Atmodas laikā atjaunojot īpašuma tiesības uz 33 ha zemes, Aronas pagasta zemnieku saimniecības "Druvas" saimnieks GUNTIS EZIS pamazām vien ir sapratis, ka viņa lauku saimniecībā ir jākopj mežs, nevis jāaudzē labība. Šogad aprit arī 20 gadu, kopš izveidota zemnieku saimniecība, bet viņa pirmie iestādītie koki jau ir krietni izauguši. Šajā laikā ir īstenojies Gunta Eža meža atjaunošanas plāns, jo saimnieka moto ir "Katra nocirsta koka vietā iestādi divus".
Viņa ieguldījums meža ilgtspējīgā attīstībā pērn tika novērtēts ar meža nozares balvu "Zelta čiekurs 2011". Mūsu saruna ar z/s "Druvas" īpašnieku Gunti Ezi noritēja viņa koptajā un lolotajā mežā, kur par katru jaunaudzi ir savs stāsts. Kopā ar mums rīta pastaigā devās arī mazmeitas Elizabetes Austrālijas aitu ganu suns, Eiropas čempions Kenzo.
– Kur meklējamas jūsu saknes – pilsētā vai laukos?
– Lai arī Rīgā nodzīvoju visu savu strādnieka mūžu, saknes tomēr ir laukos. Vai gan citādi būtu atgriezies laukos? Esmu dzimis Madonā, dzīvojis Kusā, "Vidiņos", mācījies te līdz 14 gadu vecumam. Beidzu pamatskolu, iestājos Rīgas celtniecības tehnikumā, 1965. gadā beidzu Rīgas Politehnisko institūtu, saņemot diplomu inženiera celtnieka specialitātē. Sākot darba gaitas, pirmos četrus gadus strādāju Rīgā, toreizējā Celtniecības trestā, kur nokalpoju no meistara līdz tresta pārvaldnieka vietnieka amatam. Veicām specifiskus darbus visā Latvijā – ierīkojām mājās centrālo apkuri, ventilācijas sistēmas, gāzesvadus un ūdensvadus. Pēc tam sešus gadus biju galvenais speciālists projektēšanas institūtā "Pilsētprojekts", kur strādāju par galveno siltumtehniķi. Tad Alberts Kauls uzaicināja mani uz "Ādažiem", desmit gadu biju celtniecības pārvaldes vadītāja vietnieks, vadījām 600 celtnieku. Visu uzbūvējām, sākot no pamatiem. Tā bija vērtīga un grūta skola, jo, kaut arī speciālistus atzina un cienīja, prasības bija ļoti augstas.
– Kā izlēmāt atgriezties savā dzimtajā pusē, dibināt lauku saimniecību?
– Tas notika, sākoties Atmodas laikam un zemes reformai. Atgriešanās notika uz vispārēja pacēluma viļņa, jo ticējām – tagad tik uz savas zemes strādāsim un mums viss būs kā Ulmaņlaikos. No tēva mantoju saimniecību "Druvas" ar 33 ha zemes, savu zemnieku saimniecību izveidoju 1992. gada 28. decembrī. Ne jau es viens atskrēju uz laukiem, tādu bija tūkstošiem. Sieva sākumā iebilda, jo viņa, izbaudījusi lauku dzīvi, smagu darbu vairs negribēja. Viņa strādāja bibliotēkā, bet, kad kļuva par lauku māju saimnieci, izrādījās, ka viņai patīk gan dārzs, gan puķes, bet hobijs ir dālijas. Kad sāku saimniekot, vietā, kur tagad ir jaunaudze, auga mieži. Te kādreiz bija arī kolhoza labības tīrumi. Tomēr ar graudu audzēšanu nekas nesanāca, un ne jau man vienam. Graudus izaudzēju, bet nebija, kur tos likt. Atceros, ka pie kaimiņiem glabāju rudzus, kamēr no tiem tiku vaļā, pēc tam divus gadus gaidīju naudu. Tad arī pieliku punktu labības audzēšanai, arī lopu nav bijis.
– Tas, ka ir sava zeme, taču maina attieksmi?
– Kam gan citam rūpēs zeme? Ja esi īpašnieks, tad domā, kā to sakopt. Diemžēl no druvām nekas nesanāca, bet ir jaunaudzes. Tagad to kopšanu esmu "izkodis" no sākuma līdz beigām. Sanāca apgūt jaunu sfēru pašmācības ceļā, konsultējoties ar zemniekiem. Sākumā bija diezgan grūti, jo jēgas nebija, gadījās nošaut arī galīgi greizi. Līdz tam bija skaidrs, ka mežā dzīvo zaķi, stirnas, aug sēnes, ogas, par kokiem sāku interesēties vēlāk. Daudz zināšanu ir sniegusi Meža konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC) Madonas-Cēsu nodaļas vadītāja Mairita Bondare. Iesāku attīrīt tās vietas, kas kolhozu laikos bija aizaugušas ar alkšņiem un citiem mazvērtīgiem kokiem, sagatavoju malku. Izpētīju, kurus kokus cirst, jo vajadzēja izdzīvot (tolaik biju kļuvis bezdarbnieks, jo likums neļāva strādāt un saņemt pensiju).
– Kādus spēkus iesaistāt sava meža kopšanā un atjaunošanā?
– Iesniedzu projektus, īstenoti vairāk nekā pieci. Pats pirmais projekts bija ļoti neveiksmīgs. Mērķis bija apmežot lauksaimniecības zemi, jo te jau sāka augt eglītes. Taču bija nosacījums, ka uz zemes, ko gatavojas apmežot, nedrīkst būt vairāk par 5% sējeņu. Brauca komisija pēc komisijas, mācīja, kā darīt, biju jau gatavs uzart zemi un stādīt eglītes no jauna. To tomēr nedarīju, jo kociņš, kas pats ir iesējies, aug daudz ātrāk un labāk nekā iestādītais. Manu projektu izbrāķēja, pagāja vairāki gadi, un mans projekts ir īstenots ar ES naudas atbalstu. Meža īstā vērtība slēpjas nevis nocirstajos, bet iestādītajos kokos. Naudā neizmērāma ir arī meža vide – svaigs gaiss, iespēja vērot floru un faunu, smelties pozitīvo enerģiju.
– Ko savā mežā stādīsit šopavasar?
– Ir sagatavota meža zeme vietā, kur bija vējgāzes – 1,2 ha. Izmantošu Skandināvijas valstu pieredzi, kad stāda bērzu kopā ar egli, mainoties slejām. Kopš 1. aprīļa ir nosacījums mežā stādīt tikai kokaudzētavās audzētos stādus, bet zemnieku vajadzības nevar apmierināt. "Podiņos" tikšu tikai pie puses bērza stādu, kas bija pieteikti, bet Pļaviņu kokaudzētavā nopirkšu 2000 eglīšu. Meža stādīšanas talkā strādās ģimene, iespējams, ka arī skolēni. Man ir dēls Andris un meita Anita, četri mazbērni, kas uz Kusu atbrauc diezgan bieži. Jaunākā ir Elizabete, seko Ulla, Monta, Miks.
Vēl ir doma par saldo ķiršu stādīšanu, jo tas ir sarkankoks, no kā var ražot mēbeles. Ir tikai jāsameklē stādāmais materiāls tepat Vidzemē. Esmu iestādījis arī lapegles, kas ir man mīļi koki, jo pavasarī te tā smaržo, ka elpa aizraujas. Iestādīju arī ozolus – skaistumam.
– Zināšanas esat papildinājis vairākos kursos, arī "Druvās" ir rīkoti semināri.
– Pirmo semināru apmeklēju Lauksaimniecības ministrijā Rīgā, kur tikai klusēju, jo pārsvarā bija salasījušies tādi, kas par mežu neko nesaprata. Lektoram prasīju, ko lai daru ar aļņiem, kas grauž nost mežu. Viņš man atbildēja, ka ārzemēs katram kokam liek sietu, žogu ap mežu. Nevarēju iedomāties, kā būtu, ja saviem hektāriem būtu jāapliek žogs. Labākās zāles pret meža zvēriem ir mednieks.
Esmu bijis daudzos semināros, z/s "Druvas" ir rīkots MKPC seminārs meža īpašniekiem. Mežā radošajā darbnīcā ir pabijuši arī skolēni, mērījuši koku augstumu, apkārtmēru, mācīju iekurināt ugunskuru. Lauku bērni bija apbrīnojami zinoši, pirmo vietu ugunskura iekuršanā ieguva meitene. Man ar Kusas pamatskolu, tās direktoru Agri Sāru izveidojies labs kontakts. Skolēni ir palīdzējuši stādīt mežu, salasīt ozolzīles. Ir doma uzmeklēt savus stādītājus, lai parādītu, kā ir izaugušas eglītes.
– Kas jūs saista Madonas meža īpašnieku biedrībā?
– Esmu biedrības dibinātāju rindās, un plāni ir grandiozi. Sākot no meža stādīšanas, kopšanas līdz zāģēšanai, šķeldošanai un realizācijai. Šodien gan vēl ir tikai liela vēlēšanās to visu darīt. Kad viss izveidosies, tad redzēs. Es gan neesmu tas, kas cērt, bet – vairāk stāda, jo mana formula ir vienkārša –
vienu koku nocērt, divus iestāda.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki – gan saistīti ar mežu, gan bez tā?
– Kopā ar kolektīvu "Arona 13" esmu diezgan kaislīgs mednieks. Patīk ceļot, esmu bijis daudzās pasaules valstīs. Studenta gados dziedāju korī, esmu piedalījies vairākos Dziesmu svētkos, kas vēl šodien ir atmiņā. Arī tagad, esot mežā, gribas uzdziedāt.
– Vai jums tas bija pārsteigums, saņemot balvu "Zelta čiekurs 2011"?
– Tas, ka man tika piešķirta balva "mazais čiekurs", bija negaidīti, domāju, ka arī avansā, bet pasākums bija ļoti jauks un sirsnīgs. Pirms tam bija arī pieņemšana pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa, kur saņēmu ielūgumu divām personām. Kad aicināju līdzi sievu Edīti, viņa sacīja: "Nekādā gadījumā!", tad piedāvāju meitai Anitai, kas arī atbildēja, ka neiešot, bet tad no datora atskanēja mazmeitas Elizabetes balss: "Es iešu!" Pieņemšanā vai visi meža nozares pārstāvji jutās samulsuši, mazmeitas drosmi un brīvo izturēšanos varēja tikai apbrīnot.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto