Nu jau četrpadsmit gadu SARMĪTE RADIŅA Madonu sauc par savām mājām. Madonas bibliotēkā viņa strādā daudz ilgāk. „Spārni ceļ un nes./ Ieelpa./ Izelpa./ Vēl un vēl." Sarmīte raksta dzeju, organizē pasākumus, piedalās „Stara" literārās lappuses „Pieskāriens" veidošanā, šķiet, uzsmaida ikkatram. „Ieelpa uzsmaida/ sirds taurenim,/ kas tā bailīgi trīsuļo./ Dodamies ceļā."
– Kā īsti nokļuvi Madonas bibliotēkā? – tiekoties īsi pirms Sarmītes dzimšanas dienas, vaicāju viņai.
– Šogad rudenī būs četrdesmit gadu, kopš strādāju Madonas bibliotēkā. Te nokļuvu pavisam nejauši. Praulienas skolā biju nostrādājusi divus gadus, tika būvēta jauna skola, un es nolēmu meklēt darbu kur citur. Vispirms devos uz Madonas grāmatnīcu, bet tur darbinieku nevajadzēja. Tad iegāju bibliotēkā, un vadītāja piedāvāja divas iespējas – darbu Madonas bibliotēkā vai Lazdonas bibliotēkā. Izvēlējos Madonu. Sākumā strādāju grāmatu apstrādes nodaļā, tad lasītavā. Bija aģitbrigāžu un diapozitīvu laiks, mēs devāmies uz bērnudārziem, skolām, krājkasi un citām vietām, tur runājām dzeju, rādījām skaistas bildes. Skolotāja Adina Ķirškalne mūs apmācīja, kā pareizi runāt dzeju.
– Vai šādas pieredzes tev iepriekš nebija?
– Esmu rakstnieces Ilzes Indrānes skolniece, un Praulienas pamatskolā viņa savulaik man uzticēja iestudēt Margaritas Stārastes stāstu „Tince grib mācīties". Izveidoju dramatizējumu, un kopā ar skolas bērniem to iestudējām. Loma bija katram, jo lauku skolā katrs bija svarīgs, katram bija kas jāspēlē. Ilze Indrāne mūs gatavoja arī daiļlasītāju konkursiem, un tā bija laba pieredze. Atceros, viņa teica: „Sarmīt, kad tu runā, tev jāsaprot, ka dzejolī nav tikai uzrakstītais, tur ir arī kāda slēptāka doma." Pamatskolas izlaidumā Ilze Indrāne man rakstiski novēlēja: „Noliec savu rīta zvaigzni uz tās palodzes, kura ir vistumšākā!" Tas palicis prātā līdz šai dienai, un darbā ar cilvēkiem to esmu ielāgojusi – vienmēr esmu vēlējusies sagādāt otram svētkus.
– Kā īsti uzsāki Madonas bibliotēkā veidot tikšanās ar dzejniekiem, rakstniekiem, izcilām personībām?
– Viss sākās ar Dzejas dienas pasākumu bibliotēkas pagalmā. Tas bija savējo stāsts, kad dzejnieks Uldis Auseklis ierosināja vienā izdevumā sapulcināt kopā visus mūsu autorus. Tā bija uzdrīkstēšanās, ka varu un gribu arī es. Šobrīd jau uzkrāta milzu pieredze, un ir gandarījums, ka daudzu gadu garumā esmu iepazinusi un sadarbojusies ar daudziem izciliem cilvēkiem – personībām, kuras iepriekš baidījos pat uzrunāt, zināju tikai no attāluma. Pieredze rāda – jo cilvēkam ir vairāk ko teikt un vairāk viņš izdarījis, jo saskarsmē ir vienkāršāks. Leons Briedis, Anda Līce, Uldis Auseklis, Māra Zālīte, Inga Ābele, Gundega Repše, Anna Žīgure, Janīna Kursīte, Gundars Āboliņš, Ainars Mielavs, Ingūna Bauere, Valts Kleins, Ivars Puga, Kārlis Streips, Anna Egliena, Andris Akmentiņš, Arno Jundze, Kristīne Želve, Virdžīnija un Jānis Lejiņi, Jana Egle… – tās ir personības, ar kurām nācies saskarties. Pirms katras tikšanās esmu veikusi arī lielu darbu, lai uzzinātu vairāk par šo cilvēku, lai varētu brīvi runāt un viesi atklāt citiem. Šai ziņā vēlos pateikties saviem kolēģiem par iespēju mūsu bibliotēkā strādāt radoši.
– Šādu iespēju sniedz arī projektu darbs, jo pieteiktās ieceres parasti gūst Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
– Rakstu projektus, tomēr brīžiem ir žēl, ja projekts tiek „norakts". Tā noticis arī šogad, kad vēlējāmies organizēt tikšanos ar ārstu un ciguna skolotāju Igoru Kudrjavcevu, rakstnieci Ingunu Baueri, pasaules apceļotāju Laini Pērsi, teātra kritiķi un teātra zinātnieci Silviju Radzobi, bet saņēmām ziņu, ka „tas pašlaik nav aktuāli". Neko darīt, darbosimies tālāk. Ceru, ka „Grāmatu svētkos" ieradīsies kāds no nosauktajiem pārstāvjiem arī bez fonda iespējamās autoratlīdzības.
– Kā ar bērniem un mazbērniem – vai interesi par apkārt notiekošo un grāmatu mīlestību izdevies iesēt arī viņos?
– Tas ir ļoti dažādi. Tā kā ir iespēja izmantot e-grāmatas, literatūru latviešu valodā var lasīt, esot arī tālumā. Viena mana dēla ģimene dzīvo ārzemēs, un tā viņiem ir laba iespēja. Tomēr ir bērni, kas lasa, un ir, kuriem lasīšana nav ļoti pie sirds. Mazie ir dažādi – ir, kas raušas klēpī un lūdz, lai lasu ko priekšā, bet ir arī tādi, kas raušas no klēpja ārā un grib darīt ko aktīvāku.
To vajag saprast, jo ej tu zini, kurā brīdī cilvēkā kas mainās. Arī man bijis laiks, kad nerakstu dzeju vispār – kam to vajag, vai tas maz kādam ir būtiski… Bet tad atkal sāku rakstīt no jauna, dzejoļus „dzirdu", un tie vienkārši ir jāpieraksta.
– Kad īsti pie tevis atnāca dzeja?
– Cilvēki dzeju sāk rakstīt tad, kad ir iemīlējušies. Un meitenes jo īpaši, jo tādā ceļā var izpaust savas jūtas vai norakstīt kādu sāpi. Parasti raksta, kad emocijas ir sakāpinātākas – ja viss notiek gludi, no sevis tik ļoti dots netiek. Man bijušas dažādas pieredzes, dažādi likteņa pavērsieni un pārbaudījumi, līdz ar to – jo vairāk ir izsāpēts, jo vairāk ko teikt. Šogad esmu atsākusi rakstīt.
Interesanti, ka nesen pabeidzu 28 gadus vecas meitenes romānu, kur minēts 60 gadu vecs varonis, kuru vecuma dēļ vairs „nevajag traucēt". Tad domāju – man būs sešdesmit, un kur slēpjas mans miers? Visu laiku apkārt klejo vīzijas, darba plāni, atskaites, apmeklētāji, projekti, semināri, prezentācijas, un kur ir miers?
Ja par vecumu, klāt tiešām ir gadi, kad miegs naktīs vairs nenāk, trijos esmu augšā, un diena tad liekas tik gara. Tiek lasīta grāmata, kaut kas uzrakstīts, kaut kas paskatīts internetā, izgludināta veļa, un tad klāt arī brokastlaiks, ceļš uz darbu. Tikai žēl, ka vakaros tad pietrūkst kopīgā laika ar otru pusīti, jo nereti miegu ciet. Tad iezogas zināmais stāsts par savējiem, ka tiem parasti mums pietrūkst laika. Ir darbs, steiga un neatvēlēts laiks otram. Bet tā ir tik skaista likteņa dāvana – nu jau četrpadsmit gadu varam viens otram lasīt priekšā dzeju, klausīties un skatīties uz dzīvi ar pieredzējušākām un mazāk pieredzējušām acīm. Mīlestības acīm. Un saprast, ka reālā pasaule nav tikai nopietna, tajā ik pa brīdim var iemest brīnišķīgus gaismas puteklīšus.
– Esi dažādu laiku vidū.
– Jā, ir arī bērnības laiks, mani mazbērni, kas paciemojas un sniedz pretī savas rokas. Laiks spēlējas ar manējo: skrien tam garām, paslēpjas, sarunājas un smejas. Kad tas ceļas pirkstgalos, manējais apvij rokas un paņem klēpī. Sasienas laiks vienā aplī kā gredzenā. Tajā brīdī ir tik silti.
– Sarmīt, vai top kāds jauns dzejas krājums?
– Vienu brīdi likās, ka ikdiena ir pārņēmusi savā lokā un nelaiž vaļā no rūpēm, praktiskām lietām. Bet tad ir brīži, kad uzrakstu pēc kārtas deviņus dzejoļus, un tie no kaut kurienes ir uzradušies paši. Vajadzīgs miers, ļaušanās. Rakstu datorā, mājās; ja kas nepatīk, dzēšu un mainu. Agrāk rakstīju ar zīmulīti, vienmēr kabatā bija lapa un zīmulis, ko izvilku pat tumsā. Zināju, ja nepierakstīšu uzreiz, tās konkrētās rindiņas vairs nebūs. Tagad, iesākot vienu dzejoli, process parasti ievelk un turpinās – uzrakstās daudzi.
– Vai dzimšanas dienas laiks tev ir īpašs?
– Pavasaris noteikti ir īpašs. Tad arī tika atvērtas manas pirmās dzejas grāmatas, ar to saistās e-pasts – vērt vaļā. Iespaido arī krāsa – viena no manām mīļākajām krāsām ir zaļā, kas tik raksturīga pavasarim. Dažādie zaļā toņi dabā, čalošana, rosīšanās, kas nepārprotami manāma ārā.
Tomēr mans gadalaiks ir arī rudens – Dzejas dienas, kad jādomā, kā izdosies šoreiz. Starp citu, šogad esmu uzrunājusi dzejnieku Guntaru Godiņu un igauņu dzejnieku Contra (īstajā vārdā Margus Konnula). Abi ir piekrituši Dzejas dienās būt Madonā.
Šķiet, ka cilvēki pa šiem gadiem aizvien vairāk uzticas. Jau zina, ka būs kārtējais aicinājums, un ierodas. Aizvadītajā vasarā, piemēram, braucām uz Broņislavas Martuževas Dzejas klēti Lubānas pusē. Prieks, ka vienmēr ir pašvaldības atbalsts, nav liegts transports, un Martuževas dārzā vasarā lasījām dzeju. Cilvēkiem patika, viņi jutās labi un gaida atkal.
– Bibliotēka allaž ir apdzīvota: turklāt cik cilvēku, tik vajadzību.
– Vēsā laikā cilvēkiem vajadzīga telpa un siltums. Te viņi veic maksājumus, ir nezināšana, bailes no datora, no modernajām tehnoloģijām un iespējām. Tad viņi meklē palīdzību, uzticas. Konsultantu filiāles tiek slēgtas (tikko – Swedbank filiāle Madonā), daudzas viņu funkcijas pāriet bibliotēkas lauciņā. Aizvien mazāk laika paliek sarunai ar konkrēto cilvēku, aizvien vairāk jāierāda un jāmāk sadalīt laiku.
– Ko grāmatu krātuvē iesaki citiem lasīt? Un ko no jaunākās literatūras esi izlasījusi pati?
– Priecājos par Andas Līces jauno grāmatu, patīk dzimtu stāsti, kas ir vairākos turpinājumos, tāpat psiholoģiskie detektīvi. Esmu izlasījusi latviešu autoru darbus sērijā „Dienas Grāmata", nupat – Māra Bērziņa „Aizliegto pianīnu", Ingas Gailes grāmatu „Skaistās". Naktīs, kad nenāk miegs, lasu ko mazāk nopietnu, piemēram, kaimiņu novada autores Leldes Kovaļovas romānus. Meitene atradusi savu nišu, lai tikai nesāk atkārtoties!
13.03.2020.