ANITA KIDALA pēc brīvdienām darbā Andreja Eglīša Ļaudonas pamatskolā atgriezusies iedvesmota, jo daudz vērtīgu atziņu sasmēlusies pirmajā “Personības akadēmijā” sporta skolotājiem.
– "Personības akadēmijā" bija aicināti Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) projekta "Sporto visa klase" sporta skolotāji, kuri piedalījušies projektā 2024./2025. mācību gadā un turpina dalību arī 2025./2026. mācību gadā. No mūsu novada skolām biju vienīgā, kas trīs dienu garumā guva noderīgas zināšanas un prasmes darbam ar skolēniem un personīgajai izaugsmei. "Personības akadēmijā" nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Esmu 5. klases audzinātāja, un daudzi ieteikumi palīdzēs. Skolotājām ieteica starpbrīžos izkāpt no savām augstpapēžu kurpēm, prast iekāpt bērna botiņās un spēlēties kopā ar skolēniem. Izrādās, ka bērni neprot spēlēties, jo, kad atņem telefonu, starpbrīžos viņiem nav spēlīšu, ir tikai skriešana, bļaušana, – semināra atziņas pozitīvi novērtēja sporta skolotāja Anita Kidala.
A. Eglīša Ļaudonas pamatskolas 2.-6. klases skolēni ir iesaistījušies LOK īstenotā projekta "Sporto visa klase" programmā. Anita Kidala projektā vada sporta stundas 5. un 6. klasei, kolēģe Vika Valcere – 2., 3. un 4. klasei. Atklāšanas pasākumā Zemgales Olimpiskajā centrā Jelgavā 31. oktobrī piedalīsies 3. klase, jo šogad ir nosacījums, ka ieradīsies tās klases, kas projektā darbosies pirmo reizi.
Mūsu saruna ar Anitu Kidalu – arī par to, kā bērnus skolā atvirzīt no ekrāna spēlīšu atkarībām.
– Kādas zināšanas varēja smelties "Personības akadēmijā"?
– Beidzot bija noorganizēts sporta skolotājiem ļoti noderīgs seminārs. Par mākslīgo intelektu ļoti saprotamā valodā ar piemēriem pastāstīja lektors Aleksandrs Ļubinskis, iesakot, kā mākslīgā interneta rīkus var pielietot sporta stundās. Visas lekcijas bija tā vērtas, lai noklausītos no pulksten 10 līdz 18 bez sporta aktivitātēm. Programma bija ļoti piesātināta. Mēs tikāmies ar "Rimi Latvia" uztura speciālisti Viktoriju Jansoni, ar animācijas filmas "Straume" producentu Matīsu Kažu, ar Markusu Rivu, ar olimpiešiem Tomasu Dukuru, Andri Šicu u. c. Mums notika TV tiešraide – diskusija "Esi līdzsvarā!", kas veltīta tēmai "Sports kā prevencijas instruments jauniešiem atkarību profilaksē", kur bijām skatītāji. Diskusijā piedalījās četri eksperti – Paula Podoļska, "Latvijas Loto" Korporatīvās atbildības un kvalitātes vadības daļas vadītāja; Lolita Kalniņa-Havraneka, LOV sporta ārste; Austra Straume, Pusaudžu resursu centra klīniskā un veselības psiholoģe, un Raimonds Elbakjans, "Ghetto Games" dibinātājs. Diskusijā tika uzsvērts, ka jauniešus var atturēt no atkarībām, tās aizvietojot ar ko citu. Raimonds Elbakjans minēja, ka, piemēram, spēlēt 3×3 basketbolu ierodas ne vien vecumā no 15 līdz 25 gadiem, bet arvien jaunāki. Ļoti laba bija psihoterapeita Artūra Miksona lekcija, kurā viņš stāstīja par šī laika bērniem, kam ir vienas stundas atmiņa. Viņi ir piedzimuši jau ar simbolisku telefonu rokās, un katra mācību priekšmeta stunda viņiem sākas kā jauna spēlīte. Spēlītes telefonā skolā uzskata par neadekvātu uzvedību, tāpēc izaugsmes metožu un neformālās izglītības trenere Kristīne Vilcāne lekcijā runāja, kā ar to tikt galā.
– Kā skolā bērnus var atturēt no mobilo telefonu lietošanas?
– Mūsu skolā stundu laikā telefonus izmantot nedrīkst, un bijām pirmie, kas tos aizliedza. Mums ir telefonu "viesnīca". Katrai klasei tehniskie darbinieki atzīmē bērnus, kuri nodod glabāšanā telefonus. Protams, katra robeža noved arī pie tās pārkāpšanas. Savas audzināmās 5. klases vecāku WhatsApp grupā aptaujāju vecākus, vai bērniem ir telefons, ja nav, vai zina, kur atrodas. Ja kādam skolā par robežas pārkāpumu ir noņemts telefons, tas atrodas skolā seifā un vecākiem ir jābrauc pakaļ. No manas klases trīs vecāki ir bijuši pēc bērnu telefoniem, kas, domāju, ir nācis par labu.
Sākumā arī nespēju saprast, kāpēc bērni starpbrīžos jož pa gaiteņiem bezjēgā, daudzi vēl nopirkuši saldinātos dzērienus, kas pārpārēm vairo enerģiju. Skrien tāpēc, ka viņiem nav telefonu, lai sēdētu mierīgi un spēlētu spēlītes. Tāpēc izmantojam citas nodarbošanās, lai nebūtu nekontrolējamas skriešanas. Skolas direktors Guntis Lazda skolas vienā stāvā māca spēlēt novusu, tenisu, citā stāvā ir zona, kur var uzspēlēt dažādas galda spēles un palasīt, bet par projektā "Sporto visa klase" laimētajiem 5000 eiro esam iegādājušies paklājus, lai bērni var brīvi justies arī uz grīdas, darboties ar klučiem utt.
– Ko nozīmē iesaiste projektā "Sporto visa klase"?
– Skolēniem ir piecas sporta stundas nedēļā, un bērnu fiziskajā attīstībā to jūt. Viņiem nav īpaši jāgatavojas sacensībām, jo redzams, ka var noskriet krosu bez problēmām. Visām klasēm ir āra aktivitātes, sporta spēles, futbols (2. klasei futbola vietā ir rotaļas), vispārēja fiziskā sagatavotība, ziemā – slēpošana. Visām klasēm ir kvalitatīvi izstrādāts stundu plāns, kas ir liels atbalsts stundu aktivitāšu plānošanā.
Bonuss ir arī "Latvijas Loto" organizētās interaktīvās momentloterijas "Sporto visi". Lielākais materiālais ieguvums mums arī šogad ir 5000 eiro finansējums, ko deva iesaistīšanās sporta loterijā un ko esam laimējuši četrus gadus pēc kārtas. Tiem, kas spēlē, tiem veicas, un pirmais noteikums, lai iegūtu vinnestu, ir nopirkt loterijas biļeti. Iztēlojos, ka ir kāds virtuālais rats ar visām koordinātēm, un, ja ieliec vienu punktu, pārlec pirmajam punktam, tad aiziet ļoti tālu. Zinu, ka laimējušas ir arī Dzelzavas un Lubānas pamatskolas. No trim punktiem mums vinnēja punkts, kas ielikts direktora kabinetā. Arī man tika laimests – 58,71 eiro, kaut šajā laimes spēlē esmu iztērējusi vairāk, tuvu 100 eiro. Summa ir atkarīga no tā, cik dalībnieku piedalās katrā izlozē.
5000 eiro laimestu skola var ieguldīt tikai sportā, ne mēbelēs, ne kapitālieguldījumiem, bet var āra pakalpojumiem, kas uzlabo infrastruktūru. Ir noslēgts līgums ar LOK, līdz 19. decembrim visai sporta inventāra precei ir jābūt iegādātai, atskaitei aizsūtītai. Tad nu katrai precei veicu sertifikāciju. Protams, tādā veidā varam tikt pie inventāra, bet ir teiciens "Kas lēti maksā, maksā divreiz". Par zemākām cenām pirktais bieži vien nav labākais. Kad nolieku bumbas rindā, bērni paņems labākās. Aizpagājušajā gadā nopirkām 40 bumbas, un gaiss turas iekšā tikai vienā.
– Cik gadu strādā par sporta skolotāju?
– A. Eglīša Ļaudonas pamatskolā sporta stundas vadu tikai 12 gadus, pirms tam strādāju Mārcienā, Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Toreizējo Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu pabeidzu 1981. gadā, iegūstot gan skolotāja, gan trenera kvalifikāciju. Esmu mērķtiecīga, un 2009. gadā ieguvu fizioterapeita specialitāti, absolvējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA absolvējis arī vecākais dēls Gatis Kidals).
LU P. Stradiņa medicīnas koledžā esmu apguvusi sociālo rehabilitāciju. Savu dzīvi ar skolu saistu jau 34 gadus. Uzskatu, ka pamatskolā bērnus augstākam līmenim nav jāgatavo, un daudzi bērni lielo sportu arī nemaz negrib, tas mums kalpo galvenokārt veselībai. Tāpat kā nevar piespiest mīlēt Raini, nevar piespiest mīlēt sportu.
– Ko lektori iesaka, lai nenonāktu līdz izdegšanai?
– Sporta skolotāji darbā izdeg mazāk, jo viņi pārsvarā ir ekstravertie, visu, kas sakrājies, izskrien, iznes laukā. Tie, kurus skar izdegšana, pārsvarā ir intravertie, kas pārpūli sakrāj sevī, līdz vienā brīdī vadzis lūst. Ir divi varianti – viens sierā redz tikai caurumus, cits redz sieru.
Izdegšana saistās arī ar prasībām skolotājam, kas ir ļoti atbildīgi. Nereti vienā klasē ir jāstrādā ar trim programmām – visiem bērniem, ar mācīšanās traucējumiem un ar garīga rakstura traucējumiem. Mans moto ir dzīvot ar smaidu. To, kas pavelk tevi aiz kājām un gaisa lidojumiem, pietiek. Arī rudenī var atrast, par ko priecāties – cik skaisti koki, cik krāsainas lapas, kas par varenu dzērvju kāsi lido debesīs.
– Kāda ir dzīve, kad sporta stundas beigušās?
– Tagad Mārcienā ir lauku māja un vācu aitu garspalvainais suns, kas ir gadu vecs, ar kuru ir jāspēlējas. Īpašums ir kopīgs ar vecāko dēlu Gati, kurš dzīvo Itālijā, strādā Šveicē, interesējas par Latviju, prasa, lai stāstu par visiem darbiem, sūtu bildes, kā izskatās laukos. Ārzemēs dzīvo arī dēls Kalvis. Viņš ir multimediju speciālists, dzīvo Francijā, attālināti strādā Norvēģijā. Meita Jolanta Cera LU PSK ir izmācījusies par podologu, dzīvo Latvijā. Esmu bagāta ar četriem mazbērniem.
Šogad labi aug zāle, un laukos neizpaliek spēka vingrinājumi, stumjot pļāvēju, neprasās pēc trenažieru zāles. Nepatīk mājās nēsāt līdzi telefonu, netērēju uzmanību, lai saskaitītu soļus un nostaigātos kilometrus. Salīdzinot ar dzīvokli, lauki ir kā miera osta, atpūta no skolas. Protams, ir arī citi darbi, kas ir jāpadara.
31.10.2025.