumam iedzīvotāju tā bija darbavieta. Atjaunot tur vairs nebūs iespējams. Apšaudīja visu, kamēr atsita ukraiņus. No tā brīža, kā pievirzījās stacijai, nu jau pusgadu ņem Bahmutu. Arī pa pilsētu joprojām apšaudes turpinās, no Gorlovkas puses. Lai izdzītu ārā pēdējos cilvēkus, kas vēl palikuši.
Svetlodarskā no 12,5 tūkstošiem iedzīvotāju palicis ap 800 cilvēku. Pārsvarā palikuši tikai vecīši, iedzīvotāji, kuriem nav, kur aizbraukt, vai netiek izrauties. Krievijas iebrukuma sākumā cilvēki gāja, lamājās, nolādēja viņus un dzina ārā, tagad pateikt neko nevar – cilvēki baidās. Brāļadēlu vienkārši savāca, jo viņa draugs bija bijis Ukrainā un atbraucis pie vecākiem. Sarīkoja noprasīšanu, ņirgājās, lika čurāt uz Ukrainas karoga, no kā viņš atteicās. Teica: "Jūs mani nogaliniet, bet es to nedarīšu!" Sita viņam, ar kājām, pa seju. Ja ir jebkāda saistība ar Ukrainu, palikt ir ļoti bīstami.
– Jo esat "fašisti"?
O. K.: – Jā, jā, tāpat kā jūs, latvieši. (Smejas.)
L. Š.: – Kad krievi ienāca pie mums, mājā visus iedzīvotājus pārbaudīja, un pirmais jautājums bija – kā jūs attiecaties pret Krieviju? Tā arī atbildēju, ka neko nevaru atbildēt, jo neesmu tur dzīvojusi. Četrdesmit gadu esmu nodzīvojusi Ukrainā, te ir mana ģimene, darbs, viss, mums bija visi nepieciešamie apstākļi, nebija nekādu ārkārtēju problēmu. Krievijā nekad neesmu bijusi, tāpēc nevaru pateikt par to ne ko sliktu, ne labu. Mēs pat Jauno gadu sākumā sagaidījām pēc Krievijas laika, pulksten 23, pēc tam – pēc Ukrainas laika, pusnaktī.
– Arī krievu valodā runāt neviens netika apspiests; gluži tāpat, kā šobrīd ar jums runājam krieviski?
O. K.: – Valodai jau nav nekādas saistības ar Krievijas pašreizējo vadību, režīmu. Tā ir tikai valoda, kurā cilvēki var sazināties. Šajā valodā runāja arī Puškins un Turge-
ņevs, un daudzi citi, un kas par to? Tā nav "viņu" valoda, ne Putina, ne viņa "šaikas" (banda. – Aut.). Ne mēs šo valodu piesavinājāmies, bet gan viņi… Labāk, protams, lai mēs nebūtu spiesti tajā runāt. Lai varam savā Ukrainā savā valodā runāt. Mums visiem teica, ka esam brāļi. Krievija ir vājprātīgais brālis.
– … kuru nepieciešams apturēt.
O. K.: – Viss būs labi. Hitleru arī četrus gadus nevarēja pieveikt, bet tomēr uzvarēja viņu. Tagad jau visa Eiropa, Amerika apvienojas, tā ka viss būs labi. Galvenais, lai karš beidzas. Tur viss ir sabombardēts? Mēs paši visu atkal uzcelsim, rokas mums ir! Mūs tikai vajag atbrīvot no "atbrīvotājiem".
24.02.2023.